Klinšu kāpšana ir viens no pasaulē riskantākajiem sporta veidiem, kurā kļūdas cena bieži vien ir dzīvība, turklāt alpīnisti ne vienmēr ir vientuļnieki, viņi ir mīloši ģimenes cilvēki, kuri pa dienu balansē uz klints smailes, bet vakarā mierīgi lasa pasaku saviem bērniem, vēsta kanāls “National Geographic”.
Alpīnisma pasaulē Tomija Koldvela un Aleksa Honolda vārds runā pats par sevi. Viņi ir vieni no mūsdienu izcilākajiem klinšu kāpējiem, kuri ik dienas izaicina ne tikai gravitācijas spēku, bet arī paši savas fiziskās un mentālās robežas.
Reklāma
Abu kontā ir neskaitāmi rekordi un cilvēka prātam neaptverami sasniegumi, taču tā vien šķiet, ka viņiem nekad nebūs gana. Katram neticamajam piedzīvojumam seko nākamais – vēl bīstamāks un izaicinošāks par iepriekšējo.
Jaunie vīrieši labi apzinās, ka katrs kāpiens var būt viņu pēdējais, un tas dod viņiem tādu brīvības sajūtu, kādu neatrast nekur citur. Tāpēc viņi turpina izvirzīt arvien jaunas ambīcijas, iedvesmojot arī citus noticēt, ka viss ir iespējams.
Dokumentālā filma “Velnišķīgais kāpiens”, kuras pirmizrāde kanālā “National Geographic” notika piektdien, 13. decembrī, sekos līdzi Tomija Koldvela un Aleksa Honolda jaunākajam piedzīvojumam – ekspedīcijai uz vienu no Aļaskas bīstamākajām un noslēpumainākajām virsotnēm – Velna īkšķi. Gaidot pirmizrādi, aicinām iepazīt šos talantīgos alpīnistus!
No klavierspēles līdz klinšu kāpšanai
Alekss Honolds, pilnā vārdā Aleksandrs Džejs Honolds, piedzima 1985. gadā Sakramento, Kalifornijā, ASV, un 2025. gadā svinēs savu 40. dzimšanas dienu. Viņa māte Dierdre bija koledžas profesore, bet tēvs Čārlzs – angļu valodas pasniedzējs. Ģimenē bija arī otra atvase, meita Steisija.
Tā kā vecāki paši bija labi skoloti, viņi mudināja arī bērnus apgūt valodas un izzināt kultūru. Viņu mājās parasti skanēja klasiskā mūzika, ģimene bieži apmeklēja muzejus, māte pat pieteica jauniešus baleta un klavierspēles nodarbībām. Tomēr Aleksam tas īsti negāja pie sirds un viņš atrada sev citu hobiju – klinšu kāpšanu.
Alpīnisma sienai Alekss pirmo reizi stājās pretī, būdams vien piecus gadus vecs, vietējā klinšu kāpšanas zālē. Pusaudža gados viņš regulāri piedalījās nacionāla un starptautiska līmeņa sacensībās. Viņš atceras, ka “nebija slikts kāpējs, bet nebija arī izcils”. Citi pusaudži, kuri piedalījās sacensībās, bijuši daudz spēcīgāki un daudziem bijis dabas dots talants. Turpretim viņam vienkārši patika kāpt un viņš daudz trenējās, lai kļūtu labāks, bet nekad neesot bijis apdāvināts.
Pusaudža gados vecāki deva Aleksam un viņa māsai daudz brīvības, taču vienā jautājumā gan abi pasniedzēji bija nepielūdzami. Proti, atvasēm obligāti vajadzēja iegūt augstāko izglītību. Alekss savu augstskolas pieteikumu nosūtīja pēdējā vakarā pirms termiņa beigām un tika uzņemts Kalifornijas universitātē, kur uzsāka inženierzinātņu studijas.
Tomēr pēc vecāku šķiršanās un tēva nāves viņa interese par studijām zuda. Viņš bieži izlaida lekcijas un, lai remdētu smagos pārdzīvojumus, devās vienatnē kāpt “Indian Rock” klintī turpat Bērkli pilsētā. Drīz vien Alekss studijas pameta pavisam.
Nākamos gadus viņš pavadīja, ar mātes veco furgonu apbraukājot Kaliforniju un kāpjot klintīs. Viņam nebija pastāvīga darba un iztikas līdzekļi bija visai ierobežoti. 2007. gadā par naudu, kuru viņš saņēma pēc tēva nāves, Alekss iegādājās 2002. gada izlaiduma “Ford” furgonu, kas turpmākos vairāk nekā desmit gadus kalpoja ne tikai kā pārvietošanās līdzeklis, bet arī kā viņa dzīvesvieta.
Alpīnists ar “Oskara” statueti
Honoldu alpīnistu aprindās pazīst kā bezbailīgu brīvkāpēju ar izcilu humora izjūtu. Atšķirībā no standarta klinšu kāpējiem, kuri līdzi ņem ekipējumu – iekares sistēmu, virves, karabīnes, āķus, ķiveri un speciālus kāpšanas apavus –, Alekss nodarbojas galvenokārt ar brīvo kāpšanu jeb “free solo” un iztiek bez jebkāda aprīkojuma.
Viņš plašāku slavu iemantoja 2007. gadā, kad vienas dienas laikā bez drošības aprīkojuma uzkāpa divos ikoniskos Josemitu Nacionālā parka maršrutos – “Astorman” un “The Rostrum”. Gadu vēlāk viņš veica brīvo kāpienu “Half Dome”, ko tolaik uzskatīja par vienu no iespaidīgākajiem klinšu kāpšanas sasniegumiem.
Jāpiebilst, ka Alekss patiešām neizjūt bailes kā vairums cilvēku. 2016. gadā viņam tika veikta funkcionālā magnētiskā rezonanse, kas atklāja, ka viņa smadzeņu daļa, kas atbild par atmiņas procesiem, lēmumu pieņemšanu un emociju veidošanu, bija gandrīz neaktīva, kad Aleksam tika rādīti šausminoši attēli. Šīs ainas jebkuram citam izraisītu spēcīgas sajūtas un pat paniskas bailes. Tas nozīmē, ka Alekss neizjūt bailes arī dzīvībai bīstamās situācijās.
Iespējams, tieši šā iemesla dēļ 2017. gada 3. jūnijā Honolds kļuva par pirmo cilvēku, kurš bez drošības aprīkojuma uzkāpa 900 metrus augstajā “El Capitan” klintī. Kāpiens ilga trīs stundas un 56 minūtes un tika raksturots kā “viens no lielākajiem atlētu veikumiem vēsturē”. Lieki piebilst, ka Alekss ir ne vien pirmais, bet arī joprojām vienīgais, kam tas izdevies.
Par viņa sasniegumu un gatavošanos riskantajam pārgājienam tika uzņemta dokumentālā filma “Brīvais kāpiens” (“Free Solo”), kas 2019. gadā saņēma “Oskara” balvu. To ikviens interesents kanālā “National Geographic” varēs noskatīties 13. decembrī, pulksten 18.20.
Filmas režisors Džimijs Čins neslēpa, ka viņam un komandai nācās saskarties ar ētisku dilemmu. Proti, pastāvēja reāla iespēja, ka Alekss, kuram, kā iepriekš minēts, nebija nekāda nodrošinājuma, nokrīt un iet bojā. Tā kā viņam sekoja kameras, arī nāves brīdis varēja tikt nofilmēts. Jautājums bija – vai viņi pabeigs un laidīs klajā filmu pēc iespējamās alpīnista bojāejas? Par laimi, šie apsvērumi palika tikai teorijas līmenī.
Neskatoties uz pasaules slavu, Honolds ir saglabājis vienkāršu dzīvesveidu. Viņš ir veģetārietis un izvairās no alkohola un narkotiku lietošanas. 2012. gadā viņš nodibināja “Honnold Foundation” biedrību, kas atbalsta vides ilgtspējas projektus, īpaši saistībā ar saules enerģijas pieejamību. 2020. gadā Honolds apprecēja savu mīļoto Saniju un jaunajā ģimenē tagad aug divas meitas.
Mīlestība pret kalniem ielikta šūpulī
1978. gadā sporta skolotāja un alpīnista Maika Koldvela un kalnu gides Terijas ģimenē piedzima dēls Tomijs, kuram jau šūpulī tika ielikta mīlestība pret kalniem. Uzaudzis klinšainajā Kolorādo štatā, ASV, viņš bieži kopā ar ģimeni devās pārgājienos uz kalniem, kur kāpa klintīs un patiesi iemīlēja šo nodarbi.
Pusaudža gados Tomijs sāka piedalīties kāpšanas sacensībās un ātri vien kļuva par vienu no vadošajiem jaunajiem alpīnistiem ASV. 1998. gadā, 20 gadu vecumā, Koldvels uzvarēja prestižajās “Sportroccia” sacensībās Itālijā, kas tiek uzskatītas par neoficiālo pasaules čempionātu klinšu kāpšanā.
Viņam piemita dabisks talants un milzu neatlaidība, kas pavēra sportistam durvis uz jauniem, daudz lielākiem profesionālajiem izaicinājumiem un starptautiskiem projektiem. 2000. gadā viņš kopā ar trim citiem alpīnistiem devās uz Kirgizstānu, lai pārbaudītu savas kāpšanas prasmes. Tomēr bijusī padomju republika uz Ķīnas robežas izrādījās bīstamāka, nekā viņi gaidīja, un pārbaudīja ne tikai jauniešu izturību, bet arī spēju izdzīvot.
Nolaupīti kalnos
Viņi bija apmetušies klints nogāzē, lai tur pārlaistu nakti, kad rītausmu iztraucēja šāvieni. Koldvelu un viņa pavadoņus sagūstīja ar šautenēm, granātām un nažiem bruņoti, bārdaini nemiernieki, kuri tobrīd karoja pret Kirgizstānas valdību. Grupējuma vadonis pavēlēja ķīlniekus nogādāt galvenajā nometnē. Tur viņiem tika atņemts ēdiens un citas vērtīgas mantas.
Četrotne nometnē satika kādu ieslodzītu Kirgizstānas karavīru. Viņš pastāstīja, ka nemiernieki nogalinājuši desmitiem viņa biedru un tāds pats liktenis draudot visiem, kas neklausīs pavēlēm. Viņi gūstā pavadīja sešas dienas, pārvietodamies pa ieleju un izvairīdamies no patrulējošiem valdības helikopteriem.
“Kad pārlidoja helikopters, viņi pavērsa pret mums ieročus un lika paslēpties krūmos. Vienā brīdī viens no nemierniekiem pavērsa ieroci tieši pret Džona (viena no Tomija grupas biedriem) galvu un teica – ja tu pakustēsies, tu esi miris,” atceras Koldvels.
Viņi slēpās zem laukakmeņiem, kokiem, priežu zariem, lai tikai netiktu pamanīti. Neskatoties uz maskēšanās centieniem, kirgīzu armija viņus pamanīja un izcēlās kauja.
“Mēs slēpāmies krūmos, bet lodes lidoja tiem cauri, tāpēc nemiernieki pavēlēja mums skriet līdz tuvējai klintij, aiz kuras jau slēpās daži no viņējiem. Tie lika sagūstītajam kirgīzu armijniekam, kurš bija ar mums, skriet pirmajam, un, tiklīdz viņš aizskrēja aiz klints, mēs dzirdējām divus šāvienus. Viņu nogalināja,” atminas Koldvels.
Situācija ļoti ātri kļuva ārkārtēja un viņi saprata, ka ir tikai divas izejas – bēgt vai pārņemt varu pār šiem vīriem. Pēdējais bija neiespējami, tas bija skaidrs visiem, tāpēc viņi gaidīja izdevīgu brīdi, lai muktu. Tāds pienāca, kad trīs no nemierniekiem devās izlūkos, atstājot vienu vīru atbildīgu par ķīlniekiem.
Tomijs notikušo raksturoja šādi: “Es pieskrēju viņam aiz muguras, satvēru viņu aiz pistoles siksnas un pārgrūdu pāri klints malai. Mēs jau bijām uzkāpuši aptuveni 600 metrus virs ielejas. Es redzēju, kā viņš krīt kādus sešus metrus, tad atsitas pret dzegu un iekrīt melnajā bezdibenī. Es kritu panikā. Es salūzu. Es nespēju noticēt tam, ko tikko biju izdarījis.”
Pārējie viņu mierināja, sacīdami, ka viņš tikko izglābis viņu visu dzīvības un nu viņiem ir iespēja bēgt, atrast Kirgizstānas armiju un gūt patvērumu. Pēc vairākām stundām, pārguruši un nobijušies, viņi sasniedza armijas nometni, kur beidzot bija drošībā.
Vēlāk viņi noskaidroja, ka vīrietis, kuru Koldvels nogrūda no klints, bija izdzīvojis, bet galu galā viņu sagūstīja Kirgizstānas karavīri un notiesāja uz nāvi. “Pirmos sešus mēnešus es nepārtraukti murgoju un nemaz neizbaudīju kāpšanu. Es to saistīju ar nolaupīšanu. Bet ar laiku iemācījos atkal mīlēt un izbaudīt kalnus,” stāsta vienīgā no grupas sievietēm Beta Rodena.
Ar to viss nebeidzās
Kaut arī notikušais atstāja dziļu iespaidu uz tobrīd 22 gadus jaunā Koldvela dzīvi un karjeru, tas viņu neatturēja no jaunu virsotņu iekarošanas. 2015. gada janvārī viņš kopā ar alpīnistu Kevinu Jorgesonu 19 dienas cīnījās, lai pievarētu visgrūtāko “El Capitan” maršrutu – “Rītausmas sienu” jeb “Dawn Wall”.
Šķietami neiespējamā misija uzrāpties gandrīz kilometru augstajā, stāvajā sienā bez nodrošinājuma izpelnījās plašu publicitāti medijos un abus jaunos censoņus padarīja par slavenībām. Tas tikai nostiprināja Koldvela kā viena no pasaules šā brīža izcilākajiem alpīnistiem reputāciju.
Bez kāpšanas viņš ir arī aktīvs vides aizstāvis, kurš iestājas par dabas saglabāšanu, mīlošs vīrs savai sievai Rebekai un gādīgs tēvs diviem bērniem, kuri viņā redz īstu varoni. 2014. gadā viņš satika Aleksu Honoldu un abi kopā piecu dienu laikā šķērsoja “Fitz Roy” kalnu masīva septiņas virsotnes Patagonijā, Dienvidamerikā.
2018. gadā abi atkal apvienojās un uzstādīja ātruma rekordu, uzkāpjot “El Capitan” klints “The Nose” maršrutā nieka vienā stundā, 58 minūtēs un septiņās sekundēs. Savukārt 2019. Gadā abi drosminieki devās līdz šim neprātīgākajā misijā – 4200 kilometrus garā ceļojumā ar velosipēdu, laivu, plostu un kājām no Koldvela mājām Kolorādo līdz Velna īkšķa jeb “Devil’s Thumb” pakājei Aļaskā.
Velna īkšķis atrodas vienā no izolētākajām un visgrūtāk pieejamajām vietām Aļaskā uz Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas robežas. Kalni ir ne vien slaveni ar 2700 metrus augsto, stāvo granīta sienu, kas kā īkšķis paceļas no kalnu grēdas, bet arī ieņem nozīmīgu lomu vietējo iedzīvotāju kultūrā. To oriģinālais nosaukums tlinkitu valodā nozīmē “kalns, kas nekad nav applūdis”, un ir pamats uzskatīt, ka tas bijis vietējo indiāņu patvērums Bībelē aprakstīto Lielo plūdu laikā.
Šīs mītiskās virsotnes iekarošana ir izaicinājums pat vispieredzējušākajiem alpīnistiem un pārbauda ne tikai viņu fizisko sagatavotību un tehnisko meistarību, bet arī emocionālo noturību. Protams, tas neapturēja šos divus drošsiržus!
pix-LAT.3860.gif)
