Alutiņi, vecais brāli! Alus ir izmantojams arī dziednieciskos nolūkos - 2.daļa

Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com

Alu pamatoti uzskata par vienu no latviešu nacionālajiem dzērieniem, un īpaši bieži tas tiek pieminēts tieši šajā gada laikā, pirms Līgo svētku noskaņās. Šī  nu ir tā reize, kad kādu kausu rūgtenā miežu un apiņu brūvējuma iztukšo pat tie, kas visu pārējo gadu ar alu ir drīzāk uz “jūs”.  Svinību saimnieki, kam gaidāmi viesi, tur rūpi, lai nekristu kaunā un galdā celtu labu alu; jautājums šķirnes izvēli un labāko iegādes vietu aktuāls arī “ierindas līgotājiem”. Gaisā virmo tāds priecīgs satraukums, un alum, patīk tas kādam vai ne, šajā rosībā ir diezgan svarīga loma.

Alum veltītā raksta pirmajā daļā jau sākām iepazīstināt jūs ar interesantiem faktiem par alu gan pašu mājās, gan tālu pasaulē, gan mūsdienās, gan neticami tālā pagātnē. Alus tikai pirmajā brīdī šķiet tāds vienkāršs dzēriens, ko patērē vienkārši ļaudis. Patiesībā ar alu saistītas tik daudzas interesantas lietas, ka šo stāstu tā vien prasās turpināt.

Reklāma

Piemēram, vai jūs zinājāt, ka pasaulē kopā pastāv aptuveni 20 tūkstoši alus šķirņu, katra ar savām krāsas, dzidruma, aromāta, garšas, stipruma īpatnībām.  Alus ir kļuvis par ļoti populāru atveldzēšanās un vieglas apreibināšanās līdzekli arī valstīs, kas mūsu apziņā nu galīgi nesaistās ar alus zemēm – Indijā, Ķīnā, Taizemē, Laosā. Izņemot pašas radikālākās musulmaņu valstis, uz zemes praktiski nav vietas, kur alus nebūtu pieejams. Kā gan tāds eksotisks brūvējums varētu garšot, jūs varbūt brīnāties ?  Diezgan labi, arī eiropietim pieņemami, jo visbiežāk šo valstu alus darītavas savas tehnoloģijas pārņēmušas un arī bieži vien patiesībā pieder tradicionālāku alus valstu (piemēram, Vācijas)  lielajiem koncerniem.

Par alus vēsturisko izcelsmi pastāv versija (un tai piekrīt pat daļa zinātnieku), ka alus rašanās bijusi laimīga nejaušība; tas radies kā maizes cepšanas blakusprodukts. Reiz senajiem cilvēkiem gadījies tā, ka maizīte traukā atstāta zem klajas debess, un, uzlīstot lietum, tā izmirkusi. Pēc kāda laika cilvēks remdējis slāpes no trauka un patīkami apreibis. Tālākais jau skaidrs – atlika tika procesu nu jau mērķtiecīgi atkārtot. Tas varētu būt noticis kaut kad laikā starp 7000 un 5000 gadu pirms mūsu ēras, precīzu datu nav. Toties ir vēsturiski pierādīts, ka jau 3000 g. p.m.ē. Ēģiptē tika gatavots alum līdzīgs dzēriens no graudu iesala. Dažkārt reibinošo dziru piedēvēja dievam Ozīrisam. Hieroglifi vēsta, ka, būvējot piramīdas, strādnieki graudu maizi sajauca ar ūdeni un veidoja reibinošu dziru. Vecākā alus darītava tika atrasta Ēģiptes valdnieces Nefertiti templī (datēts ar 15.-14. gadsimtu p.m.ē.), bet pirmo reizi alus nodokli, izrādās, ieviesa cita slavena Ēģiptes lēdija – valdniece Kleopatra.

Alum, ja vien atceramies to lietot mērenās devās, ir daudz vērtīgu un pat veselību veicinošu īpašību. Tā sastāvā esošā ogļskābā gāze veicina kuņģa sekrēciju un asins pieplūdi muskuļiem, smadzenēm, aknām, plaušām un nierēm. Apiņu rūgtvielas ir ne tikai patīkamas pēc garšas, bet arī iedarbojas uz cilvēka organismu nomierinoši un hipnotiski, mazina sāpes, veicina gremošanas procesus, aizkavē baktēriju veidošanos.

No tiem laikiem, kad cilvēki sāka gatavot alu, viņi tajā atrada arvien jaunas ārstējošas īpašības. Alus ir ticis lietots mutes skalošanai, iekšķīgai lietošanai un zobu sāpju ārstēšanai, nierakmeņu izdzīšanai un fiziska un garīga enerģijas zuduma ārstēšanai.

Vācu profesors Kohs,  pirmatklājējs holēras patogēniem pilnībā atbalstīja savus čehu kolēģus – profesorus Glavu un Tomaeru, kuri alū atrada zāles pret holēru. Holēras baciļi alū iet bojā pāris stundu laikā un slimība neizplatās. Postošās holēras epidēmijas Eiropā reti skāra viduslaiku alus darītavu darbiniekus.

Mūsdienās tas liekas pilnīgi neticami, bet 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā lielāko daļu zāļu slimnīcās dzēra tikai kopā ar alu. Pēterburgas slimnīcās līdz 19. gadsimta vidum slimniekiem deva alu, kas tika uzskatīts kā tonizējošs, dezinficējošs un spēkus atjaunojošs dzēriens.

Austriešu aldari lepojas ar to, ka viņu ražoto alu bērnībā dzēra viens zēns. Zēns, kurš bērnībā ļoti slimoja. Viņam tika rekomendēts piena vietā dzert alu. Puisis  izauga stiprs. Kas viņš tāds ir? Arnolds Švarcnēgers.

Skandināvijā alus ir oficiāli atļauts antidepresants.

Jau kopš viduslaikiem alu izmanto arī kosmētiskajās procedūrās. Piemēram, alus vannas (tās arī mūsdienās piedāvā SPA salonos) palīdz regulēt pārmērīgu svīšanu, dažādas uz alus bāzes gatavotas maskas un krēmi veicina grumbu izlīdzināšanos. Mūsu vecmāmiņas, kam nebija pieejams tāds ķīmisko matu kopšanas līdzekļu arsenāls kā mūsdienās, uzskatīja, ka alus ir labākais līdzeklis matu ieveidošanai ir. Tāpat regulāri pēc matu mazgāšanas tos skalojot ar alu, var atbrīvoties no blaugznām un mati kļūst stipri, biezi un spīdīgi.

Alus lieliski izmantojams arī kulinārijā, gan saldajos, gan sāļajos ēdienos  – piemēram, mīklai tas piedod “pufīgumu”, bet alū sautēta gaļa sanāk ļoti mīksta un garšīga.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

alus vēsture ārstēšana