Autors: Ilona Brūvere
Avots: Mediju komunikācijas
Nekas tik spilgti neraksturo laiku un notikumus kā priekšmeti un lietas, kas mums kādreiz piederējuši. Un mēs tos vienmēr atceramies saistībā ar kādu īpašu dzīves posmu, kas apliecina konkrētu laiku un notikumus. Priekšmeti un lietas stāsta par dzīvi patiesāk, palīdz notikušajam palikt atmiņā un neizgaist. Rīga līdz šim galvenokārt apkopojusi savus atmiņu stāstus vadoties no politiskiem vai faktoloģiskiem aspektiem, īpašu uzmanību nepievēršot rīdzinieku personīgajām liecībām. Un ja tās izmantotas, tad tikai fragmentāri. Bet nedrīkst aizmirst, ka politiskā skatuve ir tikai fons, scenogrāfija lugai, kas tiek izspēlēta uz mūsu dzīves skatuves tai atvēlētajā laikā. Daudzas svarīgas liecības par laiku un par to, kā dzīvojam, palikušas nepamanītas, lai gan tieši tās vienmēr piesaista vislielāko skatītāju un klausītāju uzmanību uzdodot ne vienu vien mīklu nākošām paaudzēm. Cilvēki reti kad atmiņu stāstos meklē politiku, tā vienmēr tiek centīgi interpretēta vēstures grāmatās. Bet tie, kas nāk pēc mums meklē atmiņu liecībās dzīvo, lai atpazītu notikušo nemainīgajā laika ritējumā, konfrontētu savu pieredzi ar vēsturisko atmiņu ar iespēju veidot savu ikdienas poēziju. Personiskās izjūtas rada ticamību esībai un apliecina to sava veida dzīves svinēšanā - zīmēs, kuras mums atstājusi cilvēciskā pieredze, un kas atpazīstamas ikvienam un it visur pasaulē.
Priekšmeti un lietas, kas ir apkārt, saistīti ar konkrētiem notikumiem mūsu dzīvē. Lietas ir tās, kas tik daudz stāsta par mums. Divdesmit pirmais gadsimts ienāk civilizācijas vēsturē kā minimālisma ēra, atsakoties no visa nevajadzīgā. Modīgi ir atteikties no lietu kulta, bet tai pat laikā būtiski izzināt pasauli priekšmetu liecībās. Lietas, kā uzticības zīmes, nāk mums līdz, turpinot skaitīt Laika pulksteni, Tie ir mūsu ieroči, kas pasargā, krāšņo un atgādina, un dienu no dienas mums kalpojot, kļūst par mūsu dzīves liecībām. Katra ar savu noslēpumu un savu klusēšanu.
Reklāma
Un dažreiz tik ļoti gribas ieskatīties, kas ir aiz tās?
Liktens lietu muzejs apkopos personiskus priekšmetus un lietas, kas pieder rīdziniekiem un apzinās ar tiem saistītos dzīves stāstus- gan jautros, gan skumjos, gan priecīgos, gan bēdīgos. Svinīgos un ikdienišķos. Visa šī sajūtu un atmiņu gamma veido vienu veselu - dzīves laiku, tikai priekšmeti un lietas nereti dzīvo ilgāk par cilvēkiem un vienmēr ir saistīti ar stāstiem, kurus mēs nekad nespēsim izzināt līdz galam, un kas sevī glabā liecību par konkrētu esības aktu. Radošā grupa - Mediju komunikācijas darbnīca, filmu studija KINOLATS aicina rīdziniekus uzticēt jaunajam muzejam savus stāstus, kā arī laika liecības- lietas un priekšmetus. 25 labākie stāsti tiks atlasīti filmēšanai, piecdesmit no tiem - iekļauti grāmatas LIKTENS LIETU STĀSTI manuskriptā, kas apkopos vairāk kā 100 liktens lietu fotogrāfijas un stāstus.
Pirms trīsdesmit gadiem toreiz vēl jaunais franču rakstnieks Žoržs Pereks savu pirmo romānu velta priekšmetu valodai un nosauc to Lietas. Septiņdesmitie ir laiks, kad Eiropas progresīvā sabiedrība protestē pret lietu kultu. Un tomēr, lietas un priekšmeti aizvien vēl liecina par eiropiešu tikumiem, netikumiem, dzīvi un tradīcijām. Rakstnieks izpētījis mūsu priekšmetu un lietu pasaules uztveri visai uzmanīgi.
Drīz viņiem sāka likties, ka dzīve stāv uz vietas un turpinās tikai priekšmetos un lietās, kas reiz viņiem ir piederējuši vai piederēs, - lietās, kam viņi pieskārušies, un kam vēl kādreiz pieskarsies kāds cits, dzīvojot pavisam citu dzīvi. Tās vienmēr būs kā atskaņas no kādas pasaules, kas eksistē tepat blakus paņemot rokās kafijas tasīti, ieskatoties grāmatā vai atverot veļas skapja durvis Un viņiem pēkšņi likās, ka viņa dzīvos mūžīgi...
Perekam taisnība, jo lietas un priekšmeti mums sniedz mūžīgas esības ilūziju. Tikai Liktens muzeja lietu un priekšmetu stāsti nebūs tik apcerīgi, tie piedāvās dzīvus notikumus un patiesi pārdzīvoto, saglabājot nepārtrauktības un vienreizības smaržu.
Priekšmeti un lietas dažreiz zina vairāk par mums nekā cilvēki, kas dzīvo mums līdzās. Un tikai retais prot atcerēties un stāstīt, izzinot to noslēpumus. Tad liecībās parādās dzīva pasaule, kuru tik ļoti gribas apskaust un turpināt.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
