Disciplīna, mērķtiecība un dienas plānošana ir svarīgākais, lai cilvēks sasniegtu savus mērķus izglītībā, sportā, biznesā vai jebkur citur. To vai nu iemācās vai neiemācās. Visbiežāk to apgūts jau bērnībā, ja paveicas un vecāki ir priekšzīmīgi un disciplinēti, kā paraugs. Nākamā vide ir skola, ja bērns mācās un paralēli sporto, tad visam ir jābūt saplānotam un balansā. Mans, kā basketbola trenera pienākums, ir ne tikai virzīt un attīstīt jauniešos sporta iemaņas, bet veidot viņus par cilvēkiem. Tādēļ, par svarīgāko uzskatu – mācības un tikai tad sports, uzskata Olimpiskās 3x3 basketbola vienības treneris, Basketbola kluba Biznesa augstskola Turība galvenais treneris Raimonds Feldmanis.
Nedrīkst dusmoties uz jaunieti par to, ko viņš nezin
Reklāma
Liela nozīme ir apkārtējai videi. Trenera uzdevums ir iemācīt jaunietim, ka izglītība ir prioritāte, vienalga, cik svarīgs šķiet sports uz to brīdi. Tad, kad izglītība ir kārtībā, ar pilnu jaudu var atdoties sportam. Kopumā, dzīvē tas veido labāku rezultātu un ilgtermiņa sasniegumus.
Lielākais atalgojums treneriem ir atgriezeniskā saite
Ieguldot savu laiku sportistā, jārēķinās, ka var izdoties sasniegt izcilu rezultātu, un var neizdoties. Visvairāk silda sirdi, ja ir atgriezeniskā saite, kad Tu redzi centību, mērķtiecību, regulāru darbu, kļūdas, to labojumus un beigās – panākumus.
Uzticība, lojalitāte ir rakstura īpašības, ko cilvēkos vērtēju visaugstāk
Arī mūsu, Olimpisko čempionu basketbola komandas 3x3, pamatvērtība ir tieši uzticība, kas rada ģimenisku sajūtu. Šīs rakstura īpašības ir svarīgas ne tikai sportā, bet arī biznesā un ģimenē vai jebkurā citā sadarbībā. Saprast to, vai cilvēks pa īstam ir uzticīgs, var tikai ilgtermiņa darba procesā. To var pamanīt arī sīkumos. Atceros, kad uzsāku strādāt Turībā, biju basketbola trenera asistents. Treneris iesākumā man ļoti maz uzticējās, bet es ar savu darba ētiku pierādīju sevi un to, ka man var uzticēties. Beigās treneris jau uzticēja man vairāk, nekā pienākas un es pat veicu galvenā trenera pienākumus. Ar laiku treneris varēja brīvi atstāt mani vienu zālē, vai pat nebūt klāt visu treniņa laiku. Tādā veidā arī parādot, ka uzticas man, manam darbam. To arī pats nesu tālāk. Man ir dēls, kurš trenējas basketbolā un es pilnībā uzticos viņa trenerim. Savstarpējā sadarbībā tas ir ļoti svarīgi.
Uzticība sniedz drošības sajūtu
Ar pieredzi un uzticību ir līdzīgi – abas nevar nopirkt, tās var tikai iegūt. Tad, kad Tava komanda, apkārtējie cilvēki, Tev ir uzticīgi, Tu jūties mierīgs, pārliecināts. Tas sniedz iespēju Tev rīkoties brīvi, ar vēsu prātu. Te ir vieta izaugsmei, attīstībai, arī radošai pieejai un beigās tiek sasniegts izcils rezultāts.
Nopietnākos lēmumus treneri pieņem nevis tad, kad ir saspringti un stresa pilni, bet, kad ir mierīgi, nosvērti. Tādā veidā tiek saglabāta viņu identitāte. Ja cilvēks ir brīvs, ar savu identitāti, vienmēr būs labāk attīstīta intuīcija un darbs būs efektīvāks.
Esam uz pareizā ceļa
Dodoties uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, ieguvu pārliecību par to, ka esam uz pareizā ceļa. Apzinājos, ka mūsu komanda sniedz labus rezultātus, esam vinnējuši pasaules tūri, tikām uz olimpiādi, parādot ļoti labu spēli. Sapratu, ka ikdienas treniņu process ir pareizs un neko nevajag mainīt. Šis bija svarīgs moments. Mani basketbolisti pēc uzvaras teica, ka viņi redzēja manī lielu mieru, nosvērtību, līdz ar to, viņi paši bija mierīgi. Es vienkārši sapratu ar prātu to, ka mēs darām visu pareizi.
Patiešām liels gandarījums
Esmu lepns par zelta medaļām, ko atvedām no Tokijas, jo nebija viegls ceļš. Kopumā, bija intensīvs un grūts ilgtermiņa process – neskaitāmi fiziskie un psiholoģiskās noturības treniņi.
Liels darbs ieguldīts komandā, mērķtiecīgi un disciplinēti virzījāmies uz visaugstākajiem rezultātiem. Bet beigās gandarījums ir patiešām liels.
Svarīgi ir ticēt sev un būt pārliecinātam par to, ko Tu dari. Arī ģimeniskai saiknei ir vērtība, tas palīdz, ka Tu pilnībā uzticies trenerim un izpildi viņa uzdevumus. Vai arī otrādi, ja spēlētājs saka, ka jūtas slikti vai ir noguris, es ticu viņam. Tādā gadījumā vienkārši dodu viņam atpūtu.
Mentālais basketbols
Nesen izdota mana grāmata, kurā divpadsmit stāstos, ir aprakstīts par mentālo pusi basketbolā no divpadsmit dažādām plaknēm. Šajā sportā daudz runā par fiziskajiem treniņiem, taktikām, bet maz par mentālo cīņu, kura ir ļoti svarīga. Katram cilvēkam, būtībā, ir galvā, sirdī vai kabatā tās lietas, kuras palīdz virzīties uz priekšu un kļūt labākam. Patiesībā, ikviens cilvēks var sevi attīstīt visaugstākajā līmenī un sasniegt vislabākos rezultātus. Jābūt ir disciplinētam, mērķtiecīgam un jāvizualizē, skaidri jāapzinās, ko vēlies un jātic tam, paralēli daudz strādājot.
Komandas veidošanas principi visur ir līdzīgi – sportā, biznesā vai ģimenē. Grāmatā dalos pieredzē, kā sportisti veido veiksmīgu komandu. Faktiski, no tā var iedvesmoties un mācīties jebkurš kolektīvs.
Pārliecība veidojas no darba procesa
Piemērs, ko pieminu jauniešiem treniņos – kad pirmo reizi vadi automašīnu, Tev ir bail, esi nedrošs, skaties kā pārslēgt ātrumu, kurš pedālis jānospiež. Pēc diviem gadiem, Tu brīvi brauc pa lielu ceļu, ar vienu roku slēdz ātrumus, otrā turi kafiju, uztaurē kādam. Tā notiek visā. Sākums vienmēr ir visgrūtākais, bet ar disciplīnu, mērķtiecību un ieguldot lielu darbu, Tu kļūsti pārliecināts par sevi, to ko Tu dari un tas rada fantastisku brīvības sajūtu.
Klišejiski saknēs, bet, ja Tu basketbola treniņos katru dienu izmet 500 metienus, tad spēles laikā, konkrētajā situācijā, Tu jau metīsi automātiski un, visdrīzāk, gūsi punktus.
Līdzīgi – uzstājoties auditorijā, ja pārzini savu tēmu detaļās, Tev būs viegli runāt un apkārtējie jutīs Tevī pārliecību.
Uzvaras brīdī bija gandarījuma sajūta
Vienā sekundē acu priekšā paskrēja visi smagie treniņi, pārvarētie šķēršļi un milzīgi ieguldītais darbs komandā. Arī priecīgie brīži.
Kopumā, ceļš līdz uzvarai nebija viegls, bet uzvaras brīdī bija ļoti liela gandarījuma sajūta.
Protams, ka bija daudzas reizes, kad gribējām padoties. Ietekmē ne tikai iekšējie, bet arī ārējie apstākļi. Tomēr, pateicoties mūsu komandas vērtībām, mēs izturējām šo garo ceļu un beigās uzvarējām. Lojalitāte un ģimeniskums, kas mūs vieno, neļāva padoties. Es atbalstīju puišus un puiši atbalstīja mani.
Norakstīti basketbolisti – pasaules čempioni
Jā, mūs nepalaida uz Eiropas čempionātu. Principā, stāsts sākas ar to, ka manas komandas spēlētāji bija „basketbolam nevajadzīgi”. Viņi ar savu iniciatīvu uzsāka visu no apakšas. Pirms dažiem gadiem brauca uz sacensībām ar savu busiņu, paši pie stūres, pa savu naudu, tur arī nakšņoja. Viņi ir īsti cīnītāji. Puiši piedalījās sacensībās, lai tiktu uz priekšu, lai viņus ievēro un novērtē. Šīs komandas patiesais stāsts no apakšas līdz visaugstākajai virsotnei ir kino filmas cienīgs un tas būtu interesanti visai pasaulei.
Dažkārt cīņas notiek nevis basketbola laukumā, bet gan ārpusē. Kopā kā komanda pārvarējām visus šķēršļus, jo no sirds ticējām viens otram un mūsu uzvarai. Bez savstarpējā atbalsta tas nebūtu iespējams. Puiši nāca pie manis un teica – trener, viss būs labi, mums izdosies, ejam uz priekšu. Un otrādi. Tādēļ arī izdevās. Tas ir ģimeniskums augstā līmenī.
Izšķirošais metiens – rutīnas darbs
Tas izšķirošais metiens, ko iemeta Kārlis Lasmanis, bija rutīnas darbs un darba procesa ieradums. Tā nebija nejaušība. Brīdī, kad viņš gāja uz šo metienu, man jau bija pārliecība, ka viņš iemetīs, jo Kārlis bija izmetis daudz tieši šādus metienus. Es ticu rutīnas darba rezultātam un ieraduma spēkam. Tokijā tas apstiprinājās un veiksmīgi rezultējās. Ja treniņu laikā Kārlis būtu mazāk veicis konkrētos metienus, tad Tokijā jau būtu zemāka iespējamība iegūt izšķirošo punktu. Viņš iemeta ar lielu pārliecību.
Tagad ar mums lepojas
Atgriežoties Latvijā vislielāko prieku sagādāja cilvēku sirsnība un milzīgais atbalsts. Esot Tokijā, mēs bijām ļoti tālu no līdzjutējiem. Mājās mēs jutām ļoti siltu uzņemšanu un patiesu prieku no mūsu sagaidītājiem. Šīs sajūtas ir neaprakstāmas. Milzīgs gandarījums. Redzu, ka Latvijā ar mums lepojas.
Kopumā, komandai šī uzvara devusi gandarījumu par darba procesu. Šobrīd puiši pelnīti saņem ieguldītā darba augļus. Šajā grūtajā kovid laikā mūsu uzvara visai Latvijai deva grūdienu, ka mēs varam. Neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu.
Jaunajiem sportistiem Latvijā mūsu basketbolisti ir motivācija. Principā, puiši no „ielas” sasnieguši pasaules līmeņa rezultātu. Viss ir iespējams, galvenais, jāsakārto savas domas, disciplīna un jāiegulda liels, mērķtiecīgs darbs. Viss ir reāli, tikai jādarbojas.
Sports veido raksturu
Centīgie sportisti, kuri ir bijuši disciplinēti, viņi labi un viegli iekļaujas dažādos kolektīvos. Sports norūda raksturu, palīdz attīstīties un veidoties personībai. Raksturu arī nevar nopirkt, to var izveidot. Tas ir svarīgākais, ka caur sportu izveidojas raksturs, cilvēks kļūst mērķtiecīgāks, kas pozitīvi palīdz gan veidojot karjeru, gan veidojot ģimeni. Vienkārši sēžot mājās un sapņojot, nav garantijas, ka sapnis piepildīsies. Bet mērķtiecīgi strādājot, ir lielāka iespēja savu sapni īstenot ātrāk.
Bērnībā sapņoju spēlēt basketbolu pasaules olimpiādē un iegūt zelta medaļu. Sanāca, ka ieguvu – nevis kā spēlētājs, bet treneris. Sapņoju arī spēlēt NBA. Nokļuvu tur kā pirmais Latvijas treneris, kurš bija NBA vasaras līgā.
Visiem vēlu izveidot savu dzīves mērķi, savādāk ir grūti dzīvot. Citādi Tu esi kā kļavas lapa, kas vienkārši peld pa straumi, kurai nav kur pieķerties.
Lai iegūtu plašāku pasaules redzējumu, jauniešiem iesaku pēc iespējas vairāk ceļot un iepazīt citas valstis, tautas un kultūras.
Vēlu arī disciplīnu, ticību un darba procesu!
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
