Kā liecina Fjällräven veikts pētījums, tikšanās ar meža dzīvnieku ir viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc sievietes netiecas doties pārgājienos caur mežu – 38 % Latvijas sieviešu baidās no tikšanās ar lāci, alni vai mežacūku. Igauņu zoologs Aleksejs Turovskis stāsta par to, kurš dzīvnieks mūsu platuma grādu mežos ir visbīstamākais, kā arī sniedz padomus vasaras tūrisma sezonai par to, ko darīt, ja uzskrienat virsū brūnajam lācim vai aļņu mātītei, kas sargā savu mazuli.
Satiekot lāci, atcerieties Ziemassvētku dzejoli
Reklāma
Kā skaidro Turovskis, ja ieraugiet lāci no liela, kaut arī divdesmitmetrīga attāluma, jums nekavējoties jāapstājas un jāsāk ar lāci runāt mierīgā un monotonā manierē. “Nolasiet lācim dzejolīti, ko esat iemācījies bērnībā, vai ritmiski atkārtojiet iemīļotas dziesmas rindas – galvenais, lai jūs tādā veidā nesatrauktu pats sevi. Vienlaikus varat uzmanīgi kāpties prom no lāča, kustoties ar muguru pa priekšu,” iesaka Turovskis.
“Nekādā gadījumā nepagriezieties pret lāci ar muguru, nekliedziet vai nečukstiet. Čuksti, tāpat kā kliedzieni, uz jebkuru dzīvnieku, ieskaitot lāci, iedarbojas kā provokācija, radot viņā nemieru. Runāšana mierīgā balsī lācim dod skaidru signālu, ka viss ir kārtībā un ka jums nav ļaunu nodomu,” piebilst speciālists.
Ja atrodaties lācim ļoti tuvu un redzat, ka viņš ir noliecies, viņa kakls un galva ir izstiepti un kustas te pa labi, te pa kreisi, tas skaidri liecina, ka lācis ir sakaitināts. “Nekavējoties gulieties zemē un nolieciet rokas uz pakauša. Tādā situācijā lācim būtu jāaposta aiz galvas aizliktās rokas, jāiepazīstas ar situāciju un - gribētos cerēt – jāatstāj jūs mierā. Šajā laikā lācis būs ļoti uzbudināts, tāpēc centieties uzvesties iespējami klusi, jo katra skaņa var tikt uztverta kā provokācija,” atklāj zoologs.
Glābjoties no sakaitinātas aļņu mātītes, jākāpj kokā
Vēl bīstamāks par brūno lāci var būt alnis, precīzāk aļņu mātīte pavasarī, kad tai ir mazulis. “Jokot ar aļņu māti noteikti nevajadzētu,” norāda Turovskis. “Aļņi parasti dzīvo purvainās vietās vai mežmalās, un aļņu māte atstāj savus mazuli vienā vietā, kamēr pati pārvietojas vairāku desmitu metru rādiusā ap to. Mazulis pacietīgi gaida savu māti un sauc pēc palīdzības, ja viņu kaut kas apdraud. Aļņu māte uz to reaģē tūlīt, un vajadzības gadījumā viņa viegli spēj notriekt cilvēku no kājām.”
Ja esat nejauši mežā nonācis šādu mazuļu tuvumā, Turovskis iesaka ātri un nemanāmi doties prom. “Aizejiet, cik vien iespējams tālu prom no mazuļa, un esiet uzmanīgi. Vai, kas būtu vēl labāk, kāpiet kokā,” iesaka Turovskis. “Kad aļņu māte atgriezīsies pie sava mazuļa un sajutīs svešinieku, viņa var sākt jūs vajāt. Ja esat uzkāpis kokā, tad nebūtu slikti, ja jums būtu līdzi kāda krustvārdu mīkla un zīmulis, jo var gadīties, ka jums būs jāpaliek kokā krietnu laiku, varbūt pat vairākas stundas.”
Sastopot mečacūku, paleciet sāņus un bēdziet
Pavasarī briesmas var radīt arī mežacūku mātītes, kuras šajā laikā rūpējas par saviem sivēniem. “Ja pastaigas laikā jums nepaveiksies nonākt starp mežacūku un viņas sivēniem, viņa uzbruks bez kavēšanās,” brīdina Turovskis. Tā kā mečacūkas neredz tālu un nespēj skatīties uz sāniem, viņas uzbrūk taisnā līnijā uz priekšu.
“Lai aizbēgtu, paleciet no viņas pa kreisi, pēc tam atpakaļ pa labi un tā turpiniet, kamēr būsiet tikuši pietiekami tālu. Pēc tam vienkārši bēdziet, cik ātri vien spējat. Mežacūka ļoti labi sajutīs, ka atrodaties no viņas un mazuļiem pietiekami tālu un viņus ne ar ko neapdraudat.”
Nekad neskatieties mežonīgas dzīvniekam tieši acīs
Tiekoties ar jebkuru dzīvnieku, lai tas būtu lācis, alnis vai mežakuilis, nevajag skatīties viņam tieši acīs. Skatieties uz dzīvnieka purnu vai ausīm, nevis acu zīlītēs. Lai izprastu atšķirību, Turovskis iesaka mājās veikt vienkāršu eksperimentu. Paņemiet spoguli un paskatieties sev acīs. Iesākumā paskatieties uz kreisās acs iekšējo un ārējo malu, tad to pašu izdariet ar labo aci. Pēc tam cieši ieskatieties sev abās acīs, it kā tās caururbjot ar savu skatienu. “Situācija uzreiz kļūst saspringta. Piemēram, kad skatos pats sev tieši acīs, man pa muguru sāk skriet skudriņas, un tas pats notiek arī dzīvnieku pasaulē – tiešu skatienu acīs dzīvnieks uztver kā nopietnu apdraudējumu,” uzsver zoologs.
Vislielākās briesmas slēpjas zālē
Visu laiku, ko pavadāt mežā, Turovskis iesaka atrasties kustībā, lai dzīvnieki varētu jūs pamanīt jau no tālienes. “Nevajadzētu slēpties garā zālē vai stundām ilgi tajā gulēt, citādāk varat pēkšņi atrasties lāča, aļņa vai mežacūkas ceļā, kā arī sastapt visbīstamākos mežu iemītniekus – ērces,” brīdina Turovskis.
Kā likums, ērces uzglūn cilvēkiem no 10 - 12 centimetrus augstas zāles. “Ērce sajūt siltumu un tad, kad garām iet kaut kas liels, izstarojošs siltumu un izelpojošs ogļskābo gāzi, ērce sāk tam sekot,” skaidro zoologs. “Ēces pārvietojas ne pārāk ātri, taču tās ir nenogurdināmi mednieki. Tāpēc ērču briesmas pastāv vienmēr, tās ir ļoti reālas un ar tām ir jārēķinās katru reizi, kad dodaties uz mežu.”
Šajā pavasarī pētījumu kompānijas Socio pēc tūrisma preču ražotāja Fjällräven pasūtījuma veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka katra otrā Latvijas sieviete pāris reizes nedēļā pavada laiku dabā, turklāt 17 % dāmu labprāt pārgājienos dodas vienatnē. Visbiežāk jeb 52 % gadījumu sievietes Latvijā pārgājienu laikā baidās apmaldīties, kamēr 38 % baidās no satikšanās ar savvaļas dzīvniekiem.
