Par spīti pandēmijai un ierobežojumiem, kas ik pa brīdim aktualizējas dažādās Eiropas valstīs, cilvēki alkst pēc ceļojumiem, un mīļā miera labad, lai nebūtu atkarīgi no lidsabiedrību plānu maiņām, izvēlas ar automašīnu sasniedzamus galamērķus.
Bet šoreiz stāsts, kas nemaz nav saistīts ar pandēmiju un ierobežojumiem. Patiesībā atcerēties dažus gadus senus notikumus mudināja draugu sūrā pieredze ar noplīsušu auto Vācijā. Tādēļ nolēmu padalīties ar pirms vairākiem gadiem piedzīvotiem piedzīvojumiem, kad ar auto devāmies uz Dāniju. Starp citu, pirms izbraukšanas auto bija pārbaudīts… Stāsts garo rakstu lasītājiem par trīs dāmām (jebšu meitenēm), kas devās ar “Hondu” ceļā uz Dāniju.
Reklāma
Kāda jūlija sestdiena. Pulkstenis rāda 20.18 pēc Vācijas laika. Esam apmēram 30 kilometrus no Berlīnes, salauztā mašīnā, zaudējušas jau pacietību un cerību, ka tiešām var atbraukt ADAC evakuators un aizvest mūsu spēkratu uz servisu, lai mēs varētu turpināt ceļu uz Dāniju. Mēs trīs, nu jau pusotru diennakti negulējušas meitenes, kas laikam pamazām sāk atgādināt trīs nelaimes čupiņas nenosakāmā vecumā.
Bet tagad par visu pēc kārtas, kā tad tā, un kāpēc esam iekūlušās šādā ķezā.
Piektdienas vakarā sasēdāmies darba rūķītī “hondiņā”, kas bijusi mūsu sabiedrotā, dodoties izpētes braucienos ne uz vienu vien galamērķi. Pēc kārtīgas darba dienas, savas gaitas uzsākām ap 20.00 vakarā. Pilnas piedzīvojumu kāres, darba spara un apņēmības sestdienas vakarā sasniegt Herningu, lai izpētītu apkaimi. Ceļojums iesākās gana jauki, līdz Kauņai, kad “hondiņas” panelī iedegās oranža lampiņa. Tātad, kaut kas nopietns. Nobildējām paneli, izsūtījām saviem draugiem, kas ikdienā maizīti pelna ar mašīnu remontu, un pašas sākām meklēt internetā, ko tad šī lampiņa nozīmē. Izrādījās, aizdambējies dīzeļa filtrs. Viens no draugiem ieteica strauji mest malā mašīnu un gaidīt palīdzību, otrs ieteica rāmi doties līdz kādam servisam, jo, iespējams, vainojams kāds sensors, vai arī jātaisa reģenerācija.
Bija pāri pusnaktij, tātad jau sestdiena. Nolēmām braukt, cik var. “Hondiņa” ar katru brīdi zaudēja uzrāvienu un enerģiju, un nebija vairs ierastais žiperīgums, apdzenot fūres. Ļoti eleganti izbraucām cauri teju visai Polijai, līdz pirms 9 no rīta piestājām Poznaņā, kur bija “Honda” serviss. Ļoti atsaucīgs poļu puisis uzklausīja mūsu bēdu stāstu un bija gatavs palīdzēt – reģenerācija maksāšot ap 250 poļu zlotus. Taču puisis uzreiz stāstīja, ka nekādu garantiju dot nevar, ka viss izdosies.
Tikmēr aizdevāmies uz vietējo iepirkšanās centru, lai beidzot iebaudītu brokastis, pēc negulētās un trauksmainās nakts izdzertu kafiju, līdz atskanēja zvans no servisa – pagalam arī kondicionieris. Taisnības labad jāsaka, ka par šo ķibeli jau zinājām, taču mēs meitenes izturīgas – varam izturēt arī bez kondicioniera. Taču, lai veiktu reģenerāciju, bija jāpiepilda kondicionieris ar freonu. Saviebām jau sejas, gaidot lielo rēķinu, bet, neko darīt, Poznaņā tak uz dzīvi nepaliksim.
Vēl kāda stunda, un puisis priecīgi paziņoja, ka viss kārtībā. Starp citu, viss bija novērsts par ļoti saprātīgām naudiņām, un devāmies ceļā, priecājoties, ka “hondiņa” ir atguvusi savu ņiprumu.
Pa maksas bāni nobraucām prāvu gabaliņu, ļaujot mašīnītei skriet līdz pat 180 km/h. Līdz piestājām kafijas pauzē jau pie pašas Vācijas robežas. Pēc pauzes sākās brīnumi – spiežot gāzes pedāli, atskanēja dīvaiņa tarkšķoņa un vibrācija. Vēl pēc brīža tai pievienojās nodevīgas “tuk tuk” skaņas. Atkal palīdzības lūgums vienam no mūsu draugiem, un šoreiz silts ieteikums – metiet malā tuvākajā garāžā!
Garāžu tuvumā nebija, un metām malā tuvākajā stāvvietā. Tikmēr tarkšķoņa bija kļuvusi gauži nepatīkama, bet “tuk tuk” jau atgādināja tirkšķi.
A gudrām sejām vērām vaļā priekšējo pārsegu, taču nekādus brīnumus tur nesaskatījām. Stāvvietā gan bija viens smagais auto ar latviešu numuru, kurā šoferītis saldi čučēja, taču bijām tik nekaunīgas, ka pamodinājām vīru no saldā miega, lai viņš paskatās, varbūt radīsies ideja, kas šoreiz “hondiņai” lēcies.
Gudrāks viņš netika, taču ieteica braukt uz tuvāko miestu – lēni un prātīgi. Tā arī darījām, bet… no ierindas izgāja auto sajūgs. Skaidrs, ka nekur tālāk netikām. Apkārt apstāja poļi un vācieši, mēģinot zvanīt un ko līdzēt, taču palīdzību tā arī sazvanīt neizdevās.
Pie pašas stāvvietas ir dzeltā “SOS” poga, devāmies turp un sazvanījām operatori un izstāstījām savu bēdu. Uzzinājusi, ka neesam Vācijas pilsoņi, bet maksāsim par palīdzību, dāma noskaidroja gan personas datus, gan telefona numuru, gan mašīnas datus. Sākām gaidīt palīdzību. Laiks ritēja. No palīdzības ne miņas. Padebeši savilkās melni un sākās pamatīgs negaiss – zibens iespēra turpat 20 metru attālumā no auto. Šausmu filma!
Pēc brīža, kad kopš SOS zvana jau bija pagājušas stundas 2,5, gājām zvanīt vēlreiz. Atbildēja tā pati operatore, un teica, ka palīdzība ir ceļā, lai gaidām. Tikmēr mūs apstāja dažādi jauki ļaudis, kas vēlējās palīdzēt, taču, uzzinājuši bēdu, vien norādīja, ka vienīgais palīgs ir ADAC, kuru jau izsaucām pa SOS pogu.
Pa to laiku baterijas nobeidzās mūsu telefoniem. Blakus stāvošais čehu šoferītis laipni piedāvāja palīdzēt – vismaz palādēt telefonus, lai nepaliekam bez sakariem.
Pēc brīža piebrauca kāds vācu pāris tādā pašā, tikai mazliet jaunākā “hondiņā”. Izstāstījām viņiem savu bēdu viņi uzreiz ķērās palīdzēt – zvanīja “Honda” centram. Taču, uzzinājuši, ka cietušie ir latvieši, “Honda” servisa pārstāvji atteicās palīdzēt. Bet “ADAC” telefons neatbildēja arī vācietim, kurš vēlējās izskaidrot kur tieši esam un kas noticis. Pāris, novēlēdams mums veiksmi, bet atzīstot, ka palīdzēt nevar, devās prom.
Pa to laiku mazliet palādējušies telefoni un vājš interneta signāls. Sākam meklēt 24/7 servisu, kas var palīdzēt mūsu sasirgušajai “hondiņai”. Atradām vienu, piezvanījām. Atbildēja vācietis, kurš , nespēdams īsti saprast, ko gribam, nolika klausuli. Domājām, problēma valodas barjerā. Atradām kādu vācu ģimeni ar bērniem, kas labprāt bija gatava izpalīdzēt sazināties ar servisu, taču telefons spītīgi klusēja…
Tikmēr devāmies jau trešo reizi spiest SOS pogu. Šoreiz atbildēja cita sieviete, kura paziņoja, ka palīdzība nav varējusi mūs nedz atrast, nedz sazvanīt. Taču, uzzinot, ka tuvojas jau nakts un kravas auto stāvvietā nu piespiedu kārtā jānakšņo trim meitenēm, solīja, ka palīdzība būs.
Kopš pirmā zvana ADAC SOS servisam pagājušas jau 6,5 stundas. Kopš pēdējā zvana – pusstunda. Palīdzības vēl nav.
Šoreiz nolēmām rīkoties asi – iet pie zvana pogas un atgādināt par to ka esam trīs meitenes meža vidū, un gribam tomēr tikt kaut kur civilizācijā un drošībā.
Tikmēr viena no mums atcerējās, ka Berlīnē dzīvo viņas attāls radinieks, kurš piedāvājās palīdzēt ar servisu, taču evakuatoru bija jāsagādā vien pašām. Vismaz kāds gaismas stariņš tunneļa galā, bet “hondiņas” aiztransportēšanas jautājums nebija atrisināts.
Tajā brīdī, kad pulkstenis jau rādīja apmēram 22 vakarā, pie mums pienāca Latvijas fūres šoferītis, līdzjūtīgi paskatījās uz mums un piedāvāja vismaz siltu tēju iedzert un kādu maizīti uzkost (ilgās stundas vietā, kur vienīgā civilizācijas pazīme bija tualete, starp citu, ar tualetes papīru un iespēju nomazgāt rokas, ko uztvērām kā milzīgu bonusu, taču bez iespējas tikt pie kā ēdama un dzerama).
Nolēmām no šī priekšlikuma šoreiz neatteikties, bet vēl aizgājām krist uz nerviem SOS pogas operatorei. Šoreiz viņa atbildēja, ka evakuators tiešām ir ceļā, un drīz būs. Neticējām. Aizgājām līdz “hondiņai”, un tad notika neticamais – oranžām ugunīm mirgojot pārkingā iebrauca evakuators! Mēs laikam jau uzvedāmies kā īsti neandertālieši vai mērkaķi, jo lēkājām kā prātu zaudējušas un aiz priekiem spējām izdvest vien neartikulētas skaņas.
Evakuatora šoferītis bija tīrais zelts, par spīti tam, ka nemācēja nevienu vārdu citā valodā, kā vien vācu, ko pārvaldām mazliet labāk par “kaput” līmeni, taču izstāstīt mašīnas vainas un savu dzīvesstāstu tomēr nevaram.
Viņš veikli uzgādāja salūzušo spēkratu uz pacēlāja, sapīpēja un līdzjūtīgi paskatījās uz mums, un… Neticēsiet, vācietis!!!!! Vācietis piedāvāja mums visām trim sasēsties vienā blakussēdētāja beņķī un braukt līdzi uz Berlīni (tikmēr jau bijām no jaunatrastā radinieka saņēmušas precīzu adresi un norādījumus, kur “hondiņa” jānogādā. Tas, ka beņķis šaurs, sākām saprast tikai pēc kāda stundas brauciena, bet tas nemazināja mūsu prieku – mēs braucam no nekurienes vidus uz Berlīni!!!
Īsi pirms pusnakts bijām norādītajā adresē, kas ir netālu no Tegel lidostas, bet evakuatora šoferītis nesteidzās mūs pamest – viņam patiesi rūpēja, kur trīs, nu jau pusbomzīšiem līdzīgie radījumi, kuru prieku izpausmes līdzinās mērkaķēnu izgājieniem, grasās nakšņot. Viņš cītīgi raudzījās savā telefonā, palīdzēdams mums meklēt viesnīcas.
Zvans vienai viesnīcai, kas tuvumā – viss aizņemts. Zvans otrai – brīvu numuriņu vairs nav. Un mūsu lūpu kaktiņi pamazām sāka vilkties uz leju, saprotot, ka nakts varētu būt jāpavada vai nu salauztajā “hondiņā”, vai uz ielas. Un tomēr prieki – izrādījās, ka vienā no viesnīcām, kur neesot brīvu numuriņu, booking sistēmā gan viens vēl bija pieejams. Ātri norezervējām, beidzot samaksājām arī evakuatora šoferim (izbrauciens izmaksāja 225 eiro), un devāmies uz naktsmītni (pēc google kartes, kas mūs izveda pa mazām cūku taciņām, bet pēc 15 minūtēm tiešām bijām galā).
Liels bija pārsteigums, ka viesnīcas recepcioniste, kura pirms tam pa telefonu bija paziņojusi, ka brīvu istabu nav, mums jau bija sagatavojusi atslēgas! Urrā! Duša, gulta!!!! Laime pilnīga. Un “hondiņa” drošās rokās.
Svētdienas rīts mums iesākās darbīgi. Lai gan galva vēl dunēja, jo tomēr mazliet par maz bija gulēts, lai aizmirstu visus pārdzīvojumus, piedzīvojumus un nogurumu, tomēr laiks negaidīja. Devāmies iepazīties ar mūsu palīgu, kurš solīja paskatīties, kas “hondiņai” par vainu.
Amizants vīrietis, izdarīgs un jauks, taču tas nemazināja faktu, ka svētdienās nav iespējams pasūtīt “hondiņas” salauzto detaļu (mums par nelaimi, tehniskiem cilvēkiem daudz nevaram izstāstīt, bet problēma ar sajūga, kas arī radīja visas trrr un tuktuk skaņas). Skaidrs, ka “hondiņai” dažas dienas jādzīvo un jāārstējas Berlīnē, bet mūs gaida Dānija!
Ko darīt? Autoīre. Laipnais radinieks mūs aizgādāja uz Tegel lidostu, kur vislielākās cerības tikt pie īres auto svētdienas rītā. Sadalījāmies un devāmies “terorizēt” visu autoīres kompāniju darbiniekus taču visi mūs pasūtīja “slaidi”, sakot, ka īres mašīnu nav. Šoks, izmisums. Līdz atkal jau risinājus – jāpaskatās tīmeklī, un, kā izrādās, auto ir, un pa sakarīgu cenu – 170 eiro!
Lepni devāmies ar rezervācijas apstiprinājumu pie kunga, kurš pirms dažām minūtēm mūs bija pasūtījis “slaidi”, un nu viņš smaidot piedāvāja veselus četrus spēkratus! Tiesa gan, cena no 170 eiro gala rezultātā bija izaugusi līdz 370 eiro! Turklāt ar ierobežotu nobraukuma limitu! Pēc stundu garām sarunām tikām galā, ka cena izaugusi tādēļ, ka iepriekšējā visi nodokļi nebija ieskaitīti, un vēl ir papildus pakalpojumi, kuri arī maksā, un par kuriem jāmaksā gan parastie nodokļi, gan lokācijas nodokļi…. Pēc stundas, saprotot, ka jāmaksā tāpat būs gana daudz un saprotot, ka nodokļos vien samaksājam ap 50% no reālās īres cenas, purpinot kā vecas tantiņas devāmies uz “Škodu”, kas nu uz piecām dienām kļuvusi par mūsu sabiedroto un draudzeni, un ieguva iesauku “sienāzīte” (tas dēļ zaļās krāsas).
Ceļš uz Dāniju, lai gan pēc gps aprēķiniem bija jābūt 5 stundām, sastrēgumu dēļ ievilkās daudz ilgāk, taču beidzot, pēc 49 stundām pavadītām piedzīvojumiem pilnā ceļā, nokļuvām Dānijā.
Dānijā izdarījām visu, kas nepieciešams, un pēc vairākām dienām devāmies atpakaļ uz Berlīni pēc “hondiņas”, kas jau bija “saārstēta” – ak, jel, par to naudu varētu iegādāties gana labu lietotu auto, bet ko nu vairs…
Lūk, šāda pieredze, apceļojot Eiropu ar auto. Tehnika paliek tehnika, pat visjaunākā spēj salūzt. Katrai situācijai ir savs risinājums, taču mācības ir:
- Jābūt līdzi uzlādētai “poverbankai”;
- Vienmēr jātur kāds ūdens un kāds enerģijas batoniņš neparedzētiem gadījumiem;
- Ceļojumā noteikti jāieplāno kāda lieka diena, atkal jau neparedzētiem atgadījumiem;
- Jebkurai situācijai ir risinājumi. Un galu galā – kas nenogalina, padara stiprāku!
.jpg "Pirts “Atgūsti spēku pirtī” TAKA")
