Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
Reklāma
4. diena: “Ceļš tevi izmācīs” (Pamplona-Obanos, 22 km)
21. maijs
Sākam pavēlu (7:40), jo Džefs kavējas. Telefona navigācija aizvedusi viņu nevis uz mūsu alberģi, bet bāru ar tādu pašu nosaukumu – “Jesus y Maria”. Izklabinām cauri pilsētai – nūju radītie piesitieni, šķiet, ir ierastākā skaņa svētceļnieka ausij. Pie horizonta skatam paveras kalns, kura kupris ir nosēts ar vēja ģeneratoriem. Tur šodien būs mūsu pusceļš.
Hilke turas kopā ar Džefu, bet es, kā ierasts, eju pa priekšu un uzdodu tempu. Bieži nākas abus pagaidīt, jo biedru kāju problēma ar katru dienu samilzt, bet ātrums – samazinās. Nezinu, vai būšu mierā ar šādu gaidīšanu turpmāk. Kļūst grūti neiet savā ierastajā ritmā. Varbūt ir jāsaņemas, jāatvadās no draudziņiem un jāturpina ceļš vienai. Par to es domāšu rīt.
Tā kā vairāk eju vienatnē, cilvēki droši nāk klāt runāties. Poļu večuks, redzot manus “nopietnos” zābakus karājamies pie somas (tā šeit ir vienlīdzības zīme ar kāju problēmām), piedāvā kāpt viņam kukuragās. Vācietis, kurš naktī gulēja blakus gultā, uzzinot, ka mana dzimšanas diena ir 31. maijā, apsola iedzert par mani, pat ja vairs nesaskriesimies. Viņš arī teic, lai nesteidzos tik ļoti. Saku, ka nemāku, uz ko vācietis nosmīn bārdā: “Gan ceļš tevi izmācīs…” Vēlāk pie vakariņu galda satiksim poļu pāri, kas ik dienas šeit mēro 40 km. Nedomāju, ka mani 17-30 km ir pārāk daudz. Interesējoties par tetovējumu – eglīti uz rokas, – sarunu ar mani uzsāk jau otrā amerikāņu meitene. Viņa arī tādu gribot!
Ainava nebeidz priecēt – kviešu lauki ar magonēm, pērkones, vanagzirņi, pūku nometušas papeles. Tik daudz kas atgādina Latviju.
Hilke vakar jautāja, vai es ļauju vaļu asarām, ja uznāk raudiens. Pagaidām neļauju. Izraudājos pirms tam – ātrvilcienā no Parīzes. Visas emocijas, kuras būtu “jāizsāp”, bloķēju un ignorēju. Vienkārši novirzu domas citur. Iznāk, ka stibīju līdzi lieku sainīti. Bet gan jau pienāks īstais laiks atbrīvoties no liekā! Vēl taču jāiet vesels mēnesis.
Kad saule ir tieši virs galvas, iesteberēju kāda ciema kafejnīcā apēst kārtīgu spageti porciju enerģijai. Atkal uzduros Seihanam. Viņš iet kopā ar itāļu senjoru, kurš runā tikai itāliski. Abi saprotas zīmju valodā. Viņa plāni šimvakaram nesakrīt ar manējiem, jo Seihans ir iecerējis palikt vienu ciematu tālāk nekā es. Sagaidu Hilki un Džefu. Kamēr viņi ēd un atpūšas, man ir laiks nopublicēt vakardienas piedzīvojumus.
Pēdējos piecus kilometrus mērojam kopā. Pirms ienākšanas ciematā Obanos glīts puisītis pēcpusdienas svelmē pelna sev kabatas naudu, ceļa malā tirgodams vēsu citronu limonādi, kas gatavota mājās. Džefs mums uzsauc pa glāzei, atstādams mazajam delverim dāsnu ziedojumu. Arī vēlāk, kad esam iekārtojušies alberģē un ejam lūkot, kas labs apkārtnē, viņš izmaksā saldējumu man un alu Hilkei. Pretojamies, bet visas mūsu iebildes atduras pret vārdiem: “Lūdzu, es tā gribu!”
Rīt sola lietu un negaisu. Ceļš būs mēreni kalnains. Tas ir viss, kas man jāzina. Pārējam vienkārši ļaušos. Ir tik neparasti pierast pie Santjago ceļa rutīnas. Mana dzīve Latvijā ir raiba kā dzeņa vēders, pilna notikumu, bieži vien – pat hiperaktīva. Šeit ārkārtīgi pietrūkst “ekšena”. Jā, notiek arī neparedzamas lietas, tomēr visu ieskauj rāmuma aura. Manai dzirkstoši atsperīgajai būtībai tas ir liels izaicinājums.
5. diena: pēc 113 km Juris mani atrada! (Obanos-Estella, 24 km)
22. maijs
No rīta liekas, ka šī diena būs bezgalīgi vientulīga, tomēr tā izvēršas par vienu no sabiedriskākajām. Pie brokastu galda kāds vīrs no Francijas padalās ar jaunākajām ziņām – avīzēs esot rakstīts, ka vakar ceļā no Saint Jean Pied de Port uz Roncesvalles kāds miris no sirdstriekas. Kalnos, lietū, vējā…
Ceļu sākam trijatā, taču jau nākamajā ciematiņā saprotu, ka šitā nebūs nekāda aršana. Biedri ir par lēnu manam ritmam. Apskauju abus un atvados, jo gribu lēkšot savā tempā. Hilkes kontakti man ir, ja kas, sazvanīsimies.
Beidzot spēju novērtēt, cik forši ir kustēties tieši tādā ātrumā, kā kājas nes, nevis visu laiku kādam pielāgoties un iekšēji cīnīties ar neiecietību un nepacietību. Palidoju garām daudziem lietusmēteļiem. Jā, šodien saule mijas ar lietu. Gaisa temperatūra – ļoti pateicīga iešanai. Aiz lieliem priekiem pazaudēju savu mīļo nūju, kuras kātu šorīt biju notinusi ar leikoplastu parocīgākai turēšanai. Kad atceros, kur to atstāju, mērot ceļu atpakaļ vairs negribas. Ja vajadzēs, atradīšu jaunu.
Pamazām sāku pamanīt jau redzētas sejas. Vairums vakar palika nākamajā pilsētiņā, un nu esmu viņus panākusi. Pie kāda bāra izdomāju atpūtināt kājas. Dzirdu sievietes balsi saucam mani vārdā. Tā ir krieviete Aņa, ar kuru iepazinos Pamplonā! Tur nopirkusi pārgājienu sandales, lai varētu vispār pakustēties uz priekšu – viņai ir vismaz 10 tulznu – un divās dienās tikusi šitik tālu. Esmu mēma. Aņa aicina mani piesēst un iedzert. Izvēlos kolu. Pēc tam ieraugu arī Seihanu. Visi trīs brokastojam, izmantojam WiFi sniegtās priekšrocības un šausmināmies par pēkšņo laikapstākļu maiņu – aiz loga gāž kā no spaiņiem un ducina pērkons. Labi, ka paspējām tikt zem jumta!
Kad pamale kļūst gaišāka, Seihans ierosina turpināt ceļu kopā. Aņa gan uzreiz brīdina, ka būs lēna – lai mēs viņu speciāli negaidot. Sākumā pāris kilometrus ejam klusēdami; tad Seihans pēkšņi prasa: “Kāda ir pēdējā doma, kas Tev ienāca prātā?” Sarunas ievirzās nopietnā gultnē. Par ceļa būtību, ticēšanu labajam ikvienā cilvēkā, dzīvošanu ar vaļā sirdi, dalīšanos, attiecībām, ar kurām nezinām, ko iesākt, un sapņiem, kas vēl jāpiepilda. Man nebija ne jausmas, ka šis čalītis – kompānijas dvēsele, draugs visiem – ir tik dziļš, jūtīgs un dzīvesgudrs.
Alberģē ieveļamies 14:00. Vēl nekad nebiju finišējusi tik agri. Stāvu rindā recepcijā un ienāk bariņš jauniešu, klaigādami: “Oh, look, there she is – the Latvian girl!” Ar mani skaidrā latviešu valodā sāk runāt Juris, 29 gadus vecs jurists no Rīgas. Esot lasījis manu blogu un gribējis mani panākt, jo Santjago ceļu sācis dienu vēlāk nekā es. Otrajā etapā viņš nogājis 53 km (no Roncesvalles taisnā ceļā uz Pamplonu), tādējādi ietaupot veselu dienu. Juris aicina uztaisīt kopēju selfiju. Uz brīdi sajūtos kā slavenība, ha! Drīz pēc tam alberģē ierodas arī Hilke. Džefs nav varējis tiktāl “davilkt” un palicis iepriekšējā ciematā.
Vēlāk ar Hilki un Aņu dodamies barības meklējumos pa Estellu. Atpakaļceļā no supermārketa uz ielas satiekam Juri. Viņš aicina mūs pievienoties savai kompānijai – pilsētas centrā tūlīt sāksies vēršu skriešanās sacensības. Meitenes ir pārāk nosalušas un dodas atpakaļ uz alberģi. Es gan gribu redzēt šovu un, protams, beidzot papļāpāt ar Juri dzimtajā valodā, citādi daždien sabiedēju nabaga Hilki, nezin kāpēc automātiski sākot runāt ar viņu latviski.
Vakarā ballīte turpinās alberģes virtuvē. Alus un vīns pludo, sarunas raisās, troksnis pieaug proporcionāli patērētās dziras tilpumam. Sāku šeit justies piederīga un iederīga. Pilgrimi pamazām kļūst par vienu lielu ģimeni. Jo īpaši tie, kuri uzsākuši garo maršrutu vienā un tajā pašā dienā, un pārvietojas līdzīgos tempos. Mēs diendienā redzamies pa ceļam, kafejnīcās, fotografēšanās vietās, sveicinām un uzmundrinām cits citu, apjautājamies, kā klājas kājām, cik tālu plānots tikt, vai soma nav par smagu, dalāmies šokolādē, “Haribo” končās, padomos, plāksteros, veļas knaģos un dzīvesstāstos, mazgājamies blakus dušās, nakšņojam blakus gultās un vienojamies kopīgos krācienos.
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
