Ieguvis maģistra grādu bioloģijā, strādā “Lauku ceļotājs” asociācijā jau vairāk nekā 10 gadus un no 2003. gada Vidzemes Augstskolas studentiem māca tūrisma un vides jautājumus, ekoloģisko tūrismu un ilgtspējību. Viņš ir vairāk nekā 200 publikāciju autors un vairāk nekā 20 tūristu ceļvežu izstrādātājs. Juri Smaļinski tik tiešām var saukt par īstenu dabas mīli, kurš ar saviem stāstiem, pieredzi un atklāsmēm piepilda arī jaunāko “Mana vieta Valmierā” interviju.
Mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?
Reklāma
Vienā brīdī tas bija šaursliežu dzelzceļa tilts, ko sauc arī par “Dzelzīti”. Man ir viens draugs, entuziasts, ar kuru pirms 20 gadiem izbraucām šaursliežu dzelzceļa līnijas Latvijā un tajā brīdī par to vēl neviens nedomāja, kā kaut ko, ko varētu iekļaut tūrismā. Mēs gan toreiz jau domājām, ka tas ir foršs ceļojuma maršruts. Un vienā brīdī arī manam tētim tā bija mīļākā vieta, viņam tas saistījās ar bānīšu laikmetu, mana paaudze to nepiedzīvoja, bet tas bija kaut kas romantisks. Tā kā viss strauji mainās, mainījās arī mana mīļākā vieta un tagad tā ir Gaujmala iepretim tiltam. Zīmīgi, ka tieši šogad uzsāku savas dzimtes pētniecību, tas ir ilgs un apjomīgs darbs, kā saka, “jo ej dziļāk mežā, jo vairāk malkas,” bet ja tā īsāk, tad tas, ko es daru, ir stāstu vākšana no cilvēkiem un viens no tiem ir par manu vecmammu un vecotēvu, kas pie Valmieras tilta tikušies un diezgan droši var teikt, ka pa to krastu arī staigājuši. Tagad tur ir skaista platforma, kur var vērot skaistu ainavu, man patīk šeit atgriezties dažādos gadalaikos, jo katru reizi izskatās citādāk.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Tā kā es pārstāvu tūrismu, tad arī daudz ko skatos caur tūrisma prizmu un laikam pirmais, kas nāk prātā, ir pakalpojumu kopums. Salīdzinot ar daudzām citām Vidzemes pilsētām, te ir vairāk cilvēku, studentu, līdz ar to arī vairāk pakalpojumu, uzņēmumu un naktsmītņu, bet, ja skatās no dabas perspektīvas, tad noteikti tā ir Gauja. Valmiera būtu pavisam savādāka bez Gaujas. Un, ja mēs domās šo Gaujas senleju pārtaisītu, tad Valmiera daudz ko zaudētu no savas ainavas. Upe arī ir tas iemesls, kāpēc šeit vispār cilvēki sāka apmesties. Upe un reljefs ir tas, kāpēc te veidojās tāda arhitektūra, kādu varam novērot vecākās ēkās, un tas, kāpēc vispār te ir cilvēki. Mēs uzreiz varētu kalkulēt, cik Latvijas pilsētām tieši centrā tek cauri upe, noteikti daudz nesaskaitītu.
Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskola?
Jāsāk pētīt vēsture (smejas), bet, ja mēģina atcerēties, tad mēģināšu īsāku versiju izstāstīt. Kad es studēju bioloģiju, tad viens mans dzīves posms tika pavadīts Igaunijā, tas bija 90to gadu sākums, un es ar velosipēdu izbraukāju visus Igaunijas reģionus. Tā rezultātā arī diezgan daudz publicējos vietējā presē ar saviem stāstiem. Tās bija praktiskas zināšanas, kas tajā brīdī nebija daudziem cilvēkiem. Manu stāstus pamanīja mana nu jau kolēģe Iveta Druva – Druvaskalne, kas rakstīja grāmatu “Ziemeļvalstu ģeogrāfija” un uzrunāja mani padalīties ar kādu fotogrāfiju. Es, protams, piekritu, toreiz gan bija diapozitīvi (smejas), laikam tagad būtu jāliek zvaigznīte ar to, ko šis vārds nozīmē (smejas) – 20. gadsimta izgudrojums utt…Toreiz man bija skaistas fotogrāfijas ar ūdenskritumiem, dižakmeņiem un citas. Pamatdarbs man bija valsts pārvaldē pie tūrisma politikas veidošanas, vēlējos iet prom un šis gan jāprasa Ilgvaram Ābolam vai Iveta Druvai – Druvaskalnei, bet pēc tā, kad biju Vidzemes Augstskolā lasījis seminārus, tiku uzaicināts lasīt arī lekcijas, tā arī šeit nonācu.
Vai ir īpaša metode, kas palīdz sarežģītās situācijas?
Nebūšu oriģināls, teikšu, ka nav. Man pašam šķiet, ka man piemīt tāda īpašība kā centība (smejas) un, ja es jūtu, ka es nevaru saņemties, tad mainu lokācijas vietu. Konkrēts gadījums, protams, paralēli ViA darbiem, ir arī daudz citu darbu un esmu daudzus projektus veidojis, kā tagad moderni saka, no mājām, bet laikam pienācis brīdis, kad mājās saņemties darbam paliek aizvien grūtāk, un es no darba mājās pārceļos uz darbu ofisā. Es uzskatu, lai strādātu no mājām produktīvi un ilgstoši ir jāmāk nesākt mazgāt traukus, tīrīs puteķlus, mazgāt logus un darīt citus darbus (smejas), lai tikai nestrādātu pie tā, kā vajag! Tieši tāpēc esmu iesācis 3 – 4 dienas nedēļā strādāt ofisā, redzēs, cik ilgi tas būs produktīvs darbs, varbūt atkal pārcelšos uz darbu mājās.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Darbam praktisks rezultāts, varbūt tas ir iemesls, kāpēc es aizgāju no valsts pārvaldes, jo man bija grūti saskatīt taustāmu un noderīgu rezultātu. Es varētu atbildēt otrādāk, mani nemotivē un absolūti demotivē darbošanās ar teorētisku risinājumu bez praktiska rezultāta un tāpēc es daudz laika pavadu maršrutu tapšanā. Viens no tiem ir tas, ko uzsāka organizācijā “Lauku ceļotājs”, tas ir viens absolūti fantastisks projekts gar Igaunijas un Latvijas piekrasti un esmu tas cilvēks, kurš uzskata, ka, ja tu maršrutu pats neizej vai ar velo neizbrauc, neapseko, tad to nevar piedāvāt citiem. Tāpēc šovasar 50 dienas sadarbībā ar Latvijas pašvaldībām, partneriem un Igauņu partneriem es nogāju vairāk nekā 1300 kilometrus izpētot un fotografējot, un tad man ir tiesības aprakstīt, piedalīties ceļveža veidošanā, marķēt šo maršrutu un teikt, ka tas ir labs. Tam es redzu praktisku rezultātu, un tāpēc ir daudz vienkāršāk strādāt pie tā.
Viegli fiziski, grūtāk galvai iestāstīt, ka tagad ir jāiet un jādara. Labs piemērs ir brīdis, kad bijām jau aiz Kolkas un pretī nāca ceļotāji no Lietuvas, kas vaicāja, kur ejam, es teicu, ka līdz Tallinai. No sākuma viņiem likās, ka es jokoju un tad es sāku stāstīt, ka tas nebūt nav joks un ziniet, man pašam sāka likties jokaini, jo normāls cilvēks to nevar izdarīt (smejas).
Kādā ir šī brīža lielāka aktualitāte?
Šī arī ir viena no lielākajām, tas ir triju gadu projekts un mums ir lielas ambīcijas, jo tik garš maršruts, kas šķērsotu visu teritoriju un divus vēsturiskus novadus, vēl netika veidots. Es ar šo projektu šobrīd dzīvoju, ejot uz mājām, ejot uz darbu, domājot, kā tas viss kopā izskatīsies, kas beigās sanāks.
Kam darba ikdiena pievēršat lielāko uzmanību?
Kad sāku ceļot pa Igauniju un būdams bioloģijas students, es bieži saskāros ar to, ka ceļveži, tūrisma informācijas materiāli un dažādi raksti bija bieži vien nepatiesi, ar neprecīzu informāciju un līdz ar to, to redzot, es ar interesentiem mēriju dziļākos Latvijas ezerus un secinājām, ka daudzi teksti būtu jāpārraksta. Tā bija jaunības ambīcija, tagad es necenšos aizrādīt, ka cilvēki kļūdās vai viņus kritizēt. Es pievēršu uzmanību informācijas patiesumam, lai gan tā ir ļoti relatīva lieta, kas ir patiess un kas nē, es noteikti nevaru stāstīt to, ko pats neesmu pārbaudījis praksē, to, kam pats nepiekristu.
Kāda ir Valmieras garša?
Laikam kafijas garša (smejas), tiešām jāsāk pētīt vēsture, bet ņemot vērā, ka esmu rīdzinieks un pats mūžīgi braucu uz Valmieru, tad Valmiera noteikti asociējas ar agriem rītiem un kafiju, lai varētu iesākt dienu.
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
.png "CUPRA Terramar Pilna Servisa Līzings Europcar")
.png "Ekskursijas Latvijā! Latvia Tours")
