2023.gadā, realizējot vairākus Zaļo ceļu projektus Latvijā, izdevās pabūt četrās Eiropas valstīs, lai redzētu un izbrauktu Zaļos ceļus, iepazītos ar organizācijām un vietējiem cilvēkiem, kuri “deg” par Zaļo ceļu attīstīšanas ideju. Satiekoties ar šiem cilvēkiem, attiecības un kopēja sapratne veidojās dabiski, jo mēs runājām “vienā valodā” un, minoties kopā, piedzīvojot kritienus, sajūsmu par ieraudzīto ainavu, maldīšanos pa savienojošajiem maršrutiem un pilnīgu bezspēku dienas noslēgumā, kļuvām par Zaļo ceļu draugiem ar patīkamu apziņu – tas ir pa īstam un būs uz ilgu laiku. Piedzīvotajā pieredzē dalās Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktore Simona Sniķe.
Zaļo ceļu jeb Zaļo dzelzceļu maršruti iet pa kādreizējām dzelzceļa līnijām. Tie ir labiekārtoti – novākti sliežu ceļi, gulšņi, nopļauts zālājs un novākts apaugums uzbēruma malās, izvietotas norāžu zīmes, kilometru stabiņi. Zaļie ceļi ir lieliska iespēja ne vien aktīvi pavadīt laiku, dodoties velobraucienā vai garākā pārgājienā, bet arī izzināt Latvijas dabas skaistumu un aplūkot apkārtnes ainavas.
Reklāma
Saskaitot kopējos nobrauktos kilometrus, pagājušajā gadā sanāca aptuveni 430 km pa Dānijas, Īrijas, Itālijas, Spānijas un Latvijas Zaļajiem ceļiem.
Pirmais piedzīvojums sākās Dānijā maija sākumā, kur ar kolēģiem devos pieredzes apmaiņā pie tūrisma speciālistiem no Destination Kystlandet pilsētā Horsensa. Tā bija kā iesildīšanās pirms pārējiem trim Zaļo ceļu braucieniem, jo gan kilometru ziņā, gan piedzīvotajā Dānijā no visa bija krietni mazāk kā citur. Bet pieredze tāpat vērtīga - iepazinu veiksmīgu uzņēmēju sadarbību, lai nodrošinātu kvalitatīvu aktīvā tūrisma pakalpojumu. Nakšņojām 5 cilvēku kompānija Holmely Holiday resort & Glamping, kur saimniece paralēli naktsmītņu biznesam piedāvāja arī elektrisko velosipēdu nomu un grupas vadīšanu pa Zaļajiem ceļiem. Kopā minoties, satikām mazos mājražotājus, izbaudījām vietējo ēdienu, iepazinām stāstus par vietējās kopienas spēku un lokālpatriotismu.
Atgriezos Latvijā ar ļoti patīkamām emocijām, pilnu mobilā telefona galeriju ar fotogrāfijām un iepazītiem vietējiem cilvēkiem, ar kuriem vienojāmies sadarboties arī citos kopējos projektos.
Nākamais piedzīvojums mani aizveda uz Īriju, kas bija arī mans pirmais ceļojums uz šo valsti. Devos maija nogalē, baudot siltās dienas un plaukstošos rododendrus visapkārt, kā Latvijā maijā baudām ceriņu skaistumu. Īrijā pavadīju 5 dienas, kuru laikā Zaļo ceļu maršruts veda pa valsts dienvidu daļu – Dublina, Waterforda, Dungarvena, Rathkeale, Abbeayfaele, Westporta, Achilla, Dublina. Biju ar 20 cilvēku grupu no Latvijas, kas kopā devās izzināt un gūt priekšstatu par Zaļo ceļu infrastruktūru. Jau no pirmās dienas bijām “uz viena viļņa”, jo visus mūs vienoja azarts, vēlme aktīvi izkustēties un nebaidīšanās no programmā norādītajiem kilometriem, kas mums ir jānomin.
Viss plānotais maršruts mani ļoti patīkami pārsteidza – sakārtota infrastruktūra, marķējums, norāžu zīmes un barjeras visās nepieciešamajās vietās, nekas no tā nav nolauzts vai izpostīts, kā tas, strādājot pie labiekārtošanas Latvijā, notiek. Minoties pa Īrijas Zaļajiem ceļiem, pārsteidza klinšaina dabas ainava un industriālā mantojuma liecības – tuneļi. Teju pēc katra pirmās dienas nobrauktā kilometra gribējās apstāties un fotografēties. Saprotot, ka tas kavē laiku, jau uz priekšu biju gudrāka – apstājos kādā ainaviskā vietā, novietoju velosipēdu reālākam fotogrāfijas skatam, pajautāju kādam no grupas mani nofotografēt un piedāvāju arī pārējiem, kuri minās garām. Tā visi tikām pie skaistām fotogrāfijām un tajā pašā laikā nekavējām kopējo braucienu.
Zaļo ceļu maršruta posmi, pa kuriem devāmies, Īrijā tiek izmantoti regulāri. Man gan nav informācijas, vai satiktie cilvēki bija vietējie iedzīvotāji vai tūristi, bet to netrūka gan mazās, gan lielākās kompānijās. Tas noteikti arī sekmē uzņēmējdarbības attīstību apkārt Zaļajiem ceļiem, jo pēc pašu pieredzes piedzīvojām pārvadājumu un velonomas nodrošinājumu, kvalitatīvu naktsmītņu servisu un regulāras ēdināšanas vietas blakus velomaršrutiem, kur atpūsties, uzņemt enerģiju vai pat noslēgt braucienu, jo velonomas pakalpojuma serviss tika salāgots ar ēdināšanas vietām. Īrijas Zaļo ceļu infrastruktūras attīstīšanas pieredzi mēs katrs paturējām atmiņā un, cik tas bija finansiāli iespējams, pārnesām kā veiksmīgu piemēru darbiem Latvijā.
Nākamais brauciens, lai iepazītu Zaļo ceļu infrastruktūru Eiropā, aizveda uz dienvidiem – Itāliju. Roma septembrī bija brīnišķīga, ņemot vērā arī to, ka tā bija mana pirmā “satikšanās” ar šo lielpilsētu. Esmu urbānas vides piekritēja, labprāt privātos ceļojumos dodos pilsētvidē, lai gan, protams, būt dabā man arī patīk. Manuprāt, cilvēki tūrismā vispār ir universāli – spēj iejusties pilsētvidē un izdzīvot dabā.
Itālijas brauciens kā reiz bija par tādu izdzīvošanu. Atgriežoties no brauciena, paturēju prātā kolēģes teikto – Itālija māca ķert dzīvi ar vieglumu.
Braucienā bijām četri cilvēki no Latvijas, atkal jau Zaļo ceļu entuziasti. Lai gan brauciena programma bija skaidri zināma, tomēr katra diena Itālijā pārsteidza ar neprognozējamām izmaiņām, kad jau pēc pirmās dienas savā starpā jokojām – kas mums plānots rīt, to mēs rīt arī uzzināsim.
Itālijā satikām valsts organizāciju un nevalstiskā sektora pārstāvjus, kuri strādā pie Zaļo ceļu infrastruktūras attīstības. Tas vairāk ir novērots pa atsevišķiem posmiem, kas nav savienoti. Tiek strādāts pie tā, lai Zaļo ceļu velomaršrutus savienotu ar citas nozīmes velomaršrutiem, bet vietām tā iztrūkst, līdz ar to nācās piedzīvot arī velosipēda nešanu pa kāpnēm gan augšup, gan lejup, kā arī mīšanos pa autoceļiem. Pēc autovadītāju signāliem sapratām, ka velobraucēji uz autoceļiem ir reta un nevēlama parādība.
Itālijā Zaļie ceļi ir asfaltēti un ar zaļu virsmas krāsojumu. Atbilstoši nosaukumam – green railways, līdz ar to arī starptautiski saprotami. Izbraucām pa Zaļo ceļu posmiem gar Adrijas jūras piekrasti no Peskāras līdz Termoli. Atkal jau pārsteidza latvietim neierasta dabas ainava – gan kalnains apvidus, gan piejūras krasts.
Velonomas pakalpojumi pieejami tikai vietām, tāpēc, lai esam droši, ka mēs tiksim pie velosipēdiem, tos sarunājām pēc internetā pieejamās informācijas jau laicīgi, vēl esot Romā. Itālijā ir vairāku stundu garš pusdienu pārtraukums, ar ko ir jārēķinās mums – latviešiem, kas esam pieraduši strādāt daudz un atpūsties maz. Te atkal ir vietā kolēģes teiciens par dzīves ķeršanu ar vieglumu, ko mēs arī mēģinājām darīt – mīties ar velosipēdu tumšā vakarā, dienas gaismā un pērkona negaisā, maldīties, pilnībā izmirkt, peldēties jūrā lietū, baudīt Itālijas gardo ēdienu un satikto cilvēku viesmīlību.
Pēdējā pagājušā gada starptautiskā pieredze, iepazīstot Zaļos ceļus, bija novembrī Spānijā Žironā. Iepazinu velomaršrutus pilsētā Olot un San Feliu de Guíxols, kas jau atkal bija pilnīgi citādāka pieredze kā līdz šim, jo arī pilsētu ģeogrāfiskais izvietojums ir cits, kas paredz dažādus velomaršrutu labiekārtošanas izaicinājumus.
Uz Spāniju devāmies Zaļo ceļu projekta partneri no Latvijas un Igaunijas, kopā 20 cilvēki. Katram savas ekspektācijas par gaidāmo pieredzi, bet mūs vienoja vienāds noskaņojums – esam gatavi daudz mīties un maz žēloties. Spānijā pavadījām 5 dienas, kuras bija rūpīgi saplānotas, nodrošināta satikšanās ar Zaļo ceļu infrastruktūras labiekārtošanas organizācijām, nodrošināti velonomas, ēdināšanas pakalpojumi, grupas vadīšana un drošība visu braucienu laikā.
Spānijas Zaļo ceļo ceļu segums bija līdzīgs kā Latvijā, kas ir veidots ar mērķi saglabāt dabisko ainavu. Pa ceļam novēroju dažādus risinājumus tam, kā padarīt interesantāku velomaršrutu, ja esošajā apvidū nav ievērojamas dabas ainavas. Blakus Zaļajiem ceļiem tika veidoti dažādi industriāli vides objekti kā pieturas, kur gan atpūsties, gan nofotografēties. Lieki piebilst, ka mans telefons tikai pildījās ar fotoattēliem.
Vietējās labiekārtošanas organizācijas daudz domā par Zaļo ceļu piekļūstamību cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem, kas ir aktuāli arī Latvijā un Igaunijā, līdz ar to tā bija vērtīga pieredze, ko izzināt un pārnest kā labās prakses piemērus.
Es esmu aktīvā tūrisma cienītāja, man patīk braukt ar velosipēdu arī garās distances, bet pēc Spānijas brauciena es sapratu – tas man bija par daudz! Trīs dienās nobraukti ap 150 km. Varbūt kādam tas tāds nieks vien, bet man pilnīgi pietiek, lai pēc trešās dienas vienkārši gulētu bezspēkā viesnīcas numurā un spētu tikai bez iedziļināšanās skatīties kaut kādu filmu spāņu valodā.
Visas pagājušajā gadā gūtās starptautiskās pieredzes bija citādas un vērtīgas, kas motivēja strādāt pie Zaļo ceļu attīstīšanas Latvijā. Atzīšos, ja līdz pirmajam braucienam uz Dāniju manas domas par Latvijas Zaļajiem ceļiem bija – mīksts, dažādas kvalitātes segums, vienveidīgs maršruts, ierasta dabas ainava, tad, izbraukājot Eiropas Zaļos ceļus, es atgriezos ar pavisam citām domām par vietējiem velomaršrutiem – kvalitatīvs marķējums, daudzveidīga dabas ainava, kas ir mainīga atkarībā no gadalaika, droši izmantojams velomaršruts ar uzņēmējdarbības attīstības potenciālu ap to. Iesaku izbraukt Latvijas Zaļos ceļus kā tūristiem, tā saviem draugiem. Pati labprāt pa tiem braucu un organizēju pasākumus, lai arvien vairāk iekustinātu vietējos iedzīvotājos un tūristos interesi iepazīt šos velomaršrutus.
Uz tikšanos Zaļajos ceļos, draugi!
