Kad visā nopietnībā sāk šķist, ka daba sajaukusi gada laikus un siltā sezona pie mums ne par ko negrib sākties, ir īstais laiks kaut uz dažām dienām izrauties uz dienvidiem, kur ziedošais pavasaris jau pilnā plaukumā. Šoreiz pastāstīsim par ļoti pievilcīgu, bet varbūt mazāk zināmu Eiropas dienvidu galamērķi – Apūliju, jeb Itālijas "zābaka papēdi". Runājot par Itāliju, ceļotāji biežāk iedomājas senatnes liecību glabātāju Romu, romantisko kanālu pasauli Venēciju vai modes Meku Milānu. Tomēr arī komerciālās tūristu plūsmas mazāk skartie dienvidi spēj sagādāt dabas skaistuma, unikālu vēstures pieminekļu, dzīvesprieka un šarma piesātinātu ceļojumu. Tā ir vieta, ko apceļot bez liekas steigas un stresa, baudījums visām maņām.
Apūlijas reģions, līdzīgi pārējai Itālijai, arī var lepoties ar ļoti senu vēsturi. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka teritorija bijusi apdzīvota kopš akmens laikmeta, bet senākās dokumentētās liecības attiecas jau uz laiku pirms mūsu ēras. Reģiona galvaspilsēta ir Bari – mūsdienās rosīga ostas pilsēta, kas pirmo oficiāli minēta jau 181. gadā p.m.ē. Laika gaitā pilsēta bijusi arābu, bizantiešu un normāņu pakļautībā; bijusi vairakkārt nopostīta līdz pašiem pamatiem, taču ļaudis vienmēr to rūpīgi cēluši no jauna. Ir saglabājusies vecpilsēta, kas ceļotājus pārsteidz gan ar vēsturiskām celtnēm, mūriem, ēkām, gan šauru ieliņu labirintiem. Sajūta, klīstot pa Bari vecpilsētas ieliņām, ir tāda, ka šī vieta ir saglabājusi savu īstumu un pat zināmu raupjumu, pārāk nesatraucoties par nodilušu apmetumu vai izpatikšanu tūristiem. Vecpilsētu apjož iespaidīgs aizsargmūris, ievērības cienīgi ir arī cietoksnis un garā, skaistā promenāde gar pašu zilās jūras krastu, ko ļoti iemīļojuši pastaigu un sporta nodarbību cienītāji.
Reklāma
Ar Bari saistās arī kāda leģenda par to, ka mūsdienās katram bērnam zināmā Ziemassvētku vecīša Santa Klausa vēsturiskais prototips bija Svētais Nikolass, Bari pilsētas aizbildnis. Sv.Nikolass dzīvojis Mryas pilsētā (mūsdienu Turcijā) ceturtajā gadsimtā, un bijis pazīstams ar savu augstsirdību pret nabadzīgajiem, jo īpaši, kad naktīs anonīmi dalījis visādus labumus. Pēc musulmaņu uzvaras Turcijā 1087. gadā svētā mirstīgās atliekas ar kuģi tika pārvestas uz Bari un nodotas baznīcas draudzei, kur glabājas Sv.Nikolasa baznīcā – vienā no ievērojamākajām Bari vēsturiskajām celtnēm.
Ceļojot uz Apūliju, noteikti nevajag aprobežoties tikai ar galvaspilsētu. Vislabāk, īpaši ja ceļotāji ir vairāki, būtu noīrēt nelielu mašīnīti un doties iepazīt skaisto apkārtni un pievilcīgās pilsētiņas (lielu auto ņemt nav ieteicams; apkārtnes pilsētu plānojuma un satiksmes organizācijas īpatnību dēļ tā sagādās neērtības, jūs riskēsit kādā brīdī vienkārši iestrēgt kādā līkumā). Jau pats brauciens pa Apūlijas līkumotajiem ceļiem sagādā baudu – ainavas, kas paveras, ir viena par otru skaistākas. Pavasarī acis priecē teju visi iespējamie zaļie toņi, ziedoši ķiršu dārzi, olīvkoki, sarkanu magoņu lauki, violetās glicīnijas, un vēl, un vēl …
Viens no skaistākajiem un interesantākajiem novadiem, ko šādi apceļot, ir Alberobello pilsētiņa un tās apkārtne. Šeit jūs gaida amizants arhitektūras stils, kam līdzīga nav nekur pasaulē – trulli mājiņas, kuras uzlūkojot, nāk prātā pasakas par rūķiem. Tās ir tradicionālas Apūlijas sausā akmens būdas ar baltām sienām un pelēkiem konusveida jumtiem no pelēka akmens. Alberobello pirmo reizi tikusi minēta dokumentos 16. gadsimta sākumā. Nav viena neapstrīdama skaidrojuma, kādēļ apkārtnes iedzīvotāji pievērsušies tik neparastam būvniecības veidam. Viens no skaidrojumiem ir, ka tas saistīts ar nabadzību – baltais kaļķakmens bijis vienīgais pieejamais izejmateriāls, un senāk mājiņas būvētas bez jebkādām saistvielām. Cita versija skaidro, ka šādā veidā bijis iespējams izvairīties no nodokļiem (sak, tās jau nav nekādas ēkas!). Bet neapstrīdami ir tas, ka šajā vietā pavisam noteikti būs iespējams justies pilnīgi atšķirīgi no ikdienas, no visa iepriekš redzētā. Vairākos trulli namiņos un lauku īpašumos šodien ir ierīkotas omulīgas viesnīcas, kas dod lielisku iespēju izbaudīt šādu neparastu nakšņošanas pieredzi.
Kādu no ceļojuma dienām ir vērts veltīt braucienam uz kaimiņu provinci Bazilikatu, lai apskatītu seno alu pilsētu Materu. Materas vēsturiskā daļa, saukta par Sassi, radās aizvēsturiskā alu cilvēku apmetnes vietā. Šie mājokļi tiek uzskatīti kā vieni no pirmajiem, kuros vispār dzīvojis cilvēks senajā Itālijas teritorijā. Sassi ir mājokļi, kas izcirsti tieši kaļķakmens klintīs. Skats uz Sassi ir iespaidīgs – pilsētiņa izvietojusies pakalnā, kas atrodas tieši klints kraujas malā, un kalna galā virs pelēkās pilsētas slejas baznīcas tornis. Kāpelējot starp senajām būdiņām un alām, sajūta patiešām ir tāda, it kā būtu ceļojuši arī laikā, un nonākuši vismaz tūkstoš gadu senā pagātnē. Ne velti šeit uzņemtas vairākas slavenas vēsturiskas filmas, slavenākā no kurām ir Mela Gibsona "Kristus ciešanas". Interesanti, ka līdz pat pagājušā gadsimta vidum Sassi bija reāli apdzīvota, tur aizvēsturiskos apstākļos mitinājās paši nabadzīgākie iedzīvotāji. 1950. gadā Itālijas valdība pielietoja visus savus spēkus, lai lielāko daļu Sassi iedzīvotāju pārvietotu uz attīstītākām un modernākām mājvietām pilsētvidē. Mūsdienās ar Itālijas valdības, UNESCO un pat Holivudas ietekmi un palīdzību Sassi kļuvusi par ievērojamu tūristu apskates vietu, tur atrodas veikaliņi, muzeji, krogi un visnotaļ interesantas viesnīcas.
Īstens Itālijas dienvidu šarms izjūtams mazajās pilsētiņās. Ceļojuma maršrutā ieteicams iekļaut "baltās pilsētas" – vēsturiskiem notikumiem bagāto Ostuni un tās "mazāko māsu" – kompakto, mierīgo un skaisti sakopto Lokorotondo. Savukārt pievilcīgā Polignano a Mare ir īsts mazs dārgakmens, kas slejas uz 20 metru augstām kaļķakmens klintīm virs kristāldzidrajiem Adrijas jūras ūdeņiem. Šīs apburošās pilsētas saknes meklējamas ļoti, ļoti senā pagātnē – aptuveni 4. gadsimtā vēl pirms mūsu ēras. Tās vecpilsēta radīs iespēju pastaigāties teju kā pasakā – šaurās ieliņas, mazie balkoniņi, ziedi, smaržas, pasakainais skats uz jūru. Šī būs arī laba vieta, kur saņemties pirmajai pavasara peldei, un nobaudīt pusdienās gardas jūras veltes vai īstu itāļu picu.
Vēstures cienītāji noteikti dosies arī uz pašu "papēža galu", lai apskatītu vairāk kā divus tūkstošus gadu seno Leči. Pateicoties tās bagātīgajam baroka pieskārienam arhitektūrā, Leče guvusi nosaukumu "Dienvidu Florence". Šeit jūtama grieķu ietekme, kas visu padara daudz šarmantāku un vēl romantiskāku. Ievērojamākās vietas Lečē ir vecā katedrāle, brīnišķīgi rotātā Svētā Krusta baznīca un labi saglabājies romiešu amfiteātris. Divas dažādās jūras, kas apskalo pilsētas krastus, padara to par īstu paradīzi tiem, kuriem patīk atpūsties ūdens tuvumā, baudīt sauli un vienkārši relaksēties.
.jpg "Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 21.11.2024 - 30.11.2024 Brīvdienu māja “Laimes taure” TAKA")
 (2).png "𝐁𝐋𝐀𝐂𝐊 𝐅𝐑𝐈𝐃𝐀𝐘 akcija!!! Latvia Tours")
