“Saulkrastos no dārzkopības kooperatīva VEF-Biķernieki teritorijas pazudis trīs gadus vecs zēns, vēsta Valsts policija” [skaties.lv], “Engures novadā, Klapkalnciemā pazudušais divus gadus vecais bērns, kas bija nomaldījies mežā kopš svētdienas vakara, šorīt atrasts” [www.tvnet.lv], “Brīnumaini: Nicas teroraktā pazudis mazulis atrasts ar soctīklu palīdzību” [www.la.lv] - šādas ziņas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Jautājums tikai, vai cilvēks, uzzinot, ka kādam vajadzīga palīdzība, tikai izjutīs līdzjūtību vai arī sekos rīcība – vai cilvēks dosies palīgā, neskatoties uz saviem plāniem? Vai cilvēki spēj rīkoties altruistiski?
Nesavtīgi gādāt par citiem
Reklāma
Altruistiska rīcība visbiežāk tiek definēta kā sociāli nozīmīga un grūta darbība bez savtīgiem nolūkiem, parasti saistīta ar pašuzupurēšanos, atteikšanos citu vai sabiedrības labā. Altruisms ir nesavtīga gādība par citiem, gatavība uzupurēties citu labā.
Tie simti brīvprātīgo, kuri devās palīdzēt meklēt pazudušos bērnus, kuri dalījās ar ziņām sociālajos tīklos, kuri vārīja tēju brīvprātīgajiem un darīja citas, pavisam konkrētas lietas, rīkojās altruistiski. Manuprāt, mēs varam būt lepni par to, ka mums ir tik atsaucīgi cilvēki.
Nejauši garāmgājēji nav vienaldzīgi!
Pētot altruismu, sociālie psihologi lielu uzmanību pievērš motīviem, kas ir palīdzēšanas reakcijas pamatā. Visbiežāk pētījumos tiek konstatēts, ka altruistisku rīcību veicinājuši vairāki personību raksturojoši aspekti: morālās normas, līdzjūtība, izteikta personības spēja izjust empātiju, kā arī vēlme atbildēt uz iepriekš saņemtu līdzīgu palīdzību, vēlme paaugstināt pašvērtējumu, vēlme saņemt atzinību. Lai nokārtotu eksāmenu sociālajā psiholoģijā, Biznesa augstskolas Turība pirmā kursa studenti ik gadu veic sociālos eksperimentus, pārbaudot, vai garāmgājēji sniegs palīdzību cilvēkam, kuram izkritis maciņš; kļuvis fiziski slikti vai gadījusies cita, pavisam ikdienišķa ķibele. Analizējot eksperimentu rezultātus, lielākajā daļā gadījumu studenti ar prieku konstatē – nejauši garāmgājēji nav vienaldzīgi! Cilvēki Rīgas ielās apstājas, palīdz, rīkojas patiešām nesavtīgi. Tomēr, diemžēl, ir gadījumi, kad pazaudētais maciņš nonāk situācijas liecinieka kabatā; kad garāmgājēji neievēro cilvēku, kurš cenšas salasīt izbirušus apelsīnus vai meiteni, kura cenšas pa stacijas tuneļa kāpnēm uznest smagu velosipēdu.
Steiga un laika trūkums samazina cilvēku vēlmi palīdzēt
Studentu sociālo eksperimentu rezultāti apstiprina, ka altruistiskas rīcības cena jeb tie negatīvie aspekti, kuru apzināšanās var samazināt vēlmi sniegt altruistisku palīdzību, visbiežāk ir saistīti ar laika zaudējumu, apdraudējumu paša dzīvībai vai materiāliem izdevumiem.
Studentu veiktie eksperimenti apstiprina arī, ka darbojas tā saucamā atbildības difūzija – ja nepieciešamībai palīdzēt ir daudz liecinieku, atbildība par šo situāciju it kā sadalās starp visiem un iespējams, ka cietušais palīdzību nesaņemstik ātri, kā būtu situācijā, ja būtu tikai viens liecinieks.
Esam tendētiem palīdz sev līdzīgajiem
Cilvēki labprātāk palīdz sev līdzīgajam – pēc vecuma, tautības, ārējā izskata, sociālā statusa, vai arī palīdz cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas kā pašam. Arī lielākai daļai brīvprātīgo, kuri devās palīdzēt meklēt pazudušos mazuļus, pašiem bija bērni vai pazīstami radu bērni.
Dzīve pilsētā veicina emocionālu noslēgtību
Diemžēl, gadījumos, kad pazūd pieaugušais, palīdzības sniedzēju skaits ir krietni mazāks. Kāpēc šādas ziņas lielākajā daļa cilvēku nerada vēlmi palīdzēt? Pētnieki apgalvo, ka cilvēki, kuri dzīvo blīvi apdzīvotās vietās, pastāvīgi tiek pakļauti pastiprinātai emocionālai stimulācijai un tāpēc ir spiesti noslēgties sevī, lai izvairītos no emocionālas pārslodzes. Dzīve pilsētā „iemāca” indivīdam emocionāli noslēgties – ja viņš vēlas būt veiksmīgs, nevar pievērst uzmanību visam, kas notiek apkārt, viņam ir jāsteidzas, jāpilda ikdienas pienākumi, jācenšas sasniegt iecerētais u.tml.
Altruismu vai veicināt ar pozitīvu piemēru
Ko darīt, lai cilvēki rīkotos altruistiski – lai vienaldzīgi nepaietu garām kādam, kurš sakāries ar problēmu, ko pats nevar atrisināt? Viens no veidiem, kā šādu rīcību var veicināt – runāt par pozitīvajiem piemēriem, skaidrot iemeslus, kas liek cilvēkam būt vienaldzīgam vai – gluži pretēji – altruistam. Tādā veidā arī Biznesa augstskolas Turība studenti, veicot eksperimentus, rosina cilvēkus domāt par šo problēmu.
Ir pamats cerēt, ka ar laiku arvien vairāk cilvēku nebūs vienaldzīgi, arvien vairāk cilvēki ne tikai jutīs līdzi, bet arī rīkosies, sniedzot reālu palīdzību.
Autore: Biznesa augstskolas Turība docētāja Daina Škuškovnika.
