Vēsture nevar pastāvēt viena pati, tā ir jāiedzīvina, saka Impro ceļojumi gids Roberts Ķipurs. Pēc pamatprofesijas vēstures skolotājs, viņš ir atradis divas nodarbošanās, kuras viena otru papildina un liek nemitīgi mācīties arī pašam.
Uz mūsu sarunu pirmssvētku steigas pārņemtajā Rīgas centrā Roberts ieradies no Raunas un joprojām atrodas tās skaistuma iespaidā. Ārēji viņš šķiet mierīgs un nesatricināms, un mēs sarunu sākam uz šādas nots. Tomēr vēlāk viņa teiktajā atklājas arī pa kādai filozofiskai un gandrīz romantiskai stīgai. Iespējams, tieši visu šo elementu kopums ir viņa veiksmes formula.
Reklāma
Pēc pamatprofesijas Roberts ir skolotājs, sācis nodarboties ar tūrismu studējot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur vadījis ekskursijas kursabiedriem. "Toreiz tas bija veids kā nopelnīt," viņš atzīst. Taču šis ceļš 2001. gadā viņu atvedis uz Impro ceļojumiem. Grupas viņš vada skolēnu brīvlaikā un nedēļas nogalēs, jo ne brīdi nav pārtraucis pedagoģisko darbu. Lai arī abas profesijas prasa daudz izturības, tās lieliski viena otru papildina – ceļotāja pieredze "iedzīvina vēsturi" stundu darbā, un pedagoģiskā pieredze ļauj labāk izprast cilvēkus ceļojuma laikā.
"Īstenībā nekas jau nemainās. Tikai viens nosirmo, vienam paliek klibāka kāja, trešais ir palicis miegaināks, un ceturtais palicis vēl smukāks un foršāks, aktīvāks un vairāk paceļojis," Roberts secina. Lai arī ārēji cilvēki ir mainījušies, tiklīdz izdodas viņus "atslēgt", izrādās, ka viņos ir tie paši "knifiņi un īpatnības", kādas nu katrā iekodētas vēl skolas laikā.
Ceļotāji mēdz būt dažādi, taču viņus saista viens mērķis – viņi dodas atpūsties. "Planētas kustīgākā virsma vienmēr parāda, kas ar to braucienu notiek," saka Roberts, paskaidrojot, ka šī virsma ir cilvēka seja. Tajā viss ir redzams – kuram kādas emocijas, kuram nogurums, kuram besis. "Bet uz to [negatīvo] vispār nav vērts koncentrēties. Ja tu iekāpsi tajā autobusā un sāksi meklēt, kuram ir kādas problēmas, tad viņas arī atnāks. Tu vienkārši brīvi peldi tajā braucienā," viņš piebilst.
MIERS UN IMPROVIZĀCIJA
Gida darbs ir pilnīga improvizācija, Roberts atzīst. Gan risināmās situācijas ir dažādas, gan arī paši cilvēki. Gadās neparedzēti sarežģījumi, bet viņš tās īsti neuzskata par problēmām. Tās vienkārši ir situācijas, kas jāatrisina. Arī tad, ja piecos no rīta Polijā jāmeklē kāds, kurš var veikt metināšanas darbus, vai autobusam tosols izlīst -24 grādu aukstumā, bet ar savu staigāšanu iekšā un ārā viņi traucē benzīntanka pārdevējas... privāto dzīvi. "Teātris tur aiziet!" viņš iesmejas. "Galvenais, ir jāskatās uz tām foršajām lietām, ko tu redzi, ko tu esi ieraudzījis, ko tu tur baudi. Pārējais viss ir otrajā plānā," Roberts atzīst.
Nervi gan reizēm uzdod, taču vissvarīgākais ir saglabāt mieru. "Ja ugunskurs deg, nedrīkst piegāzt benzīnu," viņš ir pragmatisks. Jo nereti, paskatoties uz situāciju ar vēsu prātu, atklājas, ka problēmas nemaz nav. Vai arī ir labāk, ka tā radusies, jo citādi nebūtu tik interesanti. "Klients uztraucas "Esam apmaldījušies!" Nu, neesam! Redz, kur ir tas kalns, nu, iesim divas stundas, nevis vienu." Jo tikai no kļūdām jau mācās, arī šajā darbā.
Gida darbs ir ļoti mainīgs, atzīst Roberts. Pašam ir nemitīgi jāmācās un jāmeklē jauna informācija. Taču līdz ar tehnoloģiju izplatību, arī paši ceļotāji ir kļuvuši zinošāki un līdz ar to arī prasīgāki. "Viņus neapmierina tas, ka tu tur aizej līdz pils durvīm un pasaki "pils". Tagad daudziem interesē, kas tur bija, kas tur par leģendām," Roberts rezumē. Cilvēkiem patīk klausīties aizraujošas un smaidu raisošas leģendas un nostāstus. Arī vēsturi stāstījumā nevar likt par daudz. "Tu jau neklausīsies trīs stundas hronoloģiju. Tas nogalinās braucienu uzreiz. Interesē visādi mīti, visādas burvestības, spoku stāsti, leģendas."
Un vēsture viena pati nemaz nevar pastāvēt, viņš ir pārliecināts. "Kad tu apskati pasauli, tad tu saproti, ka tas, ko tu izlasi grāmatā vai iemācies vēstures fakultātē, tas ir viens, bet tad, kad tu paskaties uz to mūsu telpu, tad tu saproti, ka mūs ietekmē klimats, daba mainās, upes izžūst, kur ir pils kalnā, kur bijusi jūra, ūdens un vēl kaut kas. Tā kā daba un vide ir tādi ļoti interesanti sadarbības partneri, kuri nepārtraukti mainās. Un tur ir ģeogrāfija, tur ir bioloģija. Tad tu to savu zināšanu kopumu papildini nemitīgi."
"Tā ir tāda baigi foršā pasaule," Roberts apkopo gida darba specifiku. "Bet jebkuru darbu var darīt, kamēr tev viņš patīk. Tikko kā viņš tev sāk riebties, tad laikam nekas baigi labais vairs nesanāk." Tad ir jāmaina nodarbošanās, viņš atzīst.
KAMĒR BATERIJA TUR
Par garlaicību un bezdarbību Roberts sūdzēties nevar. Papildus darbam skolā, ekskursiju vadīšanai skolēniem un grupu vadīšanai Impro, viņš darbojas arī pats savā tūrisma uzņēmumā, vadot ekskursijas, plānojot braucienus, un mēdz piedalīties arī arheoloģiskajos izrakumos. Kā vēsturniekam viņam tas esot pat ļoti interesanti. Un ne jau konsultēt Roberts brauc, bet pats ar lāpstu pastrādāt. "Tad, kad tu esi intelektuāli tos deviņus mēnešus nostrādājis, gribas arī parakt zemi bišķiņ," viņš iesmejas.
Kaut arī gida darbs no cilvēka prasa daudz, tas šo enerģiju sniedz arī atpakaļ. Pēc atgriešanās no braucieniem ir jūtams mazliet adrenalīna, ieraugot autobusu vai pazīstamu vietu televīzijas ekrānā. Un tad gribas braukt atkal. Šobrīd viņš jūt, ka uzņemtais dzīves ritms sniedz gandarījumu – visu laiku ir, ko darīt. "Kamēr baterijas tur", tikmēr viņš turpinās vadīt grupas, taču Roberts apzinās, ka šis darbs nav visam mūžam. "Kādā dienā tev pateiks: ""Vecīt, tu nevari pat grupai tikt līdzi!"" viņš smejas. Šo brīdi gan sagaidīt nedrīkst, pašam jāsaprot, kad ir pienācis laiks mest mieru.
Sarunas laikā Roberts īpaši uzsver šoferu ieguldījumu ceļojuma veiksmīgā norisē. "Impro ir paveicies, ka ir šitie džeki!" viņš ar pārliecību saka, rādot uz solīdu vīru attēliem Impro nākamā gada ceļojumu katalogā. Bez šoferu miera un pat zināmas aukstasinības no vienas otras situācijas diez vai autobuss būtu tik veiksmīgi izvests. Roberts izstāsta kādu gadījumu, kur, ceļotāja padomu uzklausījuši, devušies ar autobusu apskatīt kādu viņam iepriekš nezināmu objektu. Apgriezties varēšot, apgalvojis ceļotājs, viņš tur ir braucis. Aprakstot vietu, kurā bijis paredzēts autobusu apgriezt atpakaļceļam, Roberts uzsver vārdu "krustojumiņš". "Protams, ar vieglo jau var apgriezties," viņš iesmejas. Ko nu? "Nu, tad šoferītis bez emocijām tos divus kilometrus ar jauno balto Impro autobusu mierīgi brauc atpakaļgaitā. Nesaspringstot!"
No šādām situācijām var izvairīties tikai līdz ar uzkrāto pieredzi. "Kādreiz gidam bija kartes līdzi, nokrauts viss panelis, tad tagad ipadu paņem, kartes ir," Roberts min mūsdienu tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, taču vienlaikus norāda, ka ar to vien nepietiek – labi, ja zināšanas par braucamo apvidu ir arī pašam. Nereti tehnika kā labāko ceļu parāda tādu, kurš autobusam nav izbraucams. Un tad talkā nāk paša zināšanas par apvidu.
CEĻOJUMU VEIDO SAJŪTAS
Jautāts, kas viņu saista vairāk – braucieni dabā vai civilizācijas skartajos apvidos, Roberts brīdi aizdomājas, taču tad atbild, ka viņu saista pilnīgi viss. Tuvākas gan ir vēsturiskās lietas, "kur var atrast kādas foršas nianses", par kurām grāmatās visbiežāk izlasīt nevar.
"Es uzskatu, ka Latviju var braukt visu mūžu. Un tad vēlreiz un trešo, un ceturto reizi," Roberts ir pārliecināts. Latvieši paši bieži vien savu valsti nemaz tā īsti nav apskatījuši, viņš atzīst, par piemēru minot krīzes gados pieredzēto, kad ceļotājiem, kuri pabijuši Parīzē un Norvēģijas kalnos, Latvijas ievērojamākais ūdenskritums vairs nešķiet uzmanības vērts. Taču Roberts vienlaikus nodarbojas ar izglītošanu – mēs esam šeit, šī zeme ir mūsu, un "priekš mūsu ģeogrāfiskās vides šis ir smuki".
Latvijas skaistums Robertam ir tuvs, un ir būtiski to arī izcelt. Pirms dažiem gadiem, dodoties ar grupu izbraukumā pa baznīcām, viņš sarunājis līdzi braukšanai ērģelnieci Ilonu Birģeli, lai "iedzīvina" baznīcas ar mūziku. Efekts bijis tik labs, ka nu šāds brauciens tiek piedāvāts Impro ceļojumu katalogā.
Robertam ceļojuma sajūtas ir svarīgākas par galamērķi. Jautāts par ideālo ceļojumu, viņš konkrētu vietu nenosauc. Viņa ideālais brauciens sastāv no trim komponentēm: "[..] kad tu esi atpūties, tev ir paticis un tu esi gatavs tur atgriezties vēlreiz."
Visu pasauli apceļot nav iespējams, Roberts secina. "Tā kā nevar visu pasaules naudu nopelnīt, arī visus pasaules ceļus arī tu nevari apskatīties." Un viņa skaidrojumā jaušams mazliet filozofijas. "Tu vari aizbraukt ar tādu mirkļa skatu. Aizbraukt uz Ķīnu, apskatīties lielākās pilsētas, bet tu jau neesi redzējis Ķīnu, tu neesi pasēdējis kādā ķīniešu zemnieka būdiņā. Un tu neesi uzkāpis tanī kalnā un paskatījies uz to pilsētu no tā rakursa."
Tādus mirkļa skatus Roberts ķer arī nodarbojoties ar savu pēdējā laika aizraušanos – fotografēšanu. Labprāt viņš atrod dažādus rakursus un sīkas detaļas, kas izgaismo apskatāmo vietu citādi kā ierasts. Fotografē viņš sev, taču priecājas, ja viņa veidotās ceļojumu galerijas aizrauj vēl kādu. "Visas [fotogrāfijas] jau ielikt nevar, bet kaut kādus knifiņus var parādīt."
"Pats galvenais – lai cilvēkiem ir dzīvesprieks," Roberts rezumē. "Jo naudu var nopelnīt, maršrutus var izvēlēties, gadalaiku var izvēlēties, kompāniju arī var izvēlēties. Galvenais, lai ir dzīvesprieks, tad jau var braukt!"
Vairāk informācijas interneta vietnē www.impro.lv
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
