Autors: Lauma Laube
Avots: Deep White
Normunds Avotiņš, Auto eksperts un žurnālists stāsta: "Kad cilvēks iziet no autoskolas ar autovadītāja apliecību kabatā, teorētiski viņš ir gatavs dalībai ceļu satiksmē. Praksē viņam vēl daudz jāmācās. Teorija un prakse atšķiras arī citos satiksmes aspektos. CSDD kampaņas "Izkāp no telefona!" ietvaros publiskotais pētījums liecina, ka 72% autovadītāju grēko pie stūres, sarunājoties pa mobilo tālruni. Domāju, ka tas ir superoptimistisks rādītājs – realitātē ir varbūt kādi 10%, kas to nedara. Pārējie vienkārši neatzīstas. Latvijas autovadītāji acīmredzot ir ļoti pārliecināti par savām autovadīšanas prasmēm, diemžēl vairumā gadījumu – nepamatoti.
Būsim reāli – mobilos telefonus šoferi pie stūres ir lietojuši vienmēr. Runātāji, kuri tur telefonu pie auss, nav tā bīstamākā autovadītāju kategorija. Daudz vairāk satiksmes drošību apdraud tie, kuri raksta īsziņas vai skrollē ziņu lenti. Un tad vēl ir trešā, superbīstamā kategorija, kas stūrējot iemanās spēlēt spēlītes vai skatīties filmas. Piestiprina telefonu pie piesūcekņa vai, vēl labāk, noliek sev priekšā paneļa padziļinājumā, aizsedzot spidometru!"
Reklāma
Pašpārliecinātības netrūkst
CSDD pētījums rāda, ka tieši gados jaunie autovadītāji visbiežāk iekļūst ceļu satiksmes negadījumos, lietojot mobilos telefonus pie stūres. Tas nav pārsteidzoši, šo situāciju rada vairāki faktori. Pirmkārt, jaunieši ir visaktīvākie mobilo telefonu lietotāji. Otrkārt, jaunajiem autovadītājiem trūkst pieredzes, jo neviena autoskola to nevar iemācīt. Gados jaunos autovadītājus varbūt glābj tas, ka viņiem ir asāka redze, ātrāka uztvere un labākas adaptācijas spējas. Taču viņiem trūkst pieredzes – uz ko jāskatās, cik ilgi jāskatās un kuras situācijas ir tikai šķietami drošas. Treškārt, jaunie autovadītāji ir bezrūpīgi, viņi līdz galam neizprot, ko nozīmē piedalīties satiksmē ar divas tonnas smagu dzelzs ierīci, kas pārvietojas ar ātrumu 100 km stundā. Viņiem šķiet, ka tas ir tāds foršs piedzīvojums. Un tad diemžēl mēs dzirdam, ka auto ir ietriecies stabā, bet aculiecinieki stāsta – jauneklis brauca uz septiņdesmit, pat nepiebremzējot, jo bija noliecis galvu pār telefonu.
Pieredzējušie šoferi – satiksmes kultūras veidotāji
Tomēr vēl atbildīgākiem ir jābūt pieredzējušajiem šoferiem, jo viņi ir tie, kuri faktiski veido satiksmes kultūru un rāda piemēru jaunajiem autovadītājiem. Ir jau stilīgi mācēt ar vienu roku iestūrēt līkumā un, ja tur automašīnu "sanes", eleganti iespiest telefonu starp zodu un plecu un, aci nepamirkšķinot, parādīt klasi auto iztaisnošanā. Tomēr tā ir stulba rīcība. Jā, varbūt Tev ir labāks priekšstats par to, cik metrus mašīna nobrauc vienā sekundē un varbūt Tu spēj saskatīt riskus savlaicīgi un adekvāti rīkoties. Tomēr atceries, ka dzīvība ir tikai viena, neatkarīgi no braukšanas stāža.
Brīvroku sistēmas plusi un mīnusi
Atgriežoties pie telefonsarunām braukšanas laikā, viena no alternatīvām ir brīvroku sistēma. Taču arī tā nav vērtējama viennozīmīgi. Daudzi autovadītāji atzīst, ka brīvroku sistēma novērš uzmanību vēl vairāk nekā tad, ja Tu pieliec to telefonu pie auss. Ar telefonu pie auss zemapziņā mēs tomēr saprotam, ka darām kaut ko neatļautu un pastāv risks, un ir vairāk un rūpīgāk jāskatās, kas notiek apkārt. Brīvroku sistēma atbrīvo no šīs sajūtas un izkliedē uzmanību. Līdz ar to brīvroku sistēma nav panaceja, kaut arī tas, protams, ir labāk, nekā stūrēt ar vienu roku, jo otra ar telefonu pielipusi pie auss.
Mēs esam ieraduma vergi un lūram telefonā arī tad, ja skaidri zinām, ka tur nav, ko redzēt. Braucot ar 90 km/h lielu ātrumu, tas ir ļoti bīstami. Diemžēl vairums autovadītāju nevar lepoties ar tādām braukšanas prasmēm, lai varētu atļauties apvienot stūrēšanu ar blakusnodarbēm. Par to būtu vērts padomāt, kad roka kārtējo reizi atstāj stūri un stiepjas pēc telefona.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
