Autors: Kristīne Indriksone
Avots: BalticTravelnews.com/Adac.de
Ceļotāji, kas dodas uz Itāliju, bieži atgriežas mājās kā patiesi itāļu virtuves cienītāji. Itālijas gatavošanas māksla un tradicionālie ēdieni tiek uzskatīti par itāļu dāvanu visai pasaulei un apmeklētājus, kas viesojas zābakā, pārsteidz reģionālo specialitāšu dažādība. Franču pavārmākslas bībelē Larousse Gastronomique pat teikts, ka itāļu virtuvē meklējama "visu rietumu Eiropas valstu virtuves izcelsme". Patiesi - 1533. gadā Katrīna Mediči devās uz Franciju, lai apprecētos ar topošo karali Anrī II. No dzimtās pilsētas Florences viņa līdzi paņēma gan pavārus, gan pavārgrāmatas. No Francijas galma tolaik priekšzīmi ņēma it visas Eiropas valstis, tāpēc skaidrs, ka itāļu virtuvei ceļš bija vaļā.
Spageti, pica, mocarellas siers ar tomātiem - tie nebūt nav karaliski ēdieni, tomēr mūsdienās reti kurš spēj iedomāties ikdienas pārtiku bez dažiem no šiem ēdieniem. It visur pasaulē atrodami itāļu restorāni – tie sākumā bija domāti tiem itāļiem, kas, emigrējot uz svešām zemēm, vēlējās sajust māju atmosfēru un notiesāt iemīļotu maltīti, bet pēc tam kļuva iecienīti arī vietējo iedzīvotāju vidū, kaut arī lielākoties tajos piedāvā vien vidusmēra ēdienus - vienmēr tos pašus spageti un picas variantus.
Uzmanīgs itāļu restorānu apmeklētājs pamanīs to, ka nav tādas kopīgas itāļu virtuves. Ir tikai pamata ideja - dienas galvenā maltīte, kas sastāv no diviem vai pat trīs ēdieniem. Antipasto (uzkodas), primo (pirmais ēdiens) un secondo (otrais ēdiens) lielākoties ēd kopā ar baltmaizi un vīnu. Maltītes noslēgumā tiek dzerts espreso un, iespējams, kāda degvīna glāzīte, piemēram, grapa, amaro vai sambuka.
Savukārt paši ēdieni reģionāli ir ļoti atšķirīgi un bieži vien nezinātājiem nepieciešams mazliet drosmes, lai nobaudītu, piemēram, ceptas vai tomātu mērcē sautētas vardes Po ielejā vai zirgu steiku Milānā. Itālijas ziemeļos izplatīta ir polenta no kukurūzas miltiem vai kviešu putraimiem kopā ar medījumu cepeti. Tā kā Itālijas ziemeļos tiek audzēti arī rīsi, risoto bieži ēd spaghetti, rigatoni, fussili, farfalle vai citu neskaitāmo makaronu veidu vietā. Itālijas vidienē akcents tiek likts uz vienkāršību - gan Umbrijā, gan Toskānā cieņā ir ceptas vai grilētas zivis vai gaļa, ko papildina vien ar dažiem garšaugiem, citrona sulu, sāli un pipariem. Savukārt Dienviditālija ir visu zivju un jūras velšu cienītāju paradīze - tur tie tiek gatavoti visos iedomājamos veidos. Dienvidos ēdiens ir pikantāks, ar vairāk garšvielām, arī vīni tur ir stiprāki nekā ziemeļos. No itāļu desertiem iecienīti ir augļi cukurā un marcipāns.
Reģionālās specialitātes slavu ir iekarojušas tālu ārpus dzimtenes, bet daudzi uzskata, ka pašu labāko Boloņas mērci, kas tik lieliski garšo kopā ar makaroniem, var nogaršot tieši Boloņā - mērces izcelsmes vietā. Lai to pagatavotu, maltu liellopu gaļu, sarkanvīnu, selerijas, burkānus un tomātus stundām ilgi jāsautē, līdz tie veido neatkārtojamo Boloņas mērces garšu. Savukārt spaghetti alla carbonara izcelsme meklējama itāļu ogļdeģu vēsturē. Gardā mērce sastāv no olām, Parmas siera un speķa un to ēd kopā ar makaroniem. Atšķirībā no daudziem restorāniem, kas atrodas uz ziemeļiem no Alpiem, Itālijas carbonara mērcē noteikti nav atrodams krējums. Klasisks ēdiens ir arī bistecca alla fiorentina jeb florenciešu steiks - milzīgs gaļas gabals, kam pievienots tikai sāls, pipari un olīveļļa. Daudzi uzskata, ka bistecca alla fiorentina ir gaļas ēdienu karalis.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
