Teikšu godīgi. Līdz šim Turcija nekad nav bijusi mana favorītvalsts. Iespējams, tas ir turku komunikācijas veida dēļ, iespējams, tas ir tāpēc, ka nekad nebiju tur bijis, vai vienkārši - manā izpratnē, ir pievilcīgākas vietas pasaulē. Par savu naudu, visdrīzāk, tuvākajā nākotnē braucis turp nebūtu. Tomēr, parādoties iespējai braukt Erasmus+ apmaiņā, zināju, ka vēlos izmantot šādu iespēju - un arī to darīju. Un tas, kā jau ierasts, bija viens no labākajiem lēmumiem, ko jauns cilvēks var pieņemt.
Rakstot, centīšos pierakstīt arī visas cenas un summas, cik kas izmaksāja, kā arī ko mēs kur darījām.
Reklāma
Jauniešu apmaiņas projekts, uz kuru devos, norisinājās pašā pašā Turcijas vidū - jeb pilsētā ar 130 000 iedzīvotājiem (priekš Turcijas vai jebkuras lielākas valsts mērogiem - mazpilsēta) - Kirsehir. Tā kā internetā informācija par šo pilsētu ir maza (vismaz angļu valodā) un arī apkārtējiem zināms nekas īsti nav, līdzbraucēju vidū iesaucām šo pilsētu par "sūnu ciemu". Tomēr, jau braucot cauri pilsētai - uz autoostu, sapratām, ka nekāds sūnu ciems viss te nav. Samērā liela, moderna pilsēta ar daudz mašīnām, veikaliem un infrastruktūru. Priekš Latvijas - lielpilsēta. Tomēr - tā ir teju visur Turcijā. Ir laba infrastruktūra, pilsētas gana lielas, veikali daudz. Arī starppilsētu autoceļi, pa kuriem autobusi traucas ar 110+ kilometriem stundā, Turcijā ir lieliskā kārtībā. Pat pa ceļu, kura liels posms tika labots un ceļa zīme norādīja, ka jābrauc ar 50 km/h, autobuss nevainojami "lidoja" ar vismaz 90 km/h. Un jā, tas bija pirmais mājiens par to, cik maznozīmīgas ir ceļa zīmes un to, kāda ir ceļu kultūra šajā valstī... Gribētos teikt, ka tāda īsti neeksistē. Vienalga ko rāda luksofori, cilvēki iet pāri ielai - turklāt to dara gana nekaunīgi. Un automašīnu vadītāji bremzē - kas gan cits viņiem atliek! Tāpat ir arī ar riteņbraucējiem (kuru gan ir maz un kuriem nav paredzētu velojoslu), mopēdistiem un motociklistiem. Tomēr, lai cik haotiska neliktos visa šī īpatnējā satiksme, jāsaka godīgi - nedroši jutos tikai pirmajā dienā, pēc tam pieradu - un vēl vairāk - teju divās nedēļās neredzēju nevienu avāriju, lai arī kā cilvēki šķērsotu ielas un mašīnas brauktu.
Ļoti veiksmīgi izveidota Turcijā ir autobusu struktūra. Teju visur šurp-turp kursē regulāri autobusi (vairākas kompānijas, vairākas reizes dienā) un kursējošie autobusi ir kvalitatīvi, moderni. Viennozīmīgi labāki par Latvijā braucošajiem. Cenas aptuveni ir pietuvinātas Latvijas starppilsētu autobusu cenām, varbūt nedaudz zemākas. Par 120 kilometru braucienu starp divām pilsētām samaksājām 20 liras (5 eiro), kas ir aptuveni tas pats, kas Latvijā starp Rīgu un Valmieru (4,75 eiro). Savukārt par 300 kilometru braucienu - samaksājām 33 liras (aptuveni 8 eiro). Braucām ar "Metro Turizm" autobusiem, kuros tika piedāvāta gan iebūvētā izklaides sistēma (ar filmām turku valodā, mūziku, "angry birds" spēli u.c. lietiņām), gan arī tēja/kafija/ūdens/kola un nelieli našķi par brīvu. Jebkurā gadījumā - autobusu satiksme Turcijā ir attīstītāka un labākā līmenī nekā Latvijā. Tāpat - neviens nestāv kājās, jo vietas netiek pārdotas vairāk nekā ir sēdvietu.
Pa ceļam uz tā saucamo "sūnu ciemu" paviesojāmies Stambulā - uz to lidojot ar tiešo lidojumu no Rīgas. Protams, "Turkish Airlines". Tā arī bija pirmā reize, kad lidoju ar Eiropas labāko lidsabiedrību - un viss arī bija tādā līmenī, lai apliecinātu to, kāpēc "Turkish" jau gadiem tiek atzīta par Eiropā labāko. Turpceļā pat dabūju vīnu mazajā pudelītē (187ml) - kuru malkoju, skatoties filmu "Gifted". Iedomājaties, cik forši - nevis būt saspiestam "Ryanair" lidmašīnā, dzirdam "vai vēlaties kafiju par 3 eiro vai varbūt snikeru par 2 eiro", "varbūt smaržas nopirksiet", bet gan skatīties šā gada filmu un malkot "Šardonē" vīnu - par brīvu (vai nu vismaz biļetes cenā jau iekļautu! Vienīgās divas lietas, kas traucēja, lai lidojums būtu perfekts - ēdiena porcijas bija nedaudz par mazu (jo visiem garšoja un ēdiens ļoti ātri pazuda) un "Turkish" piedāvātās austiņas bija... Hmm... Nekvalitatīvas? Grūti iedomāties kādu klausāmies mūziku vai skatāmies filmu ar viņām. Nācās no somas vilkt ārā savas austiņas, radot domas par to, kāpēc gan nodrošināt pasažierus ar austiņām, ja viņas īsti nav jēgas izmantot. Par lidojumu turp-atpakaļ no Rīgas uz Stambulu samaksājām 203 eiro katrs. 100 eiro vienā virzienā. Kas, ja tā padomā, par 1800+ kilometru lidojumu nemaz nav tik daudz. Bez akcijām uz Helsinkiem var knapi par 100 eiro aizlidot. Vai ar autobusu līdz Berlīnei aizkratīties par 49 eiro vienā virzienā...
Jebkurā gadījumā, ātri vien bijām nonākuši vienā no pasaules metropolēm - Stambulā. Tobrīd vēl neapjautām pilsētas milzīgumu, bet pamazām sākām to sajust - jo Stambulas lidostā, lai tiktu uz pasu kontroli (iebraukšanu valstī), bija jāgaida vairāk nekā stunda. Šis arī bija iemesls, kāpēc pāris mūsu draugi zaudēja naudu, jo savos ceļojumu plānos nebija ierēķinājuši to, ka būs nepieciešams stundu stāvēt rindā. Pēc brīža vēl skaidrāk apjautām pilsētas lielumu, jo sēdāmies metro un pēc aptuveni 35 minūšu brauciena bijām centrā. Tomēr centrs ir liels un tā kā ielidojām vēlu vakarā, dabūjām gaidīt stundu lidostā uz pasu kontroli un vēl arī meklēt savu bagāžu - metro, kas kursēja līdz 24:00, mūs "meta ārā". Uz nākamo metro, kas mūs aizvestu līdz viesnīcai netikām - un vienīgās iespējas tikt tālāk bija iet ar kājām vai braukt ar taksi. Par to, ka tālāk, visdrīzāk, jābrauc ar taksi, ar smīnu paziņoja metro darbinieks. Uzreiz jau sapratu - lēti tas nebūs. Un jā, par aptuveni 5-7 minūšu braucienu mums paprasīja 12.5 eiro (50 turku liras). Sākumā gan mēģinājām kaulēties (sakot, ka dosim 40), bet īpašas izvēles jau nebija - mums katram bija lielās bagāžas un to, ka ar kājām jau 5 kilometrus neiesim, saprata arī taksisti. Ātri vien sapakojāmies visi 5 taksī un braucām, izbaudot "trako braukšanu". Skaņas signāls Turcijā tiek izmantots kā tāds, hmm... Hobijs? Nu, ja nav ko darīt, tad uzspied uz skaņas signāla - lai visi redz, ka brauc. Tomēr tur "pīpināšana" nenotiek kā Latvijā - nospied un turi, bet gan "pip". Pie šiem "pip" arī ātri vien pierod.
Nolikuši mantas (protams, viesnīcā neviens īsti nezināja angļu valodu. Par dubultajām istabām (divas gultas) katrs samaksājām 12,5 eiro jeb 25 eiro par istabu (visas naktsmīnes rezervējām Booking.com) - tas ir optimālais variants, jo ir lēti, bet nav pavisam lētais variants šaubīgā apkārtnē), ātri vien gājām ielās - atradāmies netālu no "Taksim" skvēra, tad nu arī kādas stundas-divu laikā pastaigājām pa šo apkārtni. Pirmais iespaids nebija pārāk priecīgs - redzami bija daudz transvestīvi, pilsēta bija netīra un teju katra kebabu ēstuve gana agresīvi sauca mūs iekšā. Protams, vienā vietā arī nomēģinājām kebabu - taču te nu bija viens no pirmajiem vilšanās momentiem. Turkiem kebabi ir īpatnēji - būtībā diva veida. Viens veids ir uz iesmiņa cepta gaļa (parasti maltā gaļa), ko tad apcep un tad kā tādu desu/garu kotleti servē uz šķīvja ("Adana Kebab", piemēram), kuram klāt pievieno apgrauzdētu papriku, salātus, ceptus sīpolus un lavaša maizi. Šo kebabu tad ēd, laužot tik daudz gaļas cik vēlies, liekot to lavašā, pārberot ar salātiem - un izbaudot. Tomēr "fast food" versija ir - vienkāršā maizē vai tajā pašā lavašā iegriezta lielā gaļas kluča atgriezumi, klāt pielikti frī kartupeļi un nedaudz dārzeņi. Mitrumu šim kebabam dabū, maizi pamērējot gaļas taukos. Tomēr, vismaz man, šāds kebabs ("Tavuk Durum") sprūda kaklā un likās negaršīgs. Nomēģināju to vairākās vietās - un nu, Latvijā atrodamie kebabi liekas labāki. Protams, saprotu, ka te iespējams dabūt savādākus kebabus - kaut ko pa vidam starp grieķu gryos, pakistānas kebabu, turku kebabu utt, tomēr - kā ir tā ir.
Lai arī bija darba dienas nakts, ielas bija pilnas un ar milzīgu dzīvību. Visu laiku apkārt varēja dzirdēt "pip" - un īpaši tad, kad pietuvojāmies lielajām ielām. Ikkatrs taksists samazināja ātrumu, uzpīpināja, liekot zināt - ja mums vajag taksometru, tad viņš te ir. Interesanti ir tas, ka visi taksometri ir līdzīgi - vienāda stila - tomēr nekādus čekus īsti mums nedeva neviens - un jau iepriekš vienojāmies vienmēr par summu, cik jāmaksā par braucienu. Lai arī iepriekš biju dzirdējis par to, ka naktī viss kas var notikt, nevienu brīdi nejutāmies nedroši. Uz ielām gan pārsvarā bija vīrieši - tomēr drīz vien sapratām, ka tā ir vienmēr. Nebija arī tā, ka sieviešu nebija, bet es teiktu 2/3 bija vīrieši. Tomēr, noteikti, eiropietei vienai labāk naktī vienai nestaigāt - jo pat pa dienu, ja vien blakus nebija kāds puisis, ātri vien turku vīrieši "aplipa" ap mūsu meitenēm. Taču atlika tikai parādīties tuvumā kādam no mums, kad turki pazuda tikpat ātri kā mans bankas saturs piektdienas vakarā.
Pagulējuši pāris stundas, protams, devāmies uz brokastīm un "Zilo Mošeju". Pirmais, ko manījām - lai arī ap 9:00 no rīta dzīvība pilsētā ir mazāka, bet tāpat bija jaušama liela kustība, kas lika domāt - te cilvēki dzīvo vismaz "divās maiņās" - bet par to uzrakstīšu rīt! ;)
