Ceļotāja stāsts: Skrējiens pēc vasaras Spānijā un Portugālē

Laikā, kad ārā viss ir sniegots, slapjš, tumšs un vēss, atmiņās mēdzu aizceļot uz nu jau aizgājušā gada pavasari, kad devāmies skrējienā pretī vasarai uz divām salām Eiropas dienvidu rietumos. Tad nu pastāstīšu – kā mēs skrējām pretī vasarai.

Pa ziemas tumšajiem vakariem sanāca, ka tika pavadīts kopā ar populārajiem ASV televīzijas šoviem – Survivor (Izdzīvotāji) un The Amazing race (Skrējiens pēc miljona). Klusībā perinājās ideja - kā būtu pašam to visu izbaudīt, turklāt abus vienlaicīgi. Tikai tā, kā pašiem patīk. Tad nu pamazām, pamazām, meklējot biļetes, uzdūros Maljorkai. Nav divu runu - tur nav būts, kāpēc gan ne. Biļetes kabatā un aprīlī dodamies uz šo Spānijas ballīšu salu. Tomēr, ar vien tuvāk nākot braukšanas datumam netīšām sanāca uzdurties vēl vienam piedāvājumam - Azoru salas. Lai arī salas šķir aptuveni 2000km, tās tomēr ir kaimiņvalstis un, saliekot kopā visus izdevīgos lidojumus, sameklējot vēl naktsmājas un pierezervējot transporta līdzekļus tur uz vietas, ceļojums bija gatavs - dodamies gan uz Maljorku, gan uz Azoru salām.

Ceļojuma maršruts: Rīga - Frankfurte - Palma de Mallorca - Porto - Ponta Delgada - Brisele - Rīga

Tikai viena nianse - Sanita (mana sieva) neko nenojauta par to, ka mēs vispār kaut kur dosimies. To viņa uzzināja savā dzimšanas dienā - 18. aprīlī. Pāris stundas pirms izlidošanas viņa saņēma dāvanā dzelteni melno aploksni, tieši tādu pašu kā The Amazing race, kurā iekšā bija tuvāko divu nedēļu plāns. Vēl viena nianse - apzināti programmā iekļaujot tikai lokālos nosaukumus, kā arī segvārdus - viņa joprojām nenojauta, kurp mēs dodamies. To, ka dodamies uz Maljorku, viņa uzzināja tikai pārsēžoties Frankfurtes lidostā uz reisu Frankfurte - Palma de Mallorca.

Tā nu ierodamies Palmā, atrodam mūsu turpmāko dienu sabiedroto - balto blusu jeb Fiat 500, ar kuru aplēkāsim visu salu. Daudz nedomājot dodamies uz salas austrumu pilsētu Alcudia, kura arī būs mūsu apmešanās vieta ceļojuma sākumā. Maza atkāpe: Sanita joprojām neko nenojauš par Azoru salām. Viesnīcā mūs sagaida torte un šampanietis, jo kā izrādās, mums taču šodien ir viens jubilārs. Viss tiek notiesāts pa tīro un varam doties pie miera, lai jau nākamajā dienā varētu sākt iepazīties ar vietu, kur esam ieradušies.

Kā jau tas ir Izdzīvotājos ierasts, arī es, gatavojoties ceļojumam, izpētīju pēc iespējas mazāk tūristu pēdu skārušās vietas, vairāk koncentrējoties uz Maljorkas un Azoru skaistākajām vietām, ko sniedz daba, pie reizes izbaudot arī turienes pavasara sauli, kas līdzvērtīga Latvijas parastajai vasaras saulei.

Pirmās dienas plānā bija aplūkot salas aizgājušā gada Eiropas vienu no skaistākajām ne-tūristu pludmalēm - Platja des Coll Baix. Ceļvežos šai pludmalei uzdūros pavisam nejauši un, meklējot sīkāku informāciju, neko daudz sīkāk neuzzināju, kā vien to, ka tur ir diezgan viltīgi jāmāk nokļūt. Skatoties pēc kartes - brauc pa ceļu un pēc tam 500m kājām. Kā tad... Aizbraucot līdz stāvvietai, kas bija vistuvāk šai pludmalei, sapratām, kāpēc šī pludmale ir tikusi iepriekš minētajā topā. Proti, lai nokļūtu līdz pludmalei, taciņa bija tikai pirmajos metros. Tālāk vajadzēja kāpt lejā pa klinti. Līdz ar to neviena tur nebija, bet cik varens skats no tās pavērās. Atzīstu, vieta topā bija pelnīta. Bet gulšņāt tajā negribējās, jo sala pati teica priekšā, ka vēl ir daudz, ko redzēt.

Tālāk devāmies uz salas pašu ziemeļu galu - tālāko punktu Cap Formentor. Serpentīns augšā, serpentīns lejā un pāris kilometru garumā vēl serpentīns un esam nokļuvuši galā. Liekas, ka esam nokļuvuši pasaules malā, par ko ir uzņemtas vairākas Holivudas filmas, tāpēc paņemam katrs pa kapučīno, kura putas uz visām pusēm izpūš vējš pēc tam, kad izgājām uz terases pie bākas.

Dienas noslēgumā apmeklējām vēl vietējos ciematus un mazpilsētas, kur dzīve un pulkstenis šķiet ir apstājies. Neviens nekur nesteidzas, ielās miers, gan tūristi, gan vietējie sasēdušies āra kafejnīcās un bauda skatu uz centrālajiem laukumiem. Tad nu mēs viņiem pievienojāmies. Tā nu nesteidzīgi pirmā pilnā diena Maljorkā bija noslēgta.

Nākamās dienas rītā mērķis bija nosprausts - doties gar ziemeļu krastu uz rietumu pusi. Pa ceļam uzdūrāmies velosipēdistu pūļiem, kā arī vietējām alām, kas Latvijā noteikti būtu kā nacionālais apskates objekts. Pēc kartes izskatījās, ka tie ir nieka pār desmit kilometri, bet reālajā dzīvē līkumojot pa serpentīniem likās ka tā būs mūžība. Nonākot pilsētiņā Port de Sa Calobrabijām atviegloti, ka serpentīns ir aiz muguras, līdz izrādījās - tas ir arī vienīgais ceļš atpakaļ. Bet savā ziņā burvīgi - pilsētiņa patiešām šķita nost no visa, tomēr apburošā Torrent de Pareis pludmale tik un tā pievilināja tūristu straumes uz šejieni. Iesaucām to par Eiropas Phi Phi pludmali - tā pati, kurā kādreiz filmējās tas pats Leonardo di Kaprio.

Mūsu ceļš turpinājās uz ostas pilsētiņu Port de Soller. Nokļuvām šeit ar pāris stundu nokavēšanos un plānotās pusdienas neviļus kļuva par launagu vai agrām vakariņām. Bet tas bija tā vērts, jo līcī tieši saulrieta laikā tika novērtēta vietējā paelja no lielās pannas, kam šeit ir kvalitātes zīme bez liekiem jautājumiem. Pilsētā bija viena galvenā iela, kas gāja tieši paralēli līcim un pa kuru atļauts kursēt bija tikai vietējam tramvajam, kā arī piegādes automašīnām, kuras visdrīzāk to vairāk dara tad, kad cilvēku šeit vēl vai vairs nav.

Pa ceļam uz mājvietu izdomājām ieskriet mazā ciemā, par ko vispār nebija nekas lasīts. Tā teikt - ja jau ir pa ceļam, tad kāpēc neieskriet. Vai nu pilsētā bija siesta, vai arī to bija skāris vēl viens populārs amerikāņu seriāls par zombijiem, bet šķita ka šeit neviena nav, tukšs. Staigājām un meklējām cilvēkus, līdz vienā nostūrī dzīvība sāka kūsāt - restorāns "Casa de sa Miranda". Visas vietas rezervētas, vienīgi terasē bija brīvas vietas. Tā kā saule jau bija norietējusi, tad uz terases tika izdzerts tradicionālais kapučīno un ātri vien devāmies prom.

Diena, kas veltīta Izdzīvotājiem, ir pienākusi - brauciens uz blakus salu Cabreru, kur atrodas gan nacionālais parks, gan arī daļā no salas ir militārā zona. Stundas brauciens ar laivu un izkāpjam šajā saliņā. Dodamies apskatīt - kas tad šeit tāds interesants. Pamests cietoksnis, no kura paveras skats uz līci un salu, pāris bākas un arī redzam militāro zonu. Bet mēs izvēlamies doties uz tuvāko pludmali un izbaudīt dienu laiski sauļojoties. Gluži kā Izdzīvotājos - te nav neviena, tikai vēl pāris tūristi, kas atbrauca kopā ar mums un staigā apkārt pa kalniem, kā arī pāris vietējie, kas nodarbojas ar pētniecību un administratīvo darbu. Ja vien šeit vēl varētu uzkavēties ilgāk, uzcelt nojumi, bez sērkociņiem un šķiltavām uzkurt uguni un ar harpūnām zvejot zivis... Bet mums bija dotas vien 4 stundas.

Pārceļoties ar laivu atpakaļ, mājupceļā aizskrējām līdz vēl vienai aizgājušā gada topa pludmalei - Calo des Moro, kā arī pavakariņojam Monako mini versijā turpat Maljorkā - Porto Petro, kur vietējā restorānā izbaudījām jūras velšu vakariņas.

Nu ir pienākusi pēdējā diena Maljorkā. No mums abiem to zinu vienīgi es, kamēr Sanita ir noskaņojusies pavadīt šeit vēl nedēļu. Šodiena tiek veltīta austrumu krastam. Dienu sākam ar salas austrumu galējo punktu El faro de Capdepera. Vēl viena pasaules mala, kuru izbaudījām tik ļoti, ka pazaudēju brilles. Laiks nedaudz ievilkās, jo centāmies vēl atrast, bet tomēr neizdevās. Kā daudzi runā - uz atgriešanos. Uz atgriešanos tad atgriešanos, bet es neesmu radis vadīt auto bez brillēm. Nu neko darīt.

Turpinājumā dienas programmā mums seko salas slavenākās alas - Coves de Campanet un Coves of Drach. Viena apbūra ar savu milzonīgumu, savukārt otra - ar koncertu salas dziļumā, kur tika spēlēta klasiskām mūzika uz laivām. Sirreāli! Sapratām, ka iepriekšējās alas bija bērnu rotaļas salīdzinot ar šīm abām. Pirms prombraukšanas noteikti mums bija jāapmeklē slavenā Rafaela Nadāla dzimtā pilsēta Manakora. Pilsēta platības ziņā diezgan liela un tur esot tā arī šķiet, tomēr augstākas mājas par trīs, četriem stāviem grūti atrast. Efekts ir panākts ar šaurajām ielām, pa kurām ejot tā vien liekas, ka esam starp augstceltnēm. Papusdienojam galīsiešu restorānā, kas, kā restorāna īpašnieks teica, ir savā ziņā ārzemnieku restorāns, kaut arī atrodas tajā pašā valstī. Noteikti mums bija jāatrod kāds Nadāla suvenīrs, tomēr vietējie neizlīdz - vai nu dēļ valodas vai tiešām nezināšanas dēļ, bet šoreiz mēs paliekam bešā.

Vakarā izejot pastaigā Sanita beidzot uzzina, ka vakarā jākrāmē somas, jo šis būs pēdējais vakars Maljorkā un nākamajā rītā startēsim uz Porto. Tomēr līdz galam neatklāju. Tik saku, ka pilsēta Ponta Delgada atrodas pavisam netālu no Porto. Netālu, kas ir aptuveni 1000 kilometrus no Portu.

Nākamās dienas rītā sākas Amazing race jaunākā sērija - stundas laikā tiekam līdz lidostai, kur veiksmīgi nododam balto blusu (atgādinājumam - Fiat 500), iečekojamies lidojumam un sēžamies lidmašīnā uz Porto. Nolaižoties Porto, piedāvāju Sanitai atstāt bagāžu turpat lidostā, jo mēs Porto būsim tikai pāris stundas un pēc tam vajadzēs atgriezties pēc transporta uz Ponta Delgadu. Ar transportu domāju lidmašīnu, Sanita - īres auto. Aizbraucam līdz centram un obligātais uzdevums, kas šeit jāizdara ir pusdienās izbaudīt Francesinha - Porto nacionālo ēdienu, kā arī saldajā Pasteis de Nata - Portugāles nacionālais saldums. Tikai pie pusdienu galda Sanita uzzina, ka mēs dodamies uz Atlantijas okeāna vidu, noskaidrojot to no viena no sociālajiem tīkliem. Tāpēc brauciens atpakaļ uz lidostu vairs nav noslēpumos tīts, jo tā nebūs nekāda īres mašīna, pēc kuras mēs braucam. Izņemam bagāžu, dodamies uz lidmašīnu un ceļamies gaisā, lai divas ar pusi stundas zem lidmašīnas spārniem redzētu tikai ūdeni.

Vienā mirklī mākoņi pavērās un mēs redzam par zaļu vēl zaļāku salu. Esam klāt un tūliņ izkāpsim, šķiet, citā pasaulē. Tā arī izdarām un no apstulbuma nesaprotam, uz kurieni doties vispirms. Mūs izglābj divi dāņu studenti, kas piedāvā ņemt kopīgu taksi līdz pilsētas centram, ko arī uzreiz izdarām. Tās bija nieka 10 minūtes un mēs jau bijā nokļuvuši gala punktā pie savas viesnīcas. Ieliņas šeit vēl šaurākas kā Maljorkā, mājas vēl vecākas kā Maljorkā, bet tas viss šķiet šeit iederas. No vulkāniskiem iežiem gatavotais bruģis, un baltās mājas - liekas, ka savādāk nemaz šeit nevarētu izskatīties. Tieši tā, kā vajag. Vakariņās dodamies uz vietējo restorānu un nedrīkst neņemt vietējās delikateses - mazos gliemežus, kurus notiesājam gluži kā tādas saulespuķu sēklas. Tas arī viss pirmajā dienā iespētais, jo tās dienas skrējiens tiešām bija cienīgs, lai to parādītu kādā no Amazing race sērijām.

Nākamajā dienā pieceļoties, cenšamies apjaust - kur esam nonākuši. Naktsmītne, kurā esam apmetušies, mūs ir atmetusi par aptuveni gadsimtu atpakaļ - tā viņa bija iekārtota. No mūsdienām varbūt vienīgi bezvadu internets un virtuves elektronika varbūt tikai. Arī sava veida mākslas piesitiens bija šai vietai, jo, piemēram, virtuves lampas bija veidotas no rīvēm. Nezinu kāpēc, bet šī vieta, pilsēta un visa sala man atgādina bērnībā lasīto Hjū Loftinga grāmatu par Doktoru Dūlitlu. Dienu uzsākam ar izgājienu uz tirgu, kas šejieniešiem ir ikdiena, bet mums - eksotika. Izejot ananāsu un banānu piedāvājumu džungļiem nokļūstam zivju nodaļā. Kādi tik brīnumi tur nepārdevās, nemaz nezināju, ka tādas zivis tur eksistē. Turklāt visas ir svaigas - var pateikt pēc acīm. Ejot ārā izejam caur siera veikalam, kur noteikti bija jāpaņem svaigs kazas siers, kas ietīts banānu lapās - tāda kā salas vizītkarte.

Iepērkam vēl šādus tādus labumus, lai pa dienu vēders nekurkstētu un dodamies uz Antonio Borges vārdā nosaukto parku. Tur uz vietas var apskatīt tos visus augus, kas ir gan sastopami uz salas un ne tikai. Parks pierāda to, cik labā ģeogrāfiskajā vietā salas atrodas, jo tur ir iespējams veiksmīgi augt gan Ķīnas, gan Austrālijas un Jaunzēlandes, gan Dienvidamerikas un Āfrikas kokiem - praktiski no visas pasaules. Šajā džungļ-veidīgajā parkā aizmirstamies un nepamanām, kā laiks ir aizskrējis - otra parka apmeklējuma vietā mums jau jāskrien uz iepriekš ieplānoto izbraucienu ar džipiem.

Dodamies uz krastmalu, kur mūs sagaida vietējais amigo. Aizved mūs iestiprināties pusdienās un lecam iekšā džipā. Pa ceļam paķeram vēl pāris interesentus un dodamies uz Sete Cidades – platības ziņā lielākais pagasts Sao Miguel salā, tajā pašā laikā vismazāk apdzīvotākais, jo šeit dzīvo nedaudz mazāk kā 800 iedzīvotāju. Ar ko tad šis pagasts ir tik ievērības cienīgs? Ar to, ka tas atrodas vulkāna krāterī. Iespējams, ka kāds ir redzējis bildi no Azoru salām ar diviem ezeriem, katru savā krāsā, un taciņu kalna galā, kas šiem abiem iet pa vidu. Un ja vēl priekšplānā ir hortenziju krūms, tad lūk – tā bilde ir no šejienes. Jāsaka gan, ka šie ir nevis divi ezeri, bet viens, jo vienā pusē viņš ir ļoti dziļš, savukārt otrā – ļoti sekls. Līdz ar to tas rada divu ezeru efektu – viens dzidri zaļš, otrs tumši zils. Tomēr mums nepalaimējas, jo mainīgie salas laika apstākļi liedz mums redzēt šo skatu – kalna galā ir uzsūtīta migla. Amigo atvainojas, bet ne jau viņš pie vainas. Būs iemesls šeit atgriezties vēlreiz, kad dosimies aplūkot pārējās salas.

Pēc Sete Cidades apskates bija ieplānots apciemot arī vaļus, tomēr šoreiz to nākas atlikt līdz nākamajam rītam. Jau pirms ceļojuma ņēmu vērā norādījumus par salas mainīgajiem apstākļiem, tāpēc vajadzēja rēķināties, ka vaļu apskate varētu tikt pamainīta ar vienas dienas nobīdi; kā tas bija šajā gadījumā. Tad nu neko darīt – dienas otrajai pusi atliek veltīt salas galvas pilsētas ieliņu izķemmēšanai un mantu kārtošanai, jo skrējiens turpināsies – vaļu apskate būs vai nebūs, bet mums ir jādodas tālāk.

Rīts viesnīcā un, uzreiz pieceļoties, skatiens tēmē uz logu: ir paveicies! Rīts sagaidīts ar siltu saulīti, kas nozīmē, ka dosimies aplūkot milzoņus. Aprīlis ir tieši tas laiks, kad zilie vaļi apstājas Azoru salu reģionā, lai atvilktu mazliet elpu, nedaudz iekostu un dotos tālāk pa savu ieplānoto migrācijas ceļu uz Islandes pusi. Nu līdzīgi kā mūsu stārķis, kas pavasaros atgriežas atpakaļ mājās. Šķiet, šodien esam izvilkuši lielo lozi, jo bez došanās okeānā mums arī izdodas ieraudzīt vienu zilo vali, kurš ziņkārīgi tuvu piepeldēja mūsu laivai un veltīja mums pāris šaltis. Lēciens kā filmā par Mobiju Diku gan izpalika, bet līdzi braucošie biologi teica, ka tādas lietas ir tikai filmās. Varbūt, bet vismaz nomierināja.

Saviļņoti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, devāmies pēc mūsu nākamās ceļojuma biedrenes, šoreiz Toyotas, kas mūs nākamās trīs dienas vadās pa salas austrumu un ziemeļu galu. Pa ceļam apskatāmies vietējas nozīmes lavas alas, kas pēc Maljorkas iespaidīgajām alām tāda Inčukalna velna ala vien šķita. Tomēr šīs lavas alas vietā pirms miljonu miljoniem gadiem lava iznīcināju visu, kas gadījās ceļā un izveidoja šīs vienreizējās Azoru salas. Dodamies tālāk un nobāzējamies austrumu pilsētā Povoačao. Mūsu viesnīca šoreiz ir piekrastē ar skatu uz okeānu. Mūs atkal pārņēma pasaules malas sajūta, jo otrajā krasta pusē varēja tikai minēt, vai tur atrodas Cape Verde vai arī tikai pati Antarktīda.

Meklējot informāciju par Sao Miguel salu atradu daudz interesantu apskates punktu, tomēr bija grūti saprast to atrašanās vietas un nokļūšanas veidus. Atlika cerēt uz norādēm un vietējo viesmīlību. Tā nu arī sākās nākamā diena, kur devāmies uz termālajiem avotiem. Pa ceļam uz turieni redzējām kalnā interesantu baznīcu – nu neko, jāaizbrauc, ja jau ir pa ceļam. Meklējot ceļu, kas vestu uz šo baznīcu, patērējām daudz laika – nebija nevienu pašu norāžu. Bet, kā izrādās, bija sestdiena un pilsētā notika kādi vietējie baznīcu svētki. Tad nu vienīgais ceļš uz baznīcu bija ar skujām nokaisīts. Bija žēl braukt tām pāri, bet vietējie atļāva. Tā nu pa skuju taku nokļuvām Nossa Senhora kapelu.

Aplūkojuši baznīcu, devāmies uz jau nosprausto mērķi. Īstenībā palīdz tas, ka sala ir salīdzinoši maza. Braucot pa šoseju netīšām bijām nonākuši atpakaļ salas galvaspilsētā, lai nogrieztos uz pareizo ceļu un dotos tālāk. Braucām kalnā augšā un pēkšņi stāvvieta pilna ar auto. Kā izrādās, esam klāt pie termālā avota. Ieejas maksa simboliska – 2€ un esam iekšā. Bija trīs veidu avoti. Pirmais ar verdošu ūdeni, kurā ne kāju nevar piedurt. No šī vēl papildus nāca arī specifiska sēra smaka. Otrais – siltā vannas tipa baseins, kurš pulcēja lielāko daļu apmeklētāju. Bet trešais – ūdenskritums ar dīķīti apakšā. Šajā ūdens temperatūra bija ap 27 grādiem, tomēr, apmeklējot pirmos divus, šis likās kā Baltijas jūra rudenī.

Nopeldējušies un izsildījušies devāmies Uguns ezera virzienā un šoreiz mums paveicās, ka nebija migla. Braucot pa serpentīniem, apstājāmies pēc katra līkuma, jo skats, kas pavērās uz šo ezeru bija neatkārtojams. Tā nu devāmies augšup, līdz skatam uz leju priekšā piegāja mākonis. Bijām nokļuvuši kalna virsotnē, kur diezgan pamesta bija meteoroloģiskā stacija. Izskatījās arī, ka šis varētu būt bijis objekts kādos militārajos plānos, bet ticis izbrāķēts. Katrā gadījumā – neizskatījās īpaši droši un vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt lejā no kalna palielinājās katru minūti. Tā arī darījām.

Sala maza, tāpēc viss gāja ļoti raiti un skrējām laikam pa priekšu. Pa ceļam ieskrienot tējas plantācijā un nopērkot vietējos labumus pusdienās, meklējām vietiņu, kur papusdienot un tā arī izdarījām. Vadoties pēc ceļa zīmes, uz kuras bija uzzīmēts "Apskates objekts" ar nosaukumu, kurš neko neizteica, turp arī devāmies. Kā izrādījās – ezers. Kāpiens lejā kā pa Gleznotājkalnu Siguldā un esam pie viņa klāt. Ezera krastā nebija ne tikai cilvēku, bet arī nevienas dzīvas radības. To apkļāva zaļa siena no trīs pusēm un klints no ceturtās puses. Lieki piebilst, bet bijām vulkāna krāterī. Atkal pielavījās Survivor sajūta, taču ieskatoties ūdenī - ļoti iespējams, ka arī ezerā nebija arī zivis. Līdz ar to nācās iztikt ar pašu sarūpētajām pusdienām.

Uz vakara pusi pa ceļam uz mājvietu plānots iegriezties pilsētā ar nosaukumu Furnas. Iebraucot tajā, sēra aromāts iesitās tik spēcīgi nāsīs, ka vēl jo projām nepatīkama smaka mums asociējas ar šīs pilsētas nosaukumu. Sak: "Smird kā Furnās!". Kā pierāda vietējie – dzīvot var. Turklāt kā vēl – ik dienu doties peldēties siltā vannā, kurai nav nepieciešams ne boilers, ne apkures katls, ne malkas sagādāšana un kurināšana. Šī pilsēta atrodas ģeotermālajā krustpunktā un siltie baseini te ir bez maz vai uz katra stūra. Tomēr mēs devāmies uz Terra Nostra parku. Parka viducī bija liels, brūns, pēc skata netīrs baseins. Tomēr cilvēki tajā peldējās. Iemērcot kājas īkšķi jautājumi atkrita un jau pēc sekundes iekšā biju ari es. Ūdens temperatūra cauru gadu nemainīja 35-40 grādu robežās.

Vakariņās nolemjam nobaudīt salas nacionālo ēdienu lapaš – austeru mini variants. Visbiežāk viņas ēd svaigas, tomēr mēs izvēlējāmies neriskēt un ņēmām jau labi pagatavotas. Tiešām garšīgas.

Tad nu pienākusi pēdējā pilnā diena Azoru salās un šo mēs veltam austrumu galam, kas ir slavens ar saviem ainaviskajiem krastmalas skatiem un ūdenskritumiem. Internetā informāciju par tiem atrast ļoti grūti, arī vietējos ceļvežos nav īpaši viennozīmīgi uzzīmēts kartēs, tomēr viesnīcas darbinieks mūs iedrošina – kā braucam pa šoseju un redzam iespēju nogriezties, tā tas arī jādara, jo ūdenskritumi te ir uz katra stūra. Aptuveni pie tāda plāna arī turamies.

Pirmais pagrieziens, turklāt uzzīmēta ūdenskrituma bilde – nav divu runu. Jāgriež iekšā un jāskatās, kas nu būs. Ceļš manāmi kļūst stāvāks, vēlreiz stāvāks un atkal, līdz saprotam – ar nomas mašīnu varbūt labāk neriskēsim. Gan jau priekšā būs vēl ūdenskritumi. Dodam atpakaļgaitā, lai apgrieztos un sajūgs sāk kūpēt un smirdēt kā Furnās, bet tomēr esam izķepurojušies un tikuši atpakaļ uz šosejas. Būs mācība – nedaudz paiet uz priekšu un paskatīties, kāds stāvums ir aiz līkuma. Nākamais nobrauciens un atkal mēģinām. Šoreiz stāvums ir atzīmēts 12%. Nu neko, paiesim paskatīties, kā tas izskatās dzīvē. Aiz līkuma mums pavērās skats – ceļš ar slīpumu 45% (protams, pārspīlēti), bet pašā apakšā ļoti skaists un augsts ūdenskritums. Bet tomēr neizlemjam riskēt, turklāt vēl smidzina – nevar zināt, kā būtu ar augšā tikšanu. Bet tomēr bez ūdenskrituma neizpalikām, jo viens bija tieši šosejas malā. Nekāda baigā Niagāra gan nebija, bet foršu spirgtumu sejā gan varēja dabūt.

Tā nu aplūkojot bezmaksas skaistos skatus vienu pēc otra okeāna krastā no klints malas pamazām kustējām uz viesnīcas pusi, bet atkal – laika mums ir gana. Laikam tā arī nespējām ieiet dienvidnieku miera ritmā. Lai kā tur smirdēja, bet mēs bijām gatavi atgriezties Furnās. Te ir ko izvēlēties, tāpēc devāmies pēc intuīcijas. Ceļi aizveda uz Donnas Beižas termālajiem baseiniem – divi ar 38 grādu ūdens temperatūru, bet trešais – atveldzējošais ar 28 grādu temperatūru. Šoreiz atkal šķita, ka šajā 28 grādu baseinā apsaldēsim pēdas.

Izbaudījuši spa procedūras, ko mums sniedza māte daba, devāmies atpakaļ uz savu pilsētiņu Povoačao, kur vēl izgājām pēdējā pastaigā pa Sao Miguel salu šajā ceļojumā. Paķemmējām pilsētas ielas, krastmalu un nobāzējāmies restorānā, kas mūs piebaroja, šķiet, ar visu, kas tajā dienā bija tīklā – tik lielas bija porcijas.

Nākamajā dienā jau no paša rīta devāmies uz lidostu, lai startētu Amazing race pēdējā sērijā. Vispirms brauciens uz Porto, kur jāpārlaiž viena nakts un tad jau caur Briseli pa mājām.

Kopumā ceļojums sanāca pusskrējienā - pusmierīgā režīmā. Apskatīt, apskraidīt divas visnotaļ dažādas salas divu nedēļu laikā nav joka lieta, tomēr viens gan bija skaidrs – Skrējiens pēc vasaras mums bija izdevies, jo atgriežoties no ceļojuma, drēgno un vēl sniegoto Latviju bija nomainījusi jau saulaina un sulīgi zaļa Latvija. Arī tagad neviļus viešas prātā domas par to, kā paātrināt nākamo vasaru. Bet par to jau cits stāsts.

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Komplekss pasākumu organizēšanai TAKA
Lieliska vieta dažādu sporta un korporatīvo pasākumu, nometņu, treniņu, koncertu, festivālu, baļļu, svētku un citu pasākumu organizēšanai. | Skatīt vairāk
Latvija
Lielākie pasākumi janvārī Valmieras pusē Valmieras Tūrisma informācijas centrs
Janvārī aicinām apmeklēt Starptautisko ziemas mūzikas festivālu, kā arī citus kultūras, izziņas un aktīvās atpūtas pasākumus Valmierā, | Skatīt vairāk
Pusdienu piedāvājums restorānā Hercogs Hercogs Mārupe
Pusdienu piedāvājums darba dienās no 11:00-15:00. Piedāvājumā salāti, zupas, pamatēdieni un deserts. Iknedēļas jaunais piedāvājums Hercoga | Skatīt vairāk
GARDĒŽU PASĀKUMI SILENE RESORT & SPA**** TAKA
Miers, ezera skaņas, svaigs gaiss, izcils ēdiens un laiska atpūta. Silene restorāni aicina ikvienu doties ārpus pilsētas un pamielot savas garšas | Skatīt vairāk

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2020 BalticTravelnews.com | Design & maintenance © 2000 - 2020 1st-studio.com

 
Total Timed::0.34563804sec.