Kas izgudroja mūsu mīļākos našķus?

Daudzu ikdienā lietojamo pārtikas produktu izcelsme mums jau ir zināma. Tomēr netrūkst arī tādu mums jau pierastu ēdienu, kuru nejauša vai apzināta izgudrošana spilgti ierakstīta vēsturē.

Baudot maltīti, mēs nemēdzam domāt par ēdiena vēsturi, bet gan par tā garšu. Lielākā daļa no mums var iztēloties ka šefpavārs vai uzņēmējs bezgalīgi eksperimentē, lai izveidotu un atklātu perfektu sastāvdaļu simfoniju. Tomēr tādus pasaulslavenus ēdienus kā čīzburgerus, kartupeļu čipsus un kukurūzu pārslas ir izdevies pagatavot nejauši, bez piepūles.

“National Geographic”, iedvesmojoties no raidījuma “Ēdienu fabrika”, iepazīstina jūs ar aizraujošajiem stāstiem par to, kā tika izgudroti mūsu mīļākie našķi.

Šokolādes cepumi ar šokolādes gabaliņiem

Lai arī apgalvo, ka visu laiku labāko gardumu izgudroja pavisam neapzināti, tā it nemaz nav. 1938. gadā pavāre Ruta Veikfilda (Ruth Wakefield), kurai piederēja krodziņš “Toll House Inn” Vitmenā, Kalifornijā, eksperimentēja un visus pārsteidza, piedāvājot cepumus ar šokolādes gabaliņiem.

Šī saldā našķa recepte bija pavisam vienkārša, bet rūpīgi pārdomāta un vairākkārt izstrādāta. Proti, kad Ruta tos gatavoja, viņa variēja ar dažādām šokolādēm un garšām. Lai nebūtu jādodas uz veikalu, viņa izmantoja Šveices firmas “Nestlé” šokolādes tāfelīti, salauza to mazos gabaliņos un pievienoja klāt masai. Šokolādes gabaliņi neizkusa, bet palika cepumos, kā tas bija gaidāms. Rutai izdevās pagatavot klasisku un iemīļotu našķi, it īpaši populāru Amerikā.

Lai gan Veikfilda nekad neiedomājās par tik lielu receptes ietekmi uz kultūru, viņa ar savu perfekcionismu un kulinārajām zināšanām noteikti saprata, ko dara. Vēlāk šos cepumus nosauca par “Toll House Chocolate Crunch Cookies” un par tiem runāja pat radio un televīzijā. Zīmīgi, ka 1939. gadā Veikfīlda pārdeva “Nestlé” tiesības izmantot savu recepti, kā arī “Toll House Inn” zīmola vārdu.

Načos

Tāpat, kā daudzu izcilāko izgudrojumu, arī slaveno Meksikāņu uzkodu nosaukuma un receptes rašanās bija pavisam nejauša un spontāna. 1940. gadā militāro kājinieku sievas piestāja restorānā ar nosaukumu “Victory Club” Piedras Negras pilsētā, Teksasā. Viena no sievietēm, Mamija Finana (Mamie Finan), kura bija ēstuves patstāvīgā kliente, pasūtīja uzkodas, norādot, ka vēlas nogaršot ko citādāku, nekā ierasts.

Viesmīlim Ignasio Anaja (Ignacio Anaya) tas divreiz nebija jāsaka. Viņš devās uz virtuvi, kur pamanīja ceptus kukurūzas tortiljas gabaliņus. Kulinārijas iedvesmas brīdī viņš tos sagrieza mazos trijstūros, pievienoja sieru un halapeņjo piparus, uzsildīja un tos pasniedza. Anaja, ilgi nedomājot, nosauca tos par načos, jo tā bija viņa paša iesauka - Ignasio “Načo” Anaja (Ignacio “Nacho” Anaya).

Tas bija tikai sākums načo ērai - uzkoda ātri kļuva populāra visā Teksasā un Dienvidrietumos. Anaja Teksasā atvēra arī savu ēstuvi - ” Nacho's Restaurant”, kas strauji kļuva populāra. Arī mūsdienās Anaju godina - katru gadu 21. oktobrī Piedras Negras pilsētā atzīmē Starptautisko Načo dienu, un iedzīvotāji rīko trīs dienu Načo Festivālu.

Kartupeļu čipsi

Ja ielūkojamies kartupeļu čipsu vēsturē, vērts zināt, ka sākotnēji tos sauca par Saratogas čipsiem, par godu vietai, kur tos izgudroja, - Saratogā, Ņujorkā.

Tomēr tiek uzskatīts, ka par čipsiem runāja jau 19. gadsimta sākumā, kad 1817. gadā tika publicēta Viljama Kitčinera (William Kitchiner) grāmata “The Cook's Oracle”, kas bija ļoti pieprasīta Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Grāmatā esošā recepte “Kartupeļi, kas cepti šķēlītēs” līdzinājās kartupeļu čipsiem. Tomēr vispopulārākā čipsu versija ir Saratogas čipsi, kuri kļuva zināmi visā pasaulē.

Leģenda vēsta, ka 1853. gadā restorānā ar nosaukumu “Moon's Lake House” pavārs Džordžs Krams (George Crum) saņēma sūdzību no klienta par to, ka viņa pasniegtie kartupeļi nebija pietiekami kraukšķīgi, turklāt bija pārāk biezi un bez sāls. Tas viņu ļoti sadusmoja, tādēļ pavārs neapmierināti un pavirši sagrieza kartupeļus ļoti plānās šķēlītes, apcepa tos eļļā un uzbēra sāli. Lai arī tos nebija iespējams nobaudīt ar galda piederumiem, klients bija sajūsmā par šo uzkodu. Drīz tos sāka saukt par Saratogas jeb kartupeļu čipsiem.

Čipsi bija vietējās pilsētiņas vērtība un delikatese līdz Lielās Depresijas sākumam Amerikā 20. gadsimta 30. gados, kad uzņēmējs Hermans Lejs (Herman Lay) ar šiem čipsiem iepazīstināja visu pasauli. Zīmola "Saratoga Chips" nosaukums joprojām pastāv.

Vafeles

Tāpat kā daudzi Rietumu civilizācijas labākie sasniegumi, arī garšīgo vafeļu vēsture meklējama Senajā Grieķijā. Tur atēnietes starp divām metāla plāksnēm, kuras piestiprināja gariem koka rokturiem, gatavoja plakanas kūkas. Tā dēvētās “obelijas” nebija tik saldas, kā mūsdienu vafeles. Citas sastāvdaļas, piemēram, garšvielas, krējumu, medu un sviestu receptei pievienoja laika gaitā.

15. gadsimtā Nīderlandes vafeļu ražotāji sāka kalt taisnstūra plāksnes ar režģa rakstu, iedvesmojoties no medus šūnām. Tā radās “rūtotās” vafeļu pannas, un tieši šāda veida cepšanas režģi pazīstam arī mūsdienās. Tieši holandiešiem piešķīra titulu par vafeļu kultūras nogādāšanu Amerikā.

Amerikā vafeles ieveda svētceļotāji, kuri devās uz Masačūsetsu. Tikai 1930. gadā kāda Kalifornijas ģimene apvienoja vafeļu maisījumu, elektrību un atjautību, lai izdomātu veidu, kā masveidā ražot vafeles un kā padarīt šo produktu par brokastu sastāvdaļu. Brāļi Frenks, Tonijs un Sems Dorsi (Frenk, Tony and Sam Dorsa) izgudroja ātro vafeļu maisījumu un izstrādāja konstrukciju, ar kuras palīdzību stundā izcepa tūkstošiem vafeļu, kas bija gatavas sasaldēšanai un nosūtīšanai.

Sendvičs

Sendviči ir ātri pagatavojama un garšīga uzkoda. Galu galā, amerikāņi dienā izbauda vairāk nekā 300 miljonus sviestmaižu. Tomēr to saknes nav meklējamas ASV, bet gan Anglijā.

Tādu sviestmaizi, kādu mēs to ēdam mūsdienās, 1762. gadā popularizēja Sendvičas ceturtais grāfs Džons Montegjū. Leģenda vēsta un arī lielākā daļa vēsturnieku par šo ir vienisprātis - Montegjū bija nopietna azartspēļu problēma, kuras dēļ viņš pie spēļu galda pavadīja vairākas stundas. Ilgi sēžot, 18. gadsimta aristokrāts savam mājas pavāram lika pasniegt gaļu, kas ielikta starp divām maizītēm, lai varētu to baudīt, nepieceļoties no galda un neizmantojot nekādus piederumus. Tā radās sviestmaize.

Protams, diez vai Montegjū bija pirmais, kas izdomāja likt pildījumus starp maizes šķēlēm, bet tieši viņa sendviča versija kļuva populāra Londonas sabiedrības aprindās un vēlāk tika papildināta. Tā arī nodēvēta grāfa vārdā.

Ja vēlies uzzināt vēl vairāk par to, kā tiek gatavoti tādi gardumi kā košļājamās gumijas, kā alus kļūst par smalku viskiju un kā ikdienā saražo 1000 kilogramu ravioli, skaties raidījuma “Ēdienu fabrika” pirmo sezonu no 3. maija darba dienās plkst. 18.25 kanālā “National Geographic”!

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Silene Resort Spa TAKA
Silene Resort & Spa piedāvā visu nepieciešamo neaizmirstamai atpūtai: dzīvošanu atpūtas namiņos vai labiekārtotos numuros, atslābinošās SPA | Skatīt vairāk
Latvija
Brīvdienu māja "Beibuki" TAKA
Brīvdienu mājas “Beibuki” atrodas Daugavas krastā, Daugavas loku teritorijā, 14 km attālumā no Daugavpils, Krāslavas virzienā. | Skatīt vairāk
Brīvdienu māja "Pakrasti" TAKA
Liels plašums klusai atpūtai uz pussalas Sventes ezera krastā, dabas parka “Svente teritorijā. | Skatīt vairāk
Cēsis. Dizaina viesnīca Villa Santa Estravel Latvia
1 nakts 2 personām divvietīgā standarta numurā, brokastis | Skatīt vairāk
no 110 EUR

Par mums / about us | Ētikas kodekss | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2021 BalticTravelnews.com | Design & maintenance © 2000 - 2021 1st-studio.com

 
Total Timed::0.25258899sec.