Gruzīna Teimuraza
Parkosadzes tūrisma uzņēmums "Brother's Travel Georgia", sadarbībā ar
viņa uzņēmuma pārstāvi Baltijas valstīs un investori Latvijas uzņēmēju
Aivu Vīksnu, piedāvā unikālas autentiskās Gruzijas tūres un ļauj patiesi iepazīt un izgaršot šo tradīcijām bagāto
valsti, kā arī atklāj to no pavisam citas perspektīvas, kas daudziem
paliek neatklāta.
Maija
Dulle - Sūniņa: Vispirms parunāsim par situāciju pasaulē. Kā Jūs
skatāties uz tūrisma industriju pasaulē? Kādas ir aktuālās tendences?
Reklāma
Teimurazs Parkosadze:
Kopumā pats termins "tūrisms - tūrisma industrija" ļoti strauji
attīstās. Kas attiecas uz tūrisma
stilu, tad arī tas mainās. Ja agrāk cilvēki apmeklēja dažādas valstis
un iepazinās ar tām pēc tradicionālajiem ceļvežiem, tad šobrīd
ir jūtama tendence, ka cilvēki vēlas atklāt un baudīt kaut ko unikālu, neatkārtojamu. Ir ceļotāji, kas jau pabijuši daudzās valstīs un
atzīmējuši tās savās tūrisma kartēs. Dodoties atkārtoti uz kādu no tām,
viņi izvēlas individuālu, unikālu programmu. Šādi ceļotāji vēlas baudīt
ko jaunu un nebijušu, piemēram, daudz dziļāk iepazīt valsts kultūru un
tradīcijas, vai gluži otrādi - meklē pilnīgi jaunas un nebijušas
sajūtas. Abos gadījumos šiem ceļotājiem ir vajadzīgas unikālas tūres.
Šobrīd
ļoti populārs ir ekotūrisms. Cilvēki no lielpilsētas vēlas iepazīties ar vienkāršo dzīvošanu,
zemniekiem un to dzīvesveidu, varbūt pat iejusties zemnieka ādā.
Piemēram, ģimene no lielpilsētas ierodas laukos un vienkārši dara to
pašu, ko ikdienā dara zemnieki savā saimniecībā. Pieceļas agri no rīta,
baro vistas, slauc govis un no šīs darbošanās saņem lielu gandarījumu.
Un tā ir pēdējā laika TOP tendence - gan Gruzijā, gan citviet pasaulē.
Maija Dulle - Sūniņa: Kā
ir ar tūrisma aģentūrām? Vai cilvēki savus braucienus biežāk izvēlas
organizēt paši, vai tomēr uztic tos plānot tūrisma aģentūrām?
Teimurazs Parkosadze:
Es teiktu tā - viss pamatā balstās uz finanšu iespējām. Ir cilvēki,
kuri ceļo paši, un viņi, no sava redzespunkta, ietaupa, bet, no
profesionāļa redzespunkta, viņi tomēr zaudē. Kā? Es jums pateikšu
atšķirības - kādas tās ir, kad ceļojat pats un kādas, kad ceļojat ar
tūrisma kompāniju. Kad cilvēks pats izplāno ceļojumu uz valsti, kurā
viņš nav bijis, kuru nepazīst, tad, ņemot vērā manu personīgo pieredzi,
kā arī lasot dažādus ceļotāju forumus, blogus un interneta padomus,
secinu, ka tiek pieļautas noteiktas kļūdas, kurās tūrists zaudē laiku,
finanses un iespaidus. Proti, ceļotājam konkrētā valstī ir atvēlētais
noteikts laiks, visbiežāk tā ir viena nedēļa vai desmit dienas, citreiz
tikai trīs dienas. Visdārgākais tūristiem, manuprāt, ir laiks. Laiks,
kurā vajag daudz redzēt, uzzināt, izgaršot un saprast. Kad ceļotājs
ierodas pats, viņš zaudē laiku, meklējot vietas, iepazīstot satiksmi,
kartes un vietas. Nereti tas sniedz jaunu piedzīvojuma garšu, bet biežāk
tas tomēr lieki patērē ierobežoto laika resursu.
Kas attiecas uz
otro perspektīvu - tūrisma uzņēmumiem - protams, tā jau ir pieredzējusi
komanda, kurai ir pilnībā atstrādāts maršruts, labi zina termiņus un
var piedāvāt vispiemērotāko variantu sava klienta iespējām. Iespējams,
finansiālā ziņā tas sanāk dārgāk, taču laika ietaupījuma un iespaidu
ziņā tas noteikti ir ieguvums. Protams, to ceļotāju īpatsvars, kas
izvēlas individuāli ceļot un paši plānot ceļojumu, ir daudz lielāks,
ņemot vērā arī plašās ceļošanas iespējas, ko piedāvā dažādas budžeta
lidsabiedrības. Vienlaikus ļoti liela daļa ir tādu, kas, nonākot
izvēlētajā valstī, izvēlas vietējā gida pakalpojumus un iepazīst valsti
no "iekšpuses". Taču pēdējos gados arvien lielāks pieprasījums ir arī
pēc lielākiem un mazākiem grupu, draugu kompāniju braucieniem, kur visa
programma ir saplānota un cilvēki zina, ar ko rēķināties.
Maija Dulle - Sūniņa: Bet
kā jūs skatāties uz internetu, digitalizācija - vai tas, jūsuprāt,
nestrādā pret tūrisma aģentūrām? Visu var atrast, jebkāda informācija ir
pieejama internetā. Vienkārši atbrauciet un pēc tam uz vietas
izdomājiet, ko skatīties un kā?
Teimurazs Parkosadze:
Manuprāt, katram tūrisma uzņēmumam ir sava rozīnīte, savs stils, serviss, ko cilvēks, kurš ceļo individuāli, nevar saņemt. Turklāt, ja
viņš pirmo reizi ierodas, teiksim, Gruzijā vai citā valstī, internets un
digitalizācija noteiktā mērā darbojas gan negatīvi, gan pozitīvi, jo
arī tūrisma kompānijas ir iekļāvušās šajā procesā. Tas nenozīmē, ka
tūrkompānijas baidās no interneta, no Youtube
vai blogeriem, kas paši ceļo un dalās ar savu pieredzi, viedokļiem un
iespaidiem. Un nav tā, ka visi nolemj ceļot paši. Arī tūrisma uzņēmumi
aktīvi strādā tādos sociālajos tīklos kā Facebook, VK (vKontakte), Instagram, Twitter, TikTok
un pārējos. Tāpēc cilvēki iepazīstas gan ar vienkāršiem blogeriem, gan
ar kompāniju piedāvājumu. Bet, lai teiktu, ka no digitalizācijas ir liela negatīva ietekme - nē, tā nav.
Maija Dulle - Sūniņa: Kādas ir tūrisma tendences Gruzijā? Pēdējos gados tūristu kļūst vairāk vai mazāk?
Teimurazs Parkosadze:
Gruzijā pēdējos gados tūristu kļūst arvien vairāk, ir vērojams ļoti
liels pieaugums, es pat teiktu - noticis milzīgs lēciens. Tik liels, ka
viesu naktsmītnes bieži nav pieejamas. Pieprasījums ir liels, bet
piedāvājums trūkst. Un tas ir reāls fakts - ja jūs dodaties uz Gruziju,
var redzēt, ka Gruzijā notiek strauja būvniecība. Gluži kā aug sēnes pēc
lietus, cita pēc citas tiek būvētas viesnīcas, jo ceļotāji arvien
vairāk interesējas par Gruziju. Visā pasaulē valsts ir kļuvusi ļoti
populāra, ņemot vērā to, ka Gruzijā jebkurā sezonā var izbaudīt četrus gadalaikus. Tagad, ja jūs ierastos ziemā, mums rietumos jau ir
pavasaris, Austrumgruzijā ir vasara, Svanetijā, Bačani - ziema un rudens.
Gruzijā ir visas klimata zonas, izņemot tropisko klimata zonu un
tuksnešu klimata zonu. Mums ir kalni, ūdenskritumi, upes. Gluži kā maza paradīze, par
kuru ir rakstījuši daudzi ārzemju rakstnieki. Tā ir valsts, kas
iedvesmojusi daudzus cilvēkus.
Maija Dulle - Sūniņa: Pastāstiet, kā un kāpēc pieņēmāt lēmumu darboties tūrisma industrijā, kā Jūs līdz tam nonācāt?
Teimurazs Parkosadze:
Pirms sāku strādāt tūrismā, es strādāju augstos amatos. Astoņus gadus darbojos celtniecības uzņēmumos ar daudzmiljonu projektiem. Es biju iepirkumu
nodaļas priekšnieks, muitas koordinācijas priekšnieks, bet mans
pēdējais amats bija naftas importa direktors. Kad es strādāju šajos
posteņos, es ļoti labi pelnīju, biju autoritāte, bet jutu, ka tas nav mans. Visus savus spēkus
un prasmes atdevu kādam, bet neradīju neko savu. Un es vienmēr esmu
prātojis, kas paliks pēc manis. Kas es būšu pēc gadiem pieciem, desmit, divdesmit? Ko es atstāšu saviem bērniem? Ko es atstāšu pats sev? Kur
es reāli varu ieguldīt savu dvēseli? Kas man patiešām sniegs
gandarījumu?
Pirms pieciem gadiem es biju naftas importa
direktors. Vecajā Tbilisi manai ģimenei piederēja komercdzīvokļi, un es
šos dzīvokļus sāku izīrēt tūristiem. Reiz pēc darba biju ļoti
noguris. Atbrauca tūristi, es viņus sagaidīju lidostā, pavadīju līdz
dzīvoklim un jautāju: "No kurienes atlidojāt? Ahā, no Krievijas, ko
vēlaties Gruzijā apskatīt?" Un atceros, ka pirmā saruna bija - jaunā
ģimene - gribēja redzēt Kahetiju.
Nolēmu atpūsties kopā ar viņiem. Jautāju: "Vai vēlaties, lai parādu jums
Kahetiju?". Viņi piekrita, bet es to parādīju tādu, kādu to pazīstu
pats. Kahetija ir vīna reģions Gruzijas austrumos. Mēs braucām kopā,
apskatījām šo reģionu un atpūtāmies. Man bija ļoti patīkami komunicēt ar
viņiem. Es ieguvu jaunus draugus, uzzināju daudz informācijas un mēs
atgriezāmies ļoti apmierināti un priecīgi par kopā pavadīto laiku.
Kad
atgriezāmies, es viņus pavadīju uz dzīvokli, vīrietis man rokā burtiski
iespieda naudu un teica: "Mēs uzzinājām, cik maksā ārpuspilsētas tūres.
Ņem naudu!"
Es viņam saku: "Ko tu dari? Kāda nauda? Es no sirds,
pēc sava ierosinājuma jūs aizvedu, es arī gribēju atpūsties", bet man
pretī saka: "Ja naudu neņemsi, mēs no tava dzīvokļa braucam prom. Dārgā,
savāc mantas!''.
Pieņēmu šo pateicību un vēlāk painteresējos,
ka individuālās tūres patiešām nemaksā lēti. Un tad piedāvāju parādīt
kādu jaunu Gruzijas pusi vienam, otram, trešajam ceļotājam un lēnām sāku
saprast, ka, ar šo pakalpojumu sniegšanu nodarbojos kā ar darbu. Pirms
pieciem gadiem es biju šoferis, gids, tagad esmu priekšnieks.
Nodarbojoties ar šo darbu, man nav stress, nervozitāte, es gūstu lielu
prieku, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. Es klausos viņu stāstos par
valstīm, no kurām tie nāk, par viņu dzīvi. Šajā darbā es rodu lielu
prieku. Es pats vēl tuvāk iepazīstos ar savu dzimto valsti un pats
galvenais - man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem.
Aizejot no
iepriekšējā darba, es sev nostādīju mērķi iepazīt katru akmeni, koku, upi, katru Gruzijas ūdenskritumu. Uzzināt to visu un
iepazīstināt arī citus.
Gruzijas ziemeļos
ir kalns Hergeti. Tur atrodas vienpadsmitajā gadsimtā celta
baznīca, bet aiz tās - Kazbeka kalns, 5040 metru augstumā virs
jūras līmeņa - viens no lielākajiem Gruzijā. Kad es biju gids,
draugi ļoti bieži man uzdeva jautājumu: "Tev neapnīk? Cik reižu tu esi
bijis Hergeti? Cik reižu tu esi to rādījis saviem viesiem un tūristiem?"
Es
domāju: "Nu, varbūt reizes simt piecdesmit, divi simti." Un man
patiešām joprojām nav apnicis turp doties, jo katru reizi tas izskatās savādāk.
Katru reizi saule spīd citādāk, katru reizi ir citi laikapstākļi un vējš pūš citā virzienā. Tās ir tik dažādas ainavas. Es saņemu baudu no
katras stundas, ko tur pavadu.
Kad dodos sagaidīt viesus,
vēroju viņus un domāju: "Tagad būs, tagad būs!". Kad mani viesi apbrīno
kādu no mūsu skaistajām ainavām, es skatos uz viņiem, kā viņi apbrīno,
un es arī kopā ar viņiem saku: "Ak!". No viņu emocijām es uzlādējos. Tās
man dod spēku un vēlmi arvien vairāk un vairāk turpināt darīt iesākto.
Abpusēji izdevīga simbioze.
Tāpēc es pametu silto direktora krēslu
darbā naftas uzņēmumā un iemainīju to pret nodarbošanos, kas sagādā
prieku manai dvēselei un tas ir galvenais.
Maija Dulle - Sūniņa: Kā Jūs domājat, kas piesaista cilvēkus no Latvijas doties uz Gruziju?
Teimurazs Parkosadze: Gruzija,
par spīti savai skaistajai dabai - ūdenskritumiem, kalniem un
līdzenumiem, vīnam, brīnišķīgajai virtuvei, apbrīnojamajām tradīcijām,
dejām un visam citam, ir valsts, kas joprojām dzīvo uz morāles un
cilvēcīguma pamatiem. Atbraucot uz Gruziju un iepazīstot tās pilsētas un
ciematus, izdodas satikt vietējos ar tādu laipnību, viesmīlību,
cilvēcību un nesavtīgu attieksmi, kas nāk no visdziļākās dvēseles. Gruzijā ceļotājs ar dažiem desmitiem eiro var izdzīvot ilgi.
Ne reizi vien esam satikuši viesus, kuri atbraukuši paši, vienu mēnesi
nodzīvojuši un saka: "Mēs neesam iztērējuši ne centa. Gan Užgulī, gan
Tušeti, gan dažādos citos rajonos dzīvojām." Gruzīni kā tauta ir ļoti
atvērta un viesmīlīga ikvienam savas valsts viesim.
Uzskatu, ka
Gruzija ir valsts, kur joprojām ir saglabājies augsts morāles līmenis
un, kas galvenais - tas ir pa īstam. Un, otrkārt, katrs cilvēks, kurš
ierodas Gruzijā, pamanīs, ka te laiks rit lēnām. Man tas vispār ir
apstājies. Proti, cilvēks no lielpilsētas, piemēram, ierodas un saka:
"Kāpēc jūs visi esat tik lēni? Jūs nekur nesteidzaties, kas ar jums
notiek?". Darbs sākas pulksten desmitos, vienpadsmitos, pat tad, ja
kavējat, par to neviens nepārmet. Pie galda sēž nevis piecpadsmit
minūtes, bet pa trim stundām, dažreiz līdz pat vakaram sēž.
Un
sākumā tas šokē cilvēkus un tad, pakāpeniski vērojot, viņi saprot, ka
viņi nezaudē laiku šajā stadijā, bet otrādi - viņi saprot, ka tas ir
viņu laiks. Viņi izjūt savu laiku, viņi izjūt paši sevi. Viņi nekur
nesteidzas, viņi var būt paši sev. Otrkārt, jo vairāk viņi var būt sev,
jo vairāk viņi var atvērt dvēseli un noņemt maskas. Gruzīni vērtē
cilvēkus no uzvedības morāles. To, kāds cilvēks tu esi, kāda ir tava
sirds! Nav svarīgi, kāds ir tavs maka saturs, svarīgi ir tas, kāds tu esi
savā dvēselē.
Un jūtot to, cilvēki saprot, ka viņi ir tajā mazajā
paradīzē, kur viņi var būt kopā ar sevi un nekur nesteigties. Un tā ir
Gruzija.
Mēdzu paskatīties viesu postus Facebook,
ko tie raksta par Gruziju. Reiz kāds blogeris rakstīja "Es atradu sevi
pašu, es sadzirdēju sevi pašu, sajutu ka eksistēju.". Šādi vārdi
piesaista ceļotajus...
Maija Dulle - Sūniņa: Kā Jūs radāt savus piedāvājumus?
Teimurazs Parkosadze:
Es un mana komanda bieži ceļojam pa Gruziju. Mēs daudz plānojam, bet
bieži vien nezinām, kas mūs sagaidīs, jo ceļojam pa mazpazīstamiem
maršrutiem. Pazīstamie maršruti jau ir zināmi visiem. Mēs ceļojam uz vēl
neiepazītām vietām, kur noteikti nav bijusi neviens tūrisma uzņēmums.
Uz vietām, kur pat daudzi gruzīni nemaz nav bijuši. Tāpēc mēs ar
draugiem sēžam, vienkārši atveram karti un izvēlamies reģionu. Kartēs
mums jau ir atzīmēts tas, kur visi bijuši un vietas, kur neviens nav
bijis un nezina, kas tur notiek.
Mēs pat nezinām vai mašīna tur
izbrauks vai neizbrauks, varbūt tur vajadzēs iet kājām. Tāpēc mēs
savācam visu aprīkojumu un dodamies ceļā. Un ļoti bieži mēs sastopamies
ar nepieredzētām lietām, un atklājam tādas panorāmas un skatus, kuri mūs
pašus noved līdz ekstāzei. Mēs atrodam jaunas un vecas baznīcas,
sagrautus cietokšņus, jaunus ezerus. Vietas, ko neviens nav redzējis.
Mēs tās atrodam un ieliekam mūsu datu bāzē - veidojam jaunus ceļus, ko
piedāvāt mūsu viesiem. Mēs veidojam unikālu autentisku piedāvājumu, īsto
Gruziju.
Cilvēkiem, kurus mēs satiekam ceļā, jautājam, kā viņi
dzīvo, ko šeit var redzēt? Ko viņi var pastāstīt par savu ciematu un šo
apkaimi? Un mēs uzzinām ļoti, ļoti daudz. Šāda veida ceļojumus ar
komandu mēs veicam ļoti bieži.
Mēs radām piedāvājumus, kādi nav
nevienam, jo mēs paši, iespējams, bijām pirmie, kas tādu maršrutu
izmēģināja. Mēs piedāvājam ceļotājiem apskates vietas un iespējas, kas
nav zināmas nevienai citai tūrisma kompānijai.
Maija Dulle - Sūniņa: Kā Jūs pats ceļojat?
Teimurazs Parkosadze:
Ņemot vērā manu nodarbošanos un no tās izrietošo, kā arī to, ka esmu
saistīts ar tūrisma administrāciju un daļēji ar Tūrisma ministriju, pats
par sevi saprotams, ka saistībā ar darba pienākumiem, man jau ir
sagatavota konkrēta ceļojumu programma. Taču, braucot privāti, es biežāk
pats plānoju maršrutu, jo manī mājo šis atklājēja gars. Man ļoti patīk
šis adrenalīns, patīk iekļūt nezināmajās situācijās, notikumos, kā saka -
izbaudīt visu uz savas ādas. Mana komanda ir tikpat traka kā es. Mēs
esam nonākuši tādās alās, kur neviens pat neiedomātos iet iekšā.
Arī
ārzemēs es mēģinu vienmēr pats visu izpētīt, pielāgoties tai vietai,
situācijai, valodai, kurā esmu nokļuvis. Tas ir mans prieks. Bet, kā jau
teicu, plānojot braucienu pats, es tā zaudēju savu dārgo laiku, līdz ar
to es varu mazāk apskatīties, un rezultātā es zaudēju vairāk naudas.
Bet neatkarīgi no tā - no ceļošanas es gūstu iespaidus un milzīgu baudu,
ir ko atcerēties.
Bet pats galvenais - kad es apmeklēju citas
valstis, pirmām kārtām es apmeklēju vietējo tirgu. Vienkāršu, parastu
tirdziņu, kuru apmeklē vienkāršie cilvēki. Tas ļauj iepazīt vietējās
garšas, kultūru un paradumus.
Es dodos uz tām vietām, uz tām
kafejnīcām un tiem restorāniem, salīdzinoši vienkāršajām vietām, kur ēd
parastie vietējie iedzīvotāji. Uzskatu, ka man ļoti paveiksies, ja
ceļojot es nonākšu pie kādas ģimenes, kas ļaus iepazīt vietējo kultūru.
Viņi mani pabaros ar savu vienkāršo ēdienu un pastāstīs par savu valsti.
Tā mums ir pieņemts Gruzijā un tas ir liels gods.
Es gribu
iepazīties ar tautas dvēseli, kas tie ir par cilvēkiem dvēseles
iekšienē, kā viņi dzīvo, kā viņi domā. Kas viņiem ir grūti, kas viņam
šobrīd ir labi, kas slikti. Proti, ja es iepazīšos ar tautas dvēseli, es
varu pārliecināti teikt: "Jā, es biju Latvijā. Jā, es biju Ķīnā."
Ja
nav iespēja iepazīt valsti caur "vietējo dvēseles sajūtu", tad principā
var arī uzvilkt virtuālās realitātes brilles un dodies virtuālajā
ceļojumā uz šo valsti. Piemēram, piezvani ķīniešu restorānam, mums arī
ir ķīniešu restorāns Gruzijā, pasūti maltīti. Es piezvanīšu ķīniešu
restorānam, uzvilkšu virtuālās realitātes brilles, ieslēgšu virtuālo
ceļojumu pa Ķīnu, ēdīšu šo ķīniešu ēdienu. Un viss! Es būšu bijis Ķīnā.
Kāpēc
tad lai es dotos uz Ķīnu? Kāpēc tik liela nauda ir jātērē? Tā nu es
domāju, pirmkārt, es iepazīšos, pats par sevi, ar dabu, ko Dievs mums
visiem ir dāvājis. Bet galvenais - ar tautas dvēseli, tāpēc, ka es
uzskatu, mēs esam cilvēki, mēs visi esam vienādi, mēs visi esam viens
otram. Un es gribu iepazīties ar saviem brāļiem un māsām, ar viņu
dvēseli.