Rīga nesen svinēja savu 825. dzimšanas dienu, tas ir labs iemesls padomāt par pilsētas ekonomisko virzienu nākotnē. 2024.gadā Latvijas IKP pēc neliela krituma sasniedza 41,8 miljardus eiro, savukārt 2026.gadam tiek prognozēta pakāpeniska atkopšanās un aptuveni 2% liela izaugsme. Neraugoties uz to, būtiskākie izaicinājumi nav mainījušies: nepietiekams darba ražīgums, kvalificēta darbaspēka trūkums, demogrāfiskās problēmas, sezonāla nodarbinātība un vērienīgu privāto investīciju trūkums. Galvaspilsētai nav vajadzīgs parasts “kosmētiskais remonts”, bet gan jauni ekonomiskās attīstības avoti un cita izpratne par pilsētvidi. Viedokļi pauž „Riga Waterfront“ stratēģisko partnerattiecību direktore Eva Ivane.
Latvijas publiskajā telpā pēdējos gados bieži dzirdams, ka mums ir nepieciešami tikai kompetenti speciālisti, taču, lai uzņēmējs, inženieris, ārsts vai arhitekts no ārvalstīm izvēlētos Rīgu, viņam jāpiedāvā ne tikai darba vieta - pilsētā ir nepieciešami mūsdienīgi, kvalitatīvi mājokļi, kur pārcelties kopā ar ģimeni. Pretējā gadījumā izvēli izdarīs mūsu vietā, un tā būs par labu Tallinai vai Viļņai.
Reklāma
Statistika nerunā mums par labu: attīstībā atpaliekam no kaimiņiem. Rīga pēc vairākiem rādītājiem, sākot ar ekspluatācijā nodotiem moderniem A klases birojiem līdz pat mājokļu būvniecībai, jau vairākus gadus atpaliek no pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām. Mums vienkārši nav ko piedāvāt tiem pašiem kvalificētajiem iebraucējiem, kurus vēlamies piesaistīt.
Šāda plaisa ir redzama arī tūrismā. Pēc Eurostat datiem par 2024.gadu tūrisma intensitāte (viesu nakšu daudzums uz vienu iedzīvotāju) Latvijas reģionos ir viena no zemākajām visā ES. Mēs atpaliekam ne tikai no Spānijas un Horvātijas, mēs atpaliekam arī no Igaunijas un Lietuvas. Tajā pat laikā Rīga ir UNESCO mantojuma sarakstā, te ir pasaulē lielākais jūgendstila ēku ansamblis, kvalitatīva gastronomija, drošība un tas, par ko arvien biežāk runā arī airBaltic stratēģijā, – vēsa ziemeļu vasara, kas klimata pārmaiņu laikmetā kļūst par acīmredzamu konkurētspējas priekšrocību. Tā ir coolcation koncepcija: mierīga, vēsa, augstvērtīga atpūta tiem, kuriem dienvidos, tostarp Tuvajos Austrumos un Āzijā, kur vasarā temperatūra sasniedz +40 un pat +50 grādu, ir pārāk karsti, pārāk daudz cilvēku un trokšņu.
Jautājums – kāda ir pilsētas stratēģija nākamajiem 50 vai 100 gadiem? Padomju laiku mājokļu fonda “kosmētiskais” remonts? Un valstij – kā risināsim demogrāfijas un investīciju deficītu?
Sarunai par galvaspilsētas attīstību vajadzētu balstīties nevis emocijās, bet gan ekonomikā. Šodien būtisks neizmantots Rīgas resurss ir Daugavas krastmala piecu kilometru garumā pašā pilsētas centrā – Andrejsala un Andrejosta, kas ilgu laiku bijušas nošķirtas no aktīvas ekonomiskās dzīves.
Šādas diskusijas notiek ne tikai pie mums: līdzīga pieredze jau ir bijusi daudzām pilsētām. Ir vērts uzmanīgi paskatīties uz tiem, kuri šo ceļu ir gājuši pirms mums.
Oslo 1990.gadu nogalē bija līdzīgā situācijā: fjorda centrālo krastmalu aizņēma konteineru osta un automaģistrāle, pilsētā nebija fiziskas pieejas ūdenim. Atbilde bija projekts Fjord City – 225 hektāru liela bijusī rūpnieciskā zona ar 10 kilometru garu krasta līniju, kas sadalīta 13 zonās. Kopumā līdz pabeigšanas brīdim (plānotais laiks – 2030.gads) šeit taps 9000 dzīvokļu un 45 000 darba vietu. Būtisks aspekts: lielu daļu pilsētvides attīstības operāciju veic HAV Eiendom – komercuzņēmums, kas izveidots īpaši šim projektam. Valsts un pilsēta izveidoja ietvaru, savukārt uzņēmums piesaista privāto kapitālu.
Kopenhāgena ir darījusi vēl vairāk. Prognozējot iedzīvotāju skaita pieaugumu par 100 000 cilvēku līdz 2050.gadam, pilsēta vienlaikus uzsāka vērienīgus projektus divos rajonos – Nordhavn (bijušo konteineru ostu) un Ørestad (neapbūvētā teritorijā starp pilsētu un lidostu). Atbilstoši plāniem tajos kopā dzīvos 60 000 cilvēku, tie ir 10% no pašreizējā Kopenhāgenas iedzīvotāju skaita. Finansēšanas modelis ir principāli svarīgs: publiskā attīstības korporācija By & Havn pārdod zemesgabalus privātajiem būvniekiem, bet iegūtos līdzekļus novirza infrastruktūras – metro, krastmalas, parku – izbūvei. Valsts nebūvē mājokļus, bet rada nosacījumus, lai tos būtu izdevīgi būvēt privātajam kapitālam.
Hamburga ar projektu HafenCity: 157 hektāru liela bijušās ostas teritorija pilsētas centrā, kas paplašina pilsētas centru par 40%. 2030.gadā šeit dzīvos aptuveni 16 000 cilvēku un strādās 45 000. Finanšu attiecība: aptuveni 10 miljardi eiro privāto investīciju pret publiskajiem līdzekļiem trīs miljardu eiro apmērā publisko līdzekļu, turklāt lielākā daļa publisko ieguldījumu tiek finansēta no pilsētas zemesgabalu pārdošanas pašā HafenCity. Pilsēta faktiski finansē infrastruktūru uz zemes vērtības pieauguma rēķina, ko šī infrastruktūra rada. Un – tas ir ļoti svarīgi Latvijas kontekstam – mājsaimniecību īpatsvars ar bērniem HafenCity ir augstāks par vidējo Hamburgā (26% pret 18%), proti, rajons darbojas ne tikai kā biroju klasteris, bet arī kā demogrāfiskā uzdevuma risinājums.
Rīga var balstīties šo pilsētu pieredzē un īstenot vērienīgu projektu Daugavas krastmalā, tā piesaistot gan jaunus, gan vietējos iedzīvotājus, gan arī veicinot tūrismu. Saskaņā ar starptautiskā analītiskā uzņēmuma Evalueserve neatkarīgu novērtējumu, kas balstīts OECD un Eiropas Komisijas izstrādātā metodoloģijā, vērienīgas investīcijas šīs teritorijas attīstībā var radīt spēcīgu ekonomisko efektu. Desmit gadu laikā atjaunotās krastmalas kopējais ieguldījums Latvijas IKP var sasniegt septiņus vai astoņus miljardus eiro, tas atbilstu ekonomikas pieaugumam par aptuveni 2% katru gadu. Vienlaikus piesaistīto ārvalstu tiešo investīciju apjoms šajā periodā var pārsniegt 6,5 miljardus eiro.
Būtiski, ka šādam projektam ir plaša ietekme: tā būvniecības un darbības piegādes ķēdēs plānots iesaistīt no 300 līdz 350 Latvijas mazos un vidējos uzņēmumus. Kopumā projekts radīs ap 18 000 darba vietu būvniecībā, nekustamā īpašuma attīstīšanā un pakalpojumu sektorā, no tām absolūtais vairākums - netieši saistītajās galvaspilsētas ekonomikas nozarēs.
Ekonomisku stimulu gūs arī iestrēgusī tūrisma nozare. Pasaulē pieaugot coolcation jeb atpūtas mērenā klimata joslā (aizstājot karstās dienvidu valstis) popularitātei, kvalitatīva krasta zonas labiekārtošana ar jahtu piestātnēm un kultūrtelpu ļaus Rīgai papildus piesaistīt aptuveni 94 tūkstošus tūristu gadā. Tas pilsētas viesmīlības un mazumtirdzniecības sektoram nodrošinās papildu ieņēmumus 100 līdz 125 miljonus eiro katru gadu.
Starptautiskā pieredze liecina, ka centrālo krastmalu transformācija ir veiksmīgi pārbaudīta Eiropas pilsētu stratēģija. Hamburgā projekts HafenCity paplašināja pilsētas centru par 40%, piesaistīja 13 miljardus eiro investīciju un radīja 45 tūkstošus darba vietu. Oslo projekts Bjørvika atjaunoja pilsētas pieeju fjordam un nodrošināja ap 20 tūkstošiem darba vietu, savukārt Polijas pilsētas Gdaņska un Gdiņa neizmantotās kuģu būvētavas veiksmīgi pārvērta dinamiskos ekonomisko aktivitāšu centros. Šo projektu galvenā mācība ir tāda, ka neviena pilsēta šāda mēroga pilsētvides transformāciju nav risinājusi, paļaujoties tikai uz pašvaldības budžetu. Panākumu atslēga vienmēr ir bijusi privātā kapitāla piesaiste.
Patiesais Rīgas izaicinājums šodien ir izvēle starp attīstību un stagnāciju. Var turpināt šaubīties un baidīties no ārvalstu investīcijām, kamēr pilsēta turpina zaudēt iedzīvotājus, bet tūrisma rādītāji saglabājas starp sliktākajiem Eiropas Savienībā. Taču var arī izrādīt drosmi, sākt domāt ar vērienu un izmantot šādus projektus kā ierosmi demogrāfiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Vai galvaspilsēta ir gatava aktīvai attīstībai, atvērtībai apjomīgām investīcijām un modernas vides radīšanai, kas liks iedzīvotājiem palikt, bet viesiem - atgriezties, un kā šo attīstību redz politiķi, kurus pavisam drīz ievēlēsim? Atbilde uz šo jautājumu arī noteiks to, kāda būs Rīgas un visas Latvijas ekonomiskā nākotne tuvākajās desmitgadēs.
