Autors: Jānis Viļums, Traumatologs-ortopēds
Avots: Traumatoloģijas un ortopēdijas privātklīnika ORTO
Vasarā sākas atvaļinājumu laiks un, likumsakarīgi, palielinās arī ceļotāju skaits, kas dodas uz ārvalstīm. Kaut arī atvaļinājums, it īpaši, ja tas ieplānots ārzemēs, rosina tikai patīkamas asociācijas, atpūta jāplāno piesardzīgi. Mēs dodamies uz citu valsti, kur mājās tik ierastas lietas reizēm kļūst par grūti pieejamu un dārgu privilēģiju. Viena no šādām lietām ir medicīniskā aprūpe.
Kurš, plānojot ceļojumu, apsver iespējamos sliktos scenārijus? Parasti atvaļinājums ir gaidīts notikums, tādēļ, tam sākoties, visbiežāk valda viegla eiforija un cilvēks uz visu raugās ar pārmērīgu optimismu. Ilgi gaidītā atpūta ir klāt, tādēļ nekāda kavēšanās un papildu pienākumi netiek uzlūkoti ar sajūsmu. Tomēr noteikti jāatceras par ceļojumu apdrošināšanu. Visbiežāk pieļautā muļķība ir atteikšanās no tās, pamatojot savu izvēli ar iepriekšējo pieredzi, kad nekas slikts nebija atgadījies. Ja mēs vienmēr nekļūdīgi varētu paredzēt, kas ar mums varētu atgadīties, tad dzīve, neapšaubāmi, būtu daudz vieglāka. Kamēr tā nav, ar riskiem jārēķinās un pret tiem maksimāli jānodrošinās.
Dodoties ceļojumā, īpaši jau uz tālākām zemēm, noteikti līdzi jāņem aptieciņa, kurā būtu pārsienamie materiāli, plāksteri un kāda dezinficējoša ziede nobrāzumiem. Arī pretsāpju zāles, kuras nopērkamas bez receptes, ieteicams ielikt aptieciņā. Šādam komplektam muitas zonā nevajadzētu radīt sarežģījumus, arī ceļojuma somā tas aizņems maz vietas, taču nepieciešamības situācijā var izrādīties neatsverams palīgs. Citādāk jāgatavojas, ja tiek plānots brauciens ar paaugstinātu bīstamību, piemēram, kāpšana kalnos. Šādos gadījumos līdzi ņemamo medikamentu saraksta sastādīšanu ieteicams veikt kopā ar ārstu, kam jau ir pieredze šādā darbā. Nereti ekstrēmo sporta veidu cienītāji nepadomā par to, kādam riskam sevi pakļauj. Runa ir ne tikai par bīstamajām aktivitātēm, bet arī par vietām, kur tās tiek veiktas – kalnu upes, klinšaini rajoni, meži un tamlīdzīgi. Šādas vietas ir nošķirtas no civilizācijas ērtībām, tajās nav iespējams uzreiz saņemt kvalitatīvu medicīnisku aprūpi un piekļuve tām bieži vien ir īpaši apgrūtināta. Līdz ar to pat salīdzinoši neliela trauma var kļūt par nozīmīgu draudu veselībai un pat dzīvībai, jo medicīniskās palīdzības sniegšana kavējas.
Gūstot daudzmaz nopietnu traumu ceļojuma laikā, jāmeklē vietējo mediķu palīdzība, jo svarīgi uzstādīt diagnozi, kas īsti noticis. Pēc tam jāsazinās ar ārstiem Latvijā un kopīgi jāapsver turpmāko ārstēšanās taktiku. Saņemot pirmo medicīnisko palīdzību, uzmanīgi jāievēro rekomendācijas, ko sniedz medicīniskais personāls ārvalstīs. Ķirurģisku operāciju veikšanu ārzemēs, jo sevišķi trešās pasaules valstīs, jāpārdomā rūpīgi. Labāk izskatīt variantus, kā no operācijas ārvalstīs iespējams izvairīties un šo risinājumu izvēlēties vien neatliekamā situācijā. Ja ir bijis lūzums, vairumā gadījumu pēc atgriešanās mājās noteikti jāveic kontroles rentgena uzņēmums, lai pārliecinātos par kaula pareizu saaugšanu. Ja ir veiktas kādas manipulācijas vai pat operācijas, tad, atgriežoties mājās, jāapmeklē ārsts, lai mazinātu dažādu komplikāciju risku.
Pēc traumas gūšanas ārzemēs, vispār atteikties no vietējās medicīniskās palīdzības nav ieteicams, taču katra darbība kritiski jāizvērtē. Rūpīgi nepieciešams konsultēties ar savas valsts ārstiem. Komplicētas ārstēšanas veikšana ārvalstīs pieļaujama, ja cietušo nav iespējams transportēt. Latvijā traumatoloģija ir augsti attīstīta un uz mūsu speciālistiem iespējams paļauties, taču lielākais ieguvums būs saiknes saglabāšana ar ārstu, kurš sniedzis palīdzību. Atšķirībā no ārzemēm, kad, aizbraucot, zūd iespēja tieši kontaktēties ar ārstu, Latvijā šāda iespēja ir pastāvīgi.
Tie, kuri uz ārvalstīm dodas aktīvā atpūtā, vienmēr būs pakļauti lielākam traumas riskam, nekā cilvēki, kas organizētā braucienā ar autobusu apceļo Eiropu. Ārsti bieži vien jau pēc traumas var noteikt, ar kādu aktivitāti nodarbojies cietušais. Tā, piemēram, ziemas sezonā daudzi cilvēki dodas slēpot un šādās reizēs raksturīgākās traumas saistītas ar ceļu locītavu saišu un menisku plīsumiem. Visbiežāk tiek saplēsta priekšējā krusteniskā saite, kas vēlāk jāatjauno ar ķirurģiskas operācijas palīdzību. Snovbordistiem vairāk cieš plaukstas locītavas un mugurkaula lejas daļa, jo ir pilnīgi savādāks kritiena mehānisms. Savukārt vasarā izplatītas ir kalnu riteņbraucēju traumas – krītot no velosipēda, vairāk tiek traumēta ķermeņa augšdaļa, tiek lauzti atslēgas kauli vai arī savainota locītava starp atslēgas kaulu un lāpstiņu. Tiesa, velobraucēji traumas biežāk gūst tepat Latvijā, nekā ārvalstīs, kur latvieši kalnu velobraukšanu iecienījuši mazāk nekā slēpošanu.
Atvaļinājuma sākumā piedzīvotais patīkamais satraukums, kura dēļ reizēm tiek pieļautas neuzmanības kļūdas, ir saprotams. Tomēr par savu veselību nepieciešams domāt un parūpēties vēl pirms atgadījusies nelaime. Ielikt ceļojuma somā pirmo aptieciņu ir daudz vienkāršāk un patīkamāk, nekā izšķirošā brīdī meklēt līdzi nepaņemtu pārsienamo materiālu un dezinficējošu ziedi.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
