Dzīvei pilsētā ir daudz priekšrocību, taču arī kāds trūkums – iedzīvotāju iespējas radīt tādu dzīves vidi, kādu viņi gribētu, ir salīdzinoši ierobežotas. Unikālas vietas nereti rodas nejauši, savienojoties neparastiem faktoriem. Piemēram, izcila vieta pastaigai reiz bija Andrejsalas mols, kur varēja vērot saulrietu un ogļu kraušanu, atrodoties bezmaz pilsētas centrā. Kāpēc dažas vietas pilsētā iegūst pilsētnieku mīlestību, bet citām, lai cik rūpīgi iekārtotām, tas neizdodas?
Pilsēta kā daudzveidīga atpūtas vieta
Reklāma
Moli, parki, promenādes, tilti, vietas, kur vērot ostā ienākošos kuģus vai lidmašīnas paceļamies un nolaižamies – katram pilsētniekam ir sava iecienītā vieta. Pilsētas pievilcība slēpjas tās dažādībā. Pilsēta – tā ir nemitīga kustība un tās dažādo kustīgo elementu izvietošanās visneparastākajās kombinācijās. Pilnvērtīga dzīve pilsētas ņudzeklī ar skaņu, krāsu, smaržu, valodu un ideju sajaukumu prasa zināmu uzdrīkstēšanos un prasmes.
Mēs vēlētos redzēt visu pilsētu kā dažādu interesantu vietu – ielu, parku, skvēru, laukumu, āra kafejnīcu, veikalu, krustojumu, mākslas objektu – savirknējumu attālumā, ko var viegli pieveikt, ejot kājām. Un tā ir vienīgā iespējamā pilsētas atbilde lielo tirdzniecības centru bīstamajam valdzinājumam jeb “pilsētas esencei”, kas piedāvā drošu, ērtu, patīkamu vidi iepirkumiem un izklaidēm, plašu ēdināšanas iestāžu klāstu un muzikālu atmosfēru zem viena jumta.
Pilsētas lielākais dārgums – kājāmgājējs
Vilinājums aizmukt no pilsētvides ar personīgo automašīnu ērtajā ciklā “mājas – auto – darbs – auto – tirdzniecības centrs – auto – mājas” ir ļoti spēcīgs. Taču pilsētas baudīšana visiem kopā un katram atsevišķi ir jāiemācās. Vēlme patverties auto salona kondicionētajā komforta zonā un izdzert savu kafiju tieši tur, bet brīvdienās aizmukt uz laukiem baudīt dabu nav nekas slikts, ja tā darām, teiksim, vienu vai divas dienas nedēļā, pārējo laiku atvēlot pilsētvides vilinājumam.
Viena no katras pilsētas lielākajām vērtībām ir cilvēks-kājāmgājējs pilsētas ielās un laukumos. Cilvēks, kurš iet, gaida, satiekas, sarunājas, skrien, pērk, ēd, sēž un... novēro. Skatīšanās un pilsētas dzīves vērošana ir plats solis ceļā uz pilnvērtīgu pilsētas lietošanu. Tāpēc iešana, stāvēšana un sēdēšana pilsētas ielās ir 21. gadsimta modes lieta. Un neapgāžams ir fakts – jo vairāk uzturamies pilsētvidē, jo labāka tā kļūst un jo labāk mēs to saprotam.
Pievilcīgu vietu formula
Iecienītu atpūtas vietu radīšanai jābūt jebkuras lielas vai mazas pilsētas ilgtermiņa mērķim. Sākumā ir svarīgas divas lietas: a) vai te ir, kur apsēsties, un b) vai te ir, ko redzēt. Vai te ir ērti krēsli un soli, pakāpieni, apmales, pieminekļu daļas, barjeras, paaugstinājumi, koka saknes, uz kurām sēdēt, vide, kas nav mežonīgi vējaina vai pārāk trokšņaina? Vai ir atvērti skati un dabisks fons, mākslas objekti, vēsturiskas ēkas, strūklakas, ūdeņi, neparasts skatupunkts, iespēja vērot saullēktu, saulrietu, negaisu un citus cilvēkus?
Jo tieši iespēja vērot citus cilvēkus ir nozīmīgākais iecienītas vietas aspekts, vai tie būtu šahisti Vērmanes dārzā vai pīļu barotāji kanālmalā, tūristu bari Vecrīgā vai Centrāltirgus apmeklētāji, gaidītāji pie Laimas pulksteņa vai pircēji Barona centrā, cilvēki krustojumos vai garāmgājēju plūsma Tērbatas ielā. Arī pats vērotājs nekavējoties kļūst par apskates objektu un ieguldījumu konkrētās vietas pievilcībā.
Mazie ikdienas pārsteigumi 5–10 minūšu gājienā
Iecienītas vietas nav viegli radīt. Kāpēc, piemēram, šovasar izveidotajā “Narvesen” Latvijas slepeno punktu kartē no visām Rīgas vietām tieši Kultūras pils “Ziemeļblāzma” parks, Ķengaraga promenāde vai Dzegužkalns ir izpelnījušies lielu vērtētāju atsaucību? Mana iecienītākā slepenā vieta Rīgā ir skats no Grupa93 biroja 4. stāva logiem uz Barona un Elizabetes ielas krustojumu un ieeju Vērmanes dārzā. Manuprāt, tur visa Rīgas centra būtība skatāma kā uz delnas, apvienojot transportlīdzekļu daudzveidību ar pastāvīgu cilvēku plūsmu. Vērmanes dārzs ir uzskatāms par vislietderīgāk izmantoto zaļo teritoriju visā pilsētā – estrāde, bērnu laukumiņš, sēdētāji uz soliem un cauri ejošie cilvēki rada unikālu pilsētvides pieredzi, kurā savijas ikdienas un atpūtas brīžu kustīgie elementi. Dārzs ir lieliski izmantojams arī kā tikšanās vieta, kur lēna pastaiga pa parku aizstāj apspriežu telpas vai interneta vietni.
Ja aplūkojam vēl dažus piemērus, starp ne tik veiksmīgiem jāmin Spīķeru kvartāls, kur, neraugoties uz pašvaldības un uzņēmēju lielajiem ieguldījumiem, tomēr pietrūkst ikdienas kustības un rosības. Paredzams, ka stacijas apkārtnes pārbūve Rail Baltica projekta ietvaros un Spīķeru ielas pārveide par gājēju ielu palīdzēs iekļaut šo pilsētas daļu pastāvīgā apritē. Savukārt lielisks piemērs ir Telliskivi kvartāls Tallinā, un arī Rīgai izdevies varens eksperiments, uz mēnesi pārvēršot Tērbatas ielu par gājēju zonu, kam tagad būtu nepieciešams saprātīgs turpinājums jau plašākā pilsētas daļā.
Salūts, parāde vai gājiens – visvairāk rīdzinieku vienmēr ir pulcējuši lieli notikumi ar “wow” sajūtu. Taču pilsētai ir jāspēj piedāvāt dažādību visu dienu un cauru gadu. Tādi mazi “wow” vajadzīgi arī ikdienā, un šādai foršai vietai būtu jāatrodas 5–10 minūšu gājiena attālumā no jūsu dzīvesvietas. Varbūt vajadzīga “Tērbatas iela” jūsu apkaimē, lai jūs ar savu klātbūtni iedzīvinātu šo pilsētas daļu? Jo pat visskaistākā un ērtākā vieta nebūs pievilcīga bez cilvēkiem tajā.
Neils Balgalis
Pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma Grupa93 vadītājs
