Nikolā Sarkozī atdeva francūžiem „Klēves princesi”, bet „Baltijas pērlei” sniedza iespēju demonstrēt filmu „Belle personne”. Francijas prezidentam nebija ne jausmas par savu lomu Kristofa Onorē filmas „Belle personne” („Daiļava”) liktenī, kad viņš nesaudzīgi kritizēja kārtību, kādā tiek pieņemti darbā valsts ierēdņi, un piebilda: „Tikai sadists vai idiots, kurš no tiem - to paši izlemiet, iekļāvis eksāmenā kandidātiem uz darba vietām valsts sektorā arī jautājumus par „Klēves princesi”, bet klerku ķeršanās pie sižeta peripetiju apspriešanas atgādina muļķīgu farsu…” Kristofs Onorē, kurš iemantojis teju paša skandalozākā un provocējošākā Francijas kinorežisora slavu, jutās aizvainots par to, ka ticis nonievāts viņa karsti mīļotais romāns, un veltīja notikušajam aptuveni tādus vārdus: „Lai arī pastāv uzskats, ka pirms trīs gadsimtiem radītais literārais darbs mums vairs neko nevar iemācīt, šādi apgalvojumi tikai liecina par dzīves nezināšanu, kas liedz uztvert mākslu kā svarīgu savu zināšanu par pasauli tālāk pasniegšanas veidu. Es metos šajā avantūrā ar niknumu un sparu - kā jau cilvēks, kurš par katru cenu vēlas apstrīdēt dzirdēto.” Tā radās viņa kārtējā drosmīgā iecere. Patiesi, mešanās avantūrā – „Daiļavas” titros lepni ierakstīts: „… radies Lafaijeta kundzes romāna „Klēves princese” iespaidā”. Tie, kuri šo darbu lasījuši, ar aizrautību ļausies minējumu spēlei, lai atrisinātu daudzšķautnaino un tomēr vienkāršo rēbusu. Režisors filmas pamatā izmantojis klasisko stāstu par to, kā audzēkne iemīlas pasniedzējā, un apvērsis to kājām gaisā. Mēs nenokļūstam XVI gadsimta karaliskajā galmā, bet gan XXI gadsimta Francijā, Parīzē, kur publiskās vietās aizliegts smēķēt, kur Moljēra licejā zinības gūst apgaroti pusaudži. Viņi iekaļ krievu valodu un ar izteiksmīgu franču akcentu bezgala centīgi liek uzsvaru uz vārdu pēdējo zilbi, deklamējot Pasternaku: „Uz galda dega svece, dega svece…” «Мело, мело по всей земле, во все пределы. Свеча горела на столе, Свеча горела…» Onorē nav kļūdījies, izvēlēdamies psiholoģiskā romāna aizsākuma darbību mūsdienu Parīzes liceja sienās. Viņš pareizi izraudzījies arī vecumu – jaunākajiem varoņiem ir divdesmit gadu. Francūži, jo īpaši Parīzē, bieži aplaupa nākotni, steidzas dzīvot, iekosties aizliegtajā auglī jau četrpadsmit, piecpadsmit gadus veci. Pēc gadiem desmit pienāk brīdis, kad klāt ir vilšanās cilvēkos un jūtās. Tam seko vēlme noslēgties, pasargāt sevi no liekiem pārdzīvojumiem. Pagaidām vēl Onorē tēli mīl līdz naidam, nīst līdz pašuzupurējas un iekāro līdz prāta aptumsumam. Pagaidām vēl audzēkņi ir patiesi, tādēļ Onorē par viņiem neslēpti tīksminās. Režisors ir mazliet pārveidojis sižetu, vietām palēninot vai pasteidzinot tā darbības līkločus. Galvenās lomas filmā atveido Luijs Garels un apburošā Lea Seidū, kuras seja tagad rotā slavenāko Francijas režisoru kastinga prospektu pirmās lappuses. Aktrise jau redzama uz lielā ekrāna „Bēdīgi slavenajos mērgļos”.
Šī Kristofa Onorē uzņemtā filma ir smalks intelektuāls darbs, kas noslēdz viņa triloģiju par Parīzi un sniedz mums jaunus iespaidus, mudinot aizdomāties par savu pilsētu. Bet Parīzes attēlojums režisora filmās arvien ir pārsteidzis ar apbrīnojamu ticamību. Pat ne tik daudz pateicoties viņa izraudzītajiem personāžiem, cik fona ainu radītajai atmosfērai: vakaru pavadīšana kafejnīcās, pastaigas agros rītos, bulvāru krustojumi… Dažkārt šķiet, ka vien mirkli manāmais kafejnīcas īpašnieces tēls viņam izdevies pat veiksmīgāk par pirmā plāna lomām. Vēl šķiet, ka viņš mēdz aizrautībā aizmukt prom no Lafaijeta kundzes morāles – no uzticības un tikuma. Visi viņas viennozīmīgie apgalvojumi filmā pārdarināti neretoriskos jautājumos.
Filma tiks demonstrēta Kongresu namā, Mazajā zālē 14.septembrī 21.20. un 18.septembrī 19.45.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
