Šī ir trešā grāmata sērijā "Tūrisma ceļvedis vēsturē", šoreiz veltīta zviedru laikiem Vidzemē. Hronoloģiski tā aptver laika posmu no 1629. līdz 1710. gadam. Kā jau mēs zinām, Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā ar nežēlīgu rūpību postīja Vidzemi, aiz sevis atstājot nodedzinātas baznīcas, skolas un muižas. Un kā izrādās – uzreiz pēc krievu aiziešanas iedzīvotāji visu atjaunoja, bet līdz nākošajam krievu iebrukumam.
Liekas, ikviens latviešu vēsturnieks ir kaut nedaudz pētījis zviedru laikus, jo no tiem ir saglabājušies neskarti gandrīz visi arhīvi. Sevišķi vērtīgi liekas zviedru mērnieku veiktie kartogrāfijas darbi un daudzie baznīcu zīmējumi. Jaunajā grāmatā bija iespējams apkopot daudzos pētījumos izkaisītās ziņas par muižu, baznīcu un skolu vēsturi, turklāt daudz ko ilustrēt ar tā laika zīmējumiem. Un tad izrādījās, ka atšķirībā no Kurzemes, šeit ēkas tika būvētas no koka un bija tik pavirši celtas, ka jau pēc 10 - 20 gadiem bija uz sabrukšanas robežas. Tikai Zviedrijas karaļu finansētās mūra baznīcas ir nonākušas līdz mūsdienām un joprojām ir apskates cienīgi kultūras objekti.
Reklāma
Pārsteigums izrādījās Vecrīga: tajā saglabājies tik liels zviedru laiku celtņu skaits, ka to var uzskatīt par fenomenu. Ar pārdomātu ēku atjaunošanas politiku to varētu padarīt par skandināvu tūristiem pievilcīgu apskates objektu, ja vien... pēc arhitektu ieceres Vecrīga nebūtu kļuvusi par modernās arhitektūras eksperimentālo poligonu. Lai vēstures draugi neapjuktu senatnes pieminekļu daudzumā, kuri nekādi uz vietas nav paskaidroti, speciāli šai grāmatai ir sastādīts Rīgas Doma plāns ar apskates objektiem. Līdzīgs plāns ir arī Melngalvju namam un Cēsu Sv. Jāņa baznīcai.
Arī šajā grāmatā apkopotas ar zviedru laikiem datējamas teikas, bet jo sevišķi daudz ir palīgnodaļu par visdažādākajiem 17. gadsimta Vidzemes vēstures aspektiem. Īpaša vērība pievērsta tik daudz mocītam un locītam latviešu zemnieku jautājumam. Īsi un pārskatāmi aplūkota zemnieka sēta, lauku apstrādāšana, nodokļi un mēģināts atbildēt uz hrestomātisku jautājumu: vai latviešu zemnieks zviedru laikos bija vergs.
Plašākas nodaļas veltītas ievērojamākajām zviedru laiku personībām: latviešu tautības mācītājam Jānim Reiteram, vācu mācītājam Ernstam Glikam, viņa kalponei Martai Skavronskai, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Elizabeti 1, būvmiestaram Rupertam Bindenšū.
Tā kā mums visiem ir labi zināma hercoga Jēkaba rosīgā saimniecība ar daudzajiem rūpniecības uzņēmumiem, bija interesanti sameklēt rūpniecības uzņēmumus zviedru pārvaldītās Vidzemes teritorijā. Izrādījās, to ir bijis tikpat daudz, ne velti Rīgas tirgotāja Heinriha Rademahera dzelzāmurs no Salaspils tika pārcelts uz Eskilstūnu Zviedrijā. Sešas smēdes zviedri ir saglabājuši un tagad te darbojas muzejs. Rīdzinieki būvēja arī kuģus un tirgotājam Dannenšternam Fosa salā bija kuģu būvētava.
Jaunā grāmata ir 434 lappuses bieza, bagātīgi ilustrēta ar 350 krāsu fotoattēliem un 284 seniem melnbaltiem attēliem, 9 kartēm un 17 ēku un pilsētu plāniem. Tā sadalīta nodaļās, kas būtu atbildušas rajonu iedalījumam, tikai tagad tie ir novadi, jo tās sarakstīšanas laikā notika administratīvā reforma. Grāmatu izdevis Apgāds "Stāsti un Romāni".
Un vēl kāds kuriozs. Krievu valodā iznākošais laikraksts "Bizness&Baltija" 2007. gada 3. februārī publicēja interviju ar Krievijas vēstnieku V. Kaļužniju. Cita starpā vēstnieks apgalvoja: "Krievi nekad nevienu nav iekarojuši, mēs vienmēr atbrīvojām. Ņemiet par piemēru Aleksandra I kazakus, kā viņus Parīzē sagaidīja ar ziediem… …Bet kas atbrīvoja Eiropu no zviedriem? Pēteris I. Krievi ne vienu reizi vien atbrīvojuši Vidzemi…"
Lieks atgādinājums, ka vēsture ir arī politika. Lai kā negribētos, no tā mums neizbēgt.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
