Autors: Kristīne Indriksone
Avots: BalticTravelnews.com/Zehn.de
Kādā 1950. gada rudens dienā grāfiene Amālija Nano Mocanigo apmeklēja Harry's Bar, mazu restorānu Venēcijā, kas bija viņas iemīļotais lokāls Adrijas jūras pilsētā. Tajā vakarā grāfiene pasūtīja vien glāzi ūdens un skumīgi niekojās ar to. Restorāna saimnieks Džuzepe Sipriani devies pie grāfienes, lai noskaidrotu drūmā garastāvokļa cēloņus. Grāfiene atbildējusi, ka ārsts noteicis tai stingru diētu, no kuras izslēgta arī vārīta vai cepta gaļa. Restorāna lielākie gardumi gatavoti tieši no šādas gaļas, tāpēc grāfiene nebijusi labā noskaņojumā.
Sipriani vēlējies grāfienei palīdzēt, tāpēc pazudis virtuvē. Pēc kāda laika pavārs atgriezies un atnesis grāfienei lielu šķīvi ar uzkodu, ko nodēvējis par carpaccio - plānas, sarkanas liellopa gaļas šķēlītes ar baltu mērci.
Sipriani nodēvējis jaunizgudroto uzkodu venēciešu mākslinieka Vitores Karpačo (Vittore Carpaccio) vārdā, jo viņa gleznas tolaik bijušas izstādītas Venēcijā. Tieši mākslinieka iemīļotās krāsas - sarkanā un baltā - likušas pavāram nosaukt spontāni radīto karpačo par godu pazīstamajam māksliniekam.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
SADAļU ATBALSTA:
