Travelnews.lv turpina iepazīt ceļotājus, un šoreiz stāsta galvenā varone ir Viola Ermanovska no Lielvārdes puses. Tieši ceļošana viņai dod jaunus spēkus, iedvesmu, lai visu sevi veltītu šūšanai. Turklāt Violas Ermanovskas specializācija ir maskas, skatuves tērpi un tagad izmēģināti spēki arī skatuves noformējuma veidošanā.
Ģimenes, māmiņas savām atvasēm bērnudārzā un skolā visbiežāk maskas meklē pirms Mārtiņdienas, Ziemassvētkiem, Jaunā gada un Lieldienām. Kolektīviem atpūta un līdz ar to Violai brīvāks vien vasarā. Pēdējais lielais darbs ieguldīts pasākumā "Lielvārde var", par dalību tajā Viola Ermanovska stāsta: “Visi lielie radošie pasākumi manā dzīvē nez kāpēc notiek aprīlī. Tiku uzaicināta noformēt skatuvi un izveidot tērpus par ziedu tēmu. Trīs mēnešus ziedoju savu laiku bezpeļņas pasākumam, toties gandarījums par padarītu neizsakāms. Šajā reizē pati piemeklēju mūziku, pati noformēju skatuvi, strādāju ar modelēm. Atkal mana lielā laimes diena, jo pārbaudīju savas spējas. Pēc tik lieliem darbiņiem sajūtos pavisam iztukšota. Tad arī ir vislielākā vēlēšanās uz laiku pabūt citā vidē, paceļot.”
Reklāma
Kādam ceļojumam Viola Ermanovska cenšas laiku atvēlēt ik gadu – reizēm tie ir pēkšņi un neplānoti. Tā pēdējais brauciens bija pagājušā gadā tieši pirms Ziemassvētkiem - uz Hurgadu, Ēģipti. Tur būts arī iepriekš. Galvenokārt pēkšņajam ceļojumam ļāvusies ļoti izdevīgās cenas dēļ, kā arī, lai sev atvēlētu nelielu atvaļinājumu. Pirmo reizi tad ceļots kopā ar vecāko dēlu Elviju. Kopīgi ar viņu arī atrasts vislētākais pēdējā brīža brauciens. Pagājušā vasarā Viola Ermanovska autobusā devusies ceļojumā pa Eiropu, viesojoties Itālijā, Vācijā, Austrijā - patikušas pilsētas, ūdenskritumi, kalni, alas. Turklāt ceļojumā bijuši pazīstami ceļabiedri, kuri ikdienā rūpējas un ziedo savu laiku, līdzekļus Karaļkalnam Aglonā. Lai ceļojums izdotos, liela nozīme ir arī grupas vadītājam un šajā reizē par visiem labi parūpējies Ēriks Delpers.
Šogad vēl nav izlemts kurp doties tālākā ceļā, bet noteikti Viola Ermanovska atkal iecerējusi izmantot pēdējā brīža piedāvājumu. “Man tik ļoti interesē, kā citur dzīvo cilvēki, kādi ir viņu dzīvesprieki vai grūtības, kā izpaužas kultūra, interesē vēsturiskās vietas, dabas brīnumi. Salīdzinu savas dzīves nianses ar citās zemēs dzīvojošiem cilvēkiem, un tad gan esmu lepna un laimīga, ka dzīvoju visskaistākajā zemē – Latvijā. Kaut vai vien tāpēc, ka tik vērtīgais ūdens pats no zemes tek ārā,” savos vērojumos dalās Viola Ermanovska.
Masku šuvējai darbs visu gadu
Līdz ar dēlu Elvija un Rinalda piedzimšanu Viola Ermanovska ne tikai pati savām rokām rūpējās par viņu garderobi, bet sāka puikām šūt arī maskas. Toreiz jaunā šuvēja nevarēja iedomāties, ka šajā jomā specializēsies un nu pēc vairāk nekā 20 gadu darba varēs atskatīties ne tikai uz daudzajām ģimenēm, kurās prieku ienesušas viņas darinātās maskas, bet arī vairākām bērnu un pašdarbības kolektīvu pieaugušo izrādēm. "Maskas šūt nav sarežģīti, grūtāk ir tām izstrādāt konstrukciju. Iepriekš internetā pētu dzīvniekus, filmu un grāmatu varoņus, pat mīkstās rotaļlietas, līdz pēkšņi savās domās iztēlojos, kāds varētu izskatīties tērps," stāsta Viola, kuras ikdiena paiet netālu no Lielvārdes robežas Rembates pagasta "Zeltozolos".
Liels darbs ieguldīts, darinot tērpus Lielvārdes deju kolektīvam "Pūpolītis". Izrādei "Circenis Frīdis" 250 tērpu tapa četros mēnešos, bet izrādei "Šūpuļdziesma pērlei" 150 tērpu un skatuves noformējums – pat pusotra mēneša laikā. Vēl Viola darinājusi vēsturiskos tērpus Lielvārdes teātra pašdarbniekiem izrādei "Kazanovas mētelis" un Siguldas bērnu izrādei "Brēmenes muzikanti". Popularitāti savulaik iemantoja viņas gatavotie tērpi Grinhofu ģimenei, kas piedalījās LNT šovā "Dziedošās ģimenes". "Kāda paziņa lūdza palīdzēt apģērbt jauko Grinhofu ģimenīti, un manī iedegās milzīgs azarts viņiem palīdzēt. Cālīšu dziesmiņai iedāvināju dzelteno audumu, kas bija palicis pāri no kāda pasūtījuma. Tāpat palīdzēju konstruēt cepurītes. Lielākais darbs bija izveidot ietērpu, kad ģimene vēlējās dziedāt dziesmu no multfilmas "Madagaskara". No rīta līdz vēlam vakaram konstruēju, liku kopā audumus. Begemotu pēdējā dienā vēl nespēju savā fantāzijā iztēloties, tomēr tērps tapa godam," atceras Viola.
Tad viņa apguva jaunu tehniku, lai izgatavotu stājmasku (lielās lelles, ko uzvelk cilvēks). Pēc "Lido" pasūtījuma tapa liels zaķis, pašiem mazākajiem – pelēnu maskas, bet dejotājiem – tautiskie tērpi. "Plāni lieli, laika par maz!" ar smaidu saka Viola Ermanovska.
Pirmie svārciņi – pašai
Viola atceras, ka pirmo reizi sev pati uzšuvusi svārkus, kad mācījusies sestajā klasē, jo kautrējusies staigāt sarafānā, no kura bija jau izaugusi. "Bērnībā dzīvoju pieticīgos apstākļos, visas drēbes vilku pēc abām vecākajām māsām. Vecāki reti man iegādājās kaut ko jaunu. Svārki man izdevās labi, un tie bija ļoti mīļi. Tad arī sāku eksperimentēt, mēģināju sev pašūt aizvien vairāk," viņa stāsta. "Arodvidusskolā trīs gadus mācījos šūt vīriešu uzvalkus. Pēc tam uzkrāju pieredzi firmā "Latvija" – eksperimentālajā cehā, kurā izstrādāja virsdrēbju paraugus. Nokļuvu pie ļoti spēcīgiem drēbniekiem un draudzīgā kolektīvā. Tur mani pārkvalificēja šūt sieviešu virsdrēbes. Tagad šūšana man ir gan darbs, gan veids, kā radoši izpausties. Vislielākais gandarījums ir par bērnu milzīgo prieku un atdevi, dejojot uz skatuves ar manis darinātajiem tērpiem. Pēc šādiem lieliem projektiem šķiet, ka kostīma vai kleitas uzšūšana ir vienkārša un parasta nodarbe," teic Viola Ermanovska.
Liels atbalsts Violai ir abi jau pieaugušie dēli. Puiši beiguši Ogres meža tehnikumu, kurā katrs ieguvis savu specialitāti. Elvijs tagad ir zinošs koka ēku celtniecībā, bet Rinalds meža apsaimniekošanā. "Ja izdodas izrauties uz kādu pasākumu visiem kopā, tie ir svētki. Dzīvojam zem viena jumta. Mūsu māja Rembatē atrodas ļoti skaistā mežmalā ar diviem lieliem, veciem ozoliem. Rudenī, saules gaismā zeltīti, tie pilnībā atspēko māju nosaukumu – "Zeltozoli"," teic Viola.
Pirms dažiem gadiem ģimene atvadījusies no vīra un bērnu tēva – tas noticis divdesmit trešajā kopdzīves kāzu gadskārtas dienā. Savai patstāvībai Viola izveidojusi uzņēmumu "Burve EN" (individuālais komersants). Ikdienā vada mazumtirdzniecības pārtikas preču veikaliņu un šūšanas darbnīcu, kurā ar viņas rokām un viņas vecās, Podoļskā ražotās šujmašīnas palīdzību tapušas simtiem masku un tām pieskaņotu tērpu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pirmās eža un gaiļa maskas to saimnieki noteikti novalkājuši, bet dažādi kukaiņi, zivtiņas, krabji, vēži, koraļļi, gliemeži, medūzas, begemoti, ēzeļi utt. ģimenēs un izrādēs dzīvo savu dzīvi.
Spēkus vērts izmēģināt
Šobrīd ir tas laika posms, kad cilvēks, kurš māk vairāk vai mazāk šūt, ir ekonomiski vinnētājs, uzskata Viola. Daudzas drēbes, kuras apnikušas, var pārtapt par praktiski izmantojamām lietām. "Dekoratīvi spilventiņi no gabaliņiem, lupatu čībiņas, tīkliņi pirkumiem, ar bērniem veidotas mīļas lupatu lellītes – tas viss var tapt savām rokām. Sev var uzmeistarot kaut pavisam vienkāršus svārciņus un uzlikt kādu aplikāciju. Uz tādām drēbītēm vai citiem šūtajiem aksesuāriem vienmēr paskatās, jo tas ir kaut kas vienreizējs un individuāls. Šūšanā ir tik ļoti daudz un plašu iespēju izpausties, darboties. Protams, vajadzīga pacietība, zināšanas un, galvenais, vēlēšanās iemācīties. Profesionāli attiecībā pret citām profesijām drēbnieka darbs ir finansiāli nenovērtēts, tomēr maizes kumosiņam pietiks," atzīst pieredzējusī šuvēja.
