Autors: Ilze Gailite Holmberga
Avots: Laimapuntule.com
Māksliniece Laima Puntule un Jūrmalas muzejs aicina uz izstādi “Novilkt līniju smiltīs”, kas ir autores refleksija par Jūrmalu, tās pagātnes un mūsdienu tēlu tiešā saistībā ar šodienas pasaules notikumiem, kara un ekoloģiskās katastrofas fonu, uzdodot jautājumus par mūsu ikviena ētisko izvēli attiecībā uz labo un ļauno – kurā nepārkāpjamās līnijas pusē nostājamies. Izstādes “Novilkt līniju smiltīs” atklāšana notiks 13. septembrī plkst. 17.00 Tirgoņu ielā 29.
Par Laimu Puntuli
Reklāma
Laima Puntule debitē izstāžu vidē 20. gs. 90. gados pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, ap gadsimtu miju pievēršoties lielformāta zīmējumiem. Tie ir kritikas un skatītāju augsti vērtēti – 2000. gadā notiek personālizstāde Rīgas galerijā, izstādes”Arsenālā” un Ivonnas Veihertes galerijā. 2009. gadā ir izstāde "Happy end" galerijā Māksla XO, kur Laima pielieto dramatisku paņēmienu: nokasa krāsu no savām gleznām un uz tām uztaisa pilnīgi jaunas bildes. Galeriste Ilze Žeivate trāpīgi raksturo iznākumu: "Laimas darbi - vai tās būtu gleznas vai zīmējumi - ir sava veida atraušanās no realitātes, aiziešana izplatījumā, pilnībā koncentrējoties uz savām izjūtām un ļaujot rokai strādāt, bet mums iegrimt savā iedomu pasaulē". No 2012. gada māksliniece dzīvo un strādā Dānijā, kur sācies ,,zilais” periods, rezultējoties darbu izstādē Cēsīs 2021. gadā.
,,Zilais” turpinās, bet vienlaicīgi arī atgriešanās pie lielformāta zīmējumiem - nu ar izstādi “Novilkt līniju smiltīs” Jūrmalā. Izstādes skanošā daļa - skaņu fons, ko Laima Puntule ierakstījusi tagadnes Jūrmalas vidē - https://failiem.lv/u/89wee4an8k. Skaņu režisējis Ojārs Lapiņš.
Mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere Laimas stilu savulaik nosauca par meditatīvo abstrakcionismu. 2001. gadā Laima Puntule pati teica: “Melnā krāsa ir mana māsa”. Tā klātesoša arī tagad. Mākslinieks Juris Boiko: “Kopš 1989.g., kad pirmoreiz izstādēs parādījās Puntules gleznas, mākslas kritiķi ne mazums nopūlējušies, mēģinādami tās ievīstīt tekstos, lai gan visi turpat atrunājuši, ka tas praktiski nav iespējams, jo, ko lai saka par darbiem, kuros nav sižetu, nav tēlu, nav atšifrējamu simbolu”.
Laima Puntule par ceļu uz izstādi “Novilkt līniju smiltīs”
Vispirms es domāju par Jūrmalu – kāda tā bija un kāda tā ir.
Tēls un daba, asociācijas, atmiņas, smiltis un jūra. Bērnības vasaru atmiņas par romantizēto, vēl pirmo Latvijas neatkarību elpojošo Jūrmalu ar skaistajām koka vasarnīcām, ēnainiem dārziem un baltsmilšu pludmalēm.
Tad PSRS Jūrmala ar milzīgo padomju tūristu masu noklātajām pludmalēm, baltām kokvilnas cepurēm galvās un vēsu plombīra saldējumu kādā nomaļā kafejnīcā.
Un šodienas Jūrmala - identitātē apmulsusi, ar bezgaumīgu naudas izrādīšanu un svešu vērtību promenādēm.
Tad atnāca karš un darīja ikdienas cīņas un pārdomas nenozīmīgas, jebkuru domu un tēlu fonā iezīmējot ļaunuma sēto iznīcību un ciešanas.
Mēs neesam sala okeānā vai vientuļa zvaigzne universā. Ļaunuma klātesamībā jābūt robezšķirtnei – kā līnijai, kuru novelkam smiltīs un savos prātos – tā gaistoša, netverama, brutāli viegli izdzēšama, bet tik nozīmīga – kurā pusē tu esi un paliec – kamēr neesam pārkāpuši beidzamo līniju, aiz kuras sākas iznīcība. Iznīcība, kurā dzīvības brīnums pārvēršas pelnveida smiltīs un jūras izgaro.
Un - domājot par Jūrmalu, vairs nevar nedomāt par visu pasauli. Ķemeru purva laipas kļūst par laipām virs tranšeju dubļiem, sarkanais nenovēršami iegailē asiņu notīs, smiltis kļūst par nāves putekļiem.
"Novilkt līniju smiltīs" kopš Bībeles laikiem nozīmē robežšķirtni: "Mums visiem ir jāizvēlas viena vai otra puse. Atkāpšanās un vidusceļa vairs nav". Dzīvē un cīņā.
Izstāde atvērta Jūrmalas muzejā no 11. septembra līdz 13. oktobrim.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Piparkūku darbnīcas Brunavas mālotavā Bauskas TIC")
