Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes absolvente Tatjana Krivdenko pēta: "Rīgas muzeju izpēte, izmantojot vērīguma teorijas principus"
Muzeji bieži vien asociējas ar klusiem gaiteņiem un biezu putekļu kārtu, jo tiek uzskatīti par novitāti zaudējušiem vēstures, kultūras un arhitektūras pieminekļiem. Tomēr jāsaka, ka mūsdienās muzejiem iespējams rast visdažādākos veidus, kā piesaistīt apmeklētāju uzmanību sabiedrības audzināšanai un saglabātā mantojuma izzināšanai. Savā diplomdarbā izvēlējos izpētīt Rīgas muzejus, un, vērīguma teorija, kas izmantota kā galvenais instruments izpētes veikšanai, sniedz iespēju palūkoties uz Latvijas galvaspilsētas muzejiem no visdažādākajiem aspektiem.
Reklāma
Muzeji ir būtiska kultūras tūrisma sastāvdaļa un to saturs, krājumi un pasniegšana ietekmē tūristu pieredzes veidošanos galamērķī. Muzeja apmeklējuma laikā tūristam rodas emocijas un noteikta pieredze, kas ietekmē priekšstata veidošanos gan par muzeju kā piesaisti, gan galamērķi, kurā tas atrodas. Saskaņā ar Starptautiskās Muzeju Padomes definīciju, muzeju mērķis ir audzināšana, izzināšana un patika. Ņemot vērā šos uzdevums, var uzskatīt, ka veiksmīga muzeja darbībai ir jābūt pakārtotai šo uzdevumu izpildei. Ir skaidrs, ka šo uzdevumu izpilde nav vienkāršs uzdevums, pastāvot atšķirīgiem muzeju apmeklētāju nolūkiem, iepriekšējām zināšanām un apmeklējuma motivācijai.
Iekārtojums, vide, informācijas pasniegšanas veids, pats informācijas saturs var būt kā galvenie kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai muzejs pilda audzināšanas, izzināšanas un patikas funkcijas. Balstoties uz starptautiskā tūrismā atzītas Austrāliešu pētnieces Džannas Moskardo (Gianna Moscardo) vērīguma teoriju (Mindfulness theory) 2014. gada pavasarī veicu pētījumu par Rīgas muzejiem. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā vērtējams Rīgas muzeju vērīgums mijiedarbībā ar muzeja klientiem – to apmeklētājiem.
Pētījuma rezultātā identificēti vairāki Rīgas pozitīvie piemēri un izstrādāti vairāki priekšlikumi, kuru realizācija var uzlabot muzeja satura uztveri un apmeklētājiem sniegt lielāku patiku pret muzejā redzēto. Pētījuma laikā tika apsekoti un pētīti 12 dažādu kategoriju muzeji, analizējot to iekārtojumu, vidi, informāciju, galveno uzmanību pievēršot tādiem aspektiem kā kopējais stāsts par muzeja saturu un jēgu, pasniegšanas veids – stāstu, kas raksturo muzeju, orientēšanās muzejā un muzeja telpu iekārtojums, to atbilstību muzeja saturam un tēmai, muzeja komforts un citi faktori. Saskaņā ar pētījumam izvēlēto teorētisko pamatojumu, galvenie muzeju pētīšanas kritēriji tiek definēti kā pieredzes dažādība, interaktivitāte, saiknes veidošana ar apmeklētāju un tas, cik lielā mērā pasniegtā informācija spēj rosināt apmeklētāju meklēt tālāku informāciju par redzēto – kopumā septiņas parametru kopas.
Pētījuma rezultātā tika secināts, ka no apsekotajiem muzejiem visvērīgākā pieredze var tikt gūta Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, savukārt visnevērīgākā – Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Iepazīstoties ar iegūtajiem rezultātiem atsevišķās parametru grupās, aplūkotajos Rīgas muzejos kopumā vērojams augsts vērīgums attiecībā pret izmantotajiem medijiem. Muzeji izmanto dažādus medijus, lai nodrošinātu ziņas nodošanu apmeklētājam – ir sastopami multisensoru mediji, tiek piedāvātas kontrolpārbaudes, spēles un simulācijas izstāžu zālēs. Īpaši augsts mediju izmantošanas īpatsvars tika novērots jau pieminētajā Latvijas Nacionālajā dabas muzejā un Rīgas Biržā, kur tiek piedāvāti audio gidi, mobilās aplikācijas, trīsdimensiju projekcijas, smaržas elementi, QRS kodi un citas ierīces. Arī drukāto mediju un aprakstu novērtējums var tikt uzskatīts par vērīgu lielākajā daļā no 12 aplūkotajiem Rīgas muzejiem.
Kopumā nevērīgi ir muzeju eksponāti – lai gan nereti tiek izmantoti dažādi mediji, cenšoties padarīt muzeja eksponātus dinamiskākus, lielākoties eksponāti ir aplūkojami pasīvi. Neskatoties uz to, ka atsevišķos muzejos dinamiskāka iesaiste eksponātu aplūkošanā nav iespējama to vēsturiskās nozīmes un tehniskā stāvokļa dēļ, daudzos gadījumos tika secināts, ka apmeklētāju aktīvāka iesaiste netiek nodrošināta piemērota ekipējuma trūkuma dēļ, kas saistāms ar muzeju rīcībā esošajām finansēm.
Diemžēl aplūkotie muzeji vāji piedāvā dažādus jauninājumus, kas arī ir viens no vērīguma vērtēšanas parametru kopām. Tikai trīs muzejos to interaktivitāte ir vērtējama kā augsta – Rīgas Kino muzejā, Dabas vēstures muzejā un Dzelzceļa muzejā. Citos praktiski netiek piedāvāta interaktīva līdzdarbošanās eksponātu apskatē, tādējādi tie nerada stabilu atmiņā paliekošu pieredzi. Savukārt visi trīs augstāk minētie nodrošina patiesu pieredzes gūšanu ar dažādu maņu palīdzību.
Pētījuma laikā tika secināts, ka lielākajā daļā apsekoto muzeju ir vāja orientēšanās sistēma – izstāžu zālēm nav nosaukumu, kuri veidot stāstu par tajās atrodamajiem eksponātiem, nereti ir neskaidrs ekspozīcijas sākuma un beigu posms, izstādes karte un plāns. Šādu elementu trūkums liedz muzejam veidot vienotu stāstu, pildot izglītojošo funkciju. Kā pozitīvais piemērs ir minams Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kurš piedāvā viegli saprotamu un efektīvu fiziskās orientēšanās sistēmu, ko veido apskates kartes katrā muzeja stāvā, viegli identificējamu optimālāko muzeja apmeklēšanas maršrutu un galvenos ekspozīcijas objektus katrā zālē. Lai gan atsevišķos muzejos šādu apskates karšu trūkums var tikt skaidrots ar salīdzinoši nelielo piedāvāto ekspozīciju, pilnvērtīga stāsta veidošana var tikt atvieglota un satura pasniegšana uzlabota arī mazu ekspozīciju gadījumā.
Lai gan ir vērojami vairāki pozitīvie piemēri, kopumā aplūkotie 12 Rīgas muzeji rada vāju priekšstatu par vērīgumu kā pētāmo parādību. Lielākoties tajos pieejamais saturs netiek pasniegts tā, lai apmeklētājs gūtu maksimāli augstāko apmierinātību ar muzeja apmeklējumu. Lielākie trūkumi ir identificējami atsevišķās detaļās un eksponātu pasniegšanas veidā. Muzeju vide ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem situācijas uzlabošanai – to būtu nepieciešams padarīt atvērtāku, vieglāku un uztveramāku, nodrošinot apmeklētāju apmierinātības palielināšanos un izglītošanos muzeja apmeklējuma rezultātā.
Ir svarīgi apzināties, ka muzejiem nepieciešams sekot līdzi aktuālajām tendencēm interaktivitātes nodrošināšanā, jo, kā rāda pētījuma rezultāti, apsekotajos Rīgas muzejos kopumā ir labas un ļoti labas mediju izmantošanas prakses mijiedarbojoties ar apmeklētājiem. Vienlaikus jāmin, ka netiek izmantotas jaunākās interaktivitātes nodrošināšanas iespējas un mediji – audio gidi, mobilās aplikācijas, trīsdimensiju projekcijas, fotografēšanās iespējas, simulācijas un interaktīvas spēles. Muzejiem, kā statiskiem apskates objektiem, būtu vēlams lielāku uzmanību pievērst personiskākai saiknei ar muzeja apmeklētājiem.
Pētījums norāda uz muzeju nozīmīgo vietu kultūras tūrisma attīstībā un plašajām iespējām attīstīt muzejos kā vietu centrus un piesaistes objektus. Tomēr aktuālā situācija rāda, ka tikai kvalitatīvs un interesants eksponāts statiskā muzejā nevar būt pietiekams nosacījums muzeja veiksmīgai darbībai un apmeklētāju piesaistei. Līdzīgi citiem pakalpojumu sniedzējiem, arī muzejiem ir jāapzinās nepieciešamību analizēt patērētāju pieprasījumu un pilnveidot to apmierinātību ar redzēto.
