Raksts publicēts Hokeja čempionāta Minskā Latvijas fanu ceļvedī "Pasaules pazinējs" (visi ceļveža raksti pieejami šeit).
Kas notiktu, ja hokeja spēļu laikā tribīnēs nebūtu bundzinieku? Labi atceramies 2011. gada čempionātu Bratislavā, kad mistisku apsvērumu dēļ arēnā bija aizliegts ienest bungas. Fanu atbalsts bija, bet pavisam kluss – katrs savā stūrī kaut ko sauca, bet tās varenās kopības sajūtas, kad visi ir vienā ritmā, diezgan pamatīgi pietrūka. Tad arī radās pārliecība, ka bez bundziniekiem Latvijas izlases sestais spēlētājs ir tāds mazliet kusls un nesavākts.
Reklāma
Pašiem savs formas tērps
Šogad nebūs kā Bratislavā. Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka bungas ienest arēnā neatļaus. Tādēļ bundzinieki jau pilnā sparā gatavojas čempionātam, uzlabojot savus instrumentus un šujot jaunus tērpus. Vismaz tie pieci publikas uzkurinātāji, latvieši no Īrijas, bez kuriem pēdējos gados čempionāts vairs nav iedomājams. Iepazīstieties – Intars Dzenītis, Imants Mālmanis, Vadims Konevņikovs, Raitis Vucens un Jānis Mačs – latvieši no Zaļās salas. Un kopā ar viņiem uz Minsku dosies vēl daudzi latvieši no Īrijas.
Īrijas bungotāji nav ar pliku roku ņemami – galu galā viņi došanos uz čempionātu plāno jau ļoti savlaicīgi, tad, kad līdzjutēji no Latvijas tikai kūtri sāk skatīties Kontinentālās hokeja līgas regulāro čempionātu. Izņēmums nebija arī gatavošanās čempionātam Baltkrievijā – plāns par biļešu un naktsmītņu iegādi bija gatavs jau rudens sākumā, un ziemas sezonā pilnā sparā sākās tērpu šūšana. "Man jau jāprasa atļauja savam dizainerim, vai varu viņu reklamēt... Edžus Konošonoks no stampa.lv nāca man talkā ar pirmā kostīma šūdināšanu. Bet šogad mums būs jauna forma – mēteļi. Un tos šuj Imanta mamma," atklāj Vadims.
Viņiem gatavs arī brīvā laika pavadīšanas plāns – galu galā Baltkrievijā taču ir tik daudz ko redzēt. Un, kā stāsta Imants, pamazām jau tiek domāts par nākamajiem čempionātiem, kas nākamgad risināsies Čehijā, bet gadu vēlāk Krievijā...
Hokeja bacilis iesēts Turīnā
Savā ziņā par galveno Īrijas bundzinieku barvedi varētu uzskatīt Intaru, kurš, pateicoties gan savai bungošanai, gan arī spilgtajam imidžam (puisi karoga krāsu mētelī taču atceras visi, kuri pabijuši kaut uz vienu spēli!), labi zināms līdzjutēju aprindās.
Intars ar hokeja slimību sasirdzis jau labi sen. "Pirmās man bija olimpiskās spēles Turīnā 2006. gadā. Toreiz man, esot Īrijā, nebija iespējas pa TV skatīties hokeju. Tad ar brālēnu aizlaidām uz Turīnu un klātienē noskatījāmies spēles. Ja runājam par Pasaules čempionātiem, esmu bijis daudzos – Kanādā, Šveicē, Vācijā, Slovākijā, Zviedrijā un Somijā," stāsta Intars.
Par hokeja fanu uzmundrinātāju, sitot bungas, Intars gan kļuvis tikai 2008. gadā, kad čempionāts risinājās Kanādā, Jaunskotijas galvaspilsētā Halifaksā. "Toreiz vēl izsitu bungu plēvi un spēles pārtraukumā ar taksi braucu pakaļ rezerves plēvei," atceras Intars, piebilstot, ka bungošanas mākslā viņa skolotājs ir Norvēģijas latvietis Juris Strazds. Viņš ir pats pieredzējušākais no visiem ārzemju latviešu bundziniekiem ar 13 gadu pieredzi fanu uzjundīšanā un, starp citu, pēc ilgāka pārtraukuma arī pievienosies īrijiešiem. "Pats interesantākais, ka manas bungas nekad nav bijušas Īrijā. Draugi katru gadu tās ved no Latvijas," noslēpumu atklāj bundzinieks Intars.
No kroga uz čempionātu
Bundzinieku nosacīti jauno paaudzi iedvesmojis Imants. Dublinas krodziņā skatoties 2010. gada čempionāta spēles, nobriedis plāns, ka nākamajā gadā jābrauc uz čempionātu un spēles jāskatās tieši arēnā. "Pamudināja Imants Mālmanis. Kopā ar draugiem skatījāmies Latvijas izlases spēles, un Imis ieteicās: braucam uz Pasaules čempionātu hokejā! Tā tas arī ierāva mūs visus iekšā," atceras Vadims. Bet pats Imants vien parausta plecus – kas vairs atceras to īsto grūdienu, kas ļāva šādiem vārdiem izšauties.
Tā nu jaunajai gvardei 2011. gada čempionāts kļuva par pirmo un liktenīgo, kas saslimdināja ar hokeja fanošanas slimību, no kuras, šķiet, zāles vēl nav izdomātas. Dodoties uz Bratislavu, lidmašīnā iepazinušies ar Intaru. Un tā soli pa solim arī tā bungošana sākusies. "Ar tām bungām visādi gāja. Kad bijām Slovākijā, citi bundzinieki atļāva pāris reizes iegrabināt, līdz ar to arī saslimu. Pats bungas saņēmos nopirkt pēc čempionāta Zviedrijā 2012. gadā. Meklējos pa internetu, konsultējos ar mūziķiem, gāju uz visiem iespējamiem mūzikas veikaliem," atklāj Vadims.
Arī Imantam sporta sacensības vairs nav iedomājams bez bungām. Vēl nesen, 15. novembrī, viņš un Intars pilnā ekipējumā atbalstīja Latvijas futbola izlasi draudzības spēlē Dublinā, milzīgajā Aviva stadionā. Un, starp citu... ap tūkstoti Latvijas atbalstītāju bija dzirdami krietni labāk nekā 40 tūkstošu lielais Īrijas izlases līdzjutēju pūlis...
Labs izlases sniegums un lēts alus!
Čempionātu Minskā puiši gaida ar lielu nepacietību – galu galā šādā valstī tik liels sporta notikums būs pirmo reizi. "Galvenais, uz ko ceru, ir labs izlases starts. Bet, runājot par fanu dzīvi, domāju, ka gaidāmi pamatīgi pigori Aleksandra karaļvalstī. Ar vietējiem un pārējiem faniem viss būs OK. Kā parasti! Par pārējo acis kubā un dalās reizinātājos – tas tāds joks," pasmejas Imants.
Arī Vadimam pats svarīgākais ir, lai izlase nostartē labi. Skaidrs, ka olimpiskais gads, gara sezona, daudzi izaicinājumi, traumas... Bet izlases spēlētājiem ir jāparāda labākais, uz ko viņi ir spējīgi. Tik daudz atbalstītāju taču brauks uz Minsku!
Paša vēlmes par fanu dzīvi Minskā ir ļoti cilvēcīgas – lai nav uzskrūvētas cenas alum, ēdienam un izklaidēm.
