Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
6. diena: “Spain in the ass” un asaru plūdi (Estella-Sansol, 29 km)
23. maijs
Pirmais rīts, kad atļaujos pagulēt stundiņu ilgāk – līdz 7:00. Tas gan ne visai izdodas, jo 6:00 pilgrimi sāk čabināties, grabināties un spīdināties ar lukturīšiem. Vēlās mošanās iemesls šorīt pavisam vienkāršs – ir pirmdiena un beidzot strādā pasts. Pusdeviņos es varēšu nosūtīt mājās savus zābakus, ko nēsāju līdzi jau divas dienas. Tāds atvieglojums! Pasta nodaļas darbinieks pat nedaudz prot angļu valodu, viņš palīdz man tikt galā ar spāniskās veidlapas aizpildīšanu. Visa procedūra aizņem 25 min, un šis prieks man izmaksā 25 eiro. Kļūdas nekad nav bijušas lētas…
Ceļu uzsāku deviņos, kad lielākā daļa biedru jau ir 2 h priekšā. Camino tik tukšs un kluss, baudu vienatni. Nonāku pie slavenās vīna “strūklakas”. Pa vienu krānu tek ūdens; pa otru – vīns tieši no darītavas. Dzer, cik lien! Cilvēkus gan apkārt nemana. Apslaku lūpas un mazliet jautrākā noskaņojumā čāpoju tālāk. Drīz vien satieku pirmos “bruņurupučus” – austrāļu dāmas, kuras kustas lēni daudzo tulznu dēļ, tomēr tas viņām netraucē dungot možu melodiju. Jautā, no kurienes esmu. Saku, ka no Latvijas, un prasu, vai zina, kur tā atrodas. Viņas: “Jā, Krievijā.” Tālāk seko mans detalizētais stāstījums par mūsu valsts okupāciju, neatkarību, valodu un ģeogrāfiju.
Vienubrīd maršruts sadalās divos – 17 un 19 km garā. Es izvēlos īsāko (pret kalnu), jo gribu panākt Hilki, Aņu un Seihanu. Vietā, kur ceļi vēlāk saiet kopā, beidzot sāk parādīties pilgrimu bariņi. Vēl mazliet tālāk grāvmalā ieraugu Aņu kopā ar itāļu ģimeni. Viņi masē krievu meitenei kājas. Aņa teic, ka Seihans ejot garāko taku un esot palicis kādā ciematā uz brokastīm. Turpinu savā dindinsolī, apdzenot arī alberģē iepazīto Vendiju no Austrālijas un citus.
Distance līdz nākamajam ciematam šoreiz ir neierasti gara, tāpēc izvelku iPad ar savu 800 dziesmu kolekciju un austiņās klausos mūziku. Lēnie gabali parauj vaļā asaru slūžas. Raudu par izjukušo laulību, par cilvēku, kuru nav iespējams paturēt, lai arī cik ļoti būtu viņu mīlējusi, par kādu citu cilvēku, ar kuru vēlētos ko vairāk nekā draudzību, bet vēlme diemžēl nav abpusēja, par pašpietiekamību, kura jau noriebusies, par nākotni, kura ir bailīga, jo nezināma, vārdu sakot, par visu, kas sakrājies uz sirds. Par laimi neviens neredz manas acis, ko veiksmīgi slēpj saulesbrilles, tāpēc droši raudu laukā skumjas, dusmas, vilšanos, žēlumu, bailes, lai garīgā nešļava kļūtu vieglāka. Vairs negribu stibīt visu līdzi.
Beidzot pienāk arī ilgi gaidītais “tālais ciems”. Redzu, ka daudzi šeit piestājuši atpūsties. Galvenajā laukumā no baznīcas pēkšņi iznāk Hilke. Aiz priekiem piebaurēju puspagastu. Apskaujamies. Šī satikšanās ir jānosvin ar saldējumu un kolu, ko uz karstām pēdām iegādājamies. Hilke ir iepazinusies ar vācu sievieti. Atlikušos 9 km nolemjam iet trijatā.
Galamērķis it kā ir redzams, tomēr pēcpusdienas saule iešanu dara grūtu, un pat pēc stundas pilsētiņa vizuāli tuvāka nešķiet. Kājas arī jau galīgi čupā. “Oh, it’s pain in the ass,” Hilke drusku pačīkst (pēc 25 noietiem kilometriem drīkst!). Es, protams, sadzirdu “Spain in the ass”, par ko gardi nosmejamies – izdomājam, ka tas varētu būt labs nosaukums manam jaunākajam bloga ierakstam.
Alberģē pirmo reizi man iedala vietu divstāvu gultas augšā. Rrrrr, nepatīk! Šausmīgi grūti ar nomocītajām kājām kāpt no tās lejā un naktī šķiet, ka pārvelšos pār bortu. Bet nekas, labi, ka vispār ir jumts virs galvas! Novērtēt pašsaprotamo vēl tikai mācos.
Ar Hilki apvienojamies, lai katra par eiro piecdesmit izmazgātu veļasmašīnā visas drēbes. Viņa bažīgi uzmana, ka tikai atkal nesajaucu aparātus. Kamēr mašīna omulīgi rūc, pagalmā izveicam staipīšanos. Mums piesitas divi itāļi (policisti pēc profesijas) – savā valodā sāk mācīt, kā staipīties pareizi. Pie vakariņu galda sēžam ar viņiem kopā un brīnumainā kārtā kaut kā saprotamies (pa pusei angliski, pa pusei spāniski). Vīns uzdzen miegu, tāpēc šovakar dodos pie miega laicīgi, jau deviņos.
Šīsdienas noskaņu mūzika: Kaspars Dimiters – Bēgšana
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
 (2).png "𝐁𝐋𝐀𝐂𝐊 𝐅𝐑𝐈𝐃𝐀𝐘 akcija!!! Latvia Tours")
