Ceļotāja Iveta Putne (2026): Gribēju nedaudz padalīties ar iespaidiem par pēdējo braucienu. Pirms brauciena klusībā priecājos, pasildīšos saulītē, izbaudīšu agrāku vasaru, kā nekā devos uz Spāniju, lai arī ne tieši uz dienvidiem. Sorija ir salīdzinoši neliela pilsēta uz ziemeļiem no Madrides.
Reklāma
Izlidošana normālā laikā ap diviem dienā un tiešais reiss uz Madridi, kur vēl ir divas stundas līdz autobusam un ierašanās galapunktā jau ap 23.00. Viss it kā saplānots.
Izlidojām laicīgi, lidmašīna diezgan pilna. Pēc kādas pusstundas pēkšņi sākas skraidīšana pa salonu, stjuartes satraukti meklē skābekļa balonu un vaicā, vai uz borta ir mediķis. Izrādījās, kādam pasažierim bija kļuvis slikti un apkalpe centās sniegt pirmo palīdzību un stabilizēt stāvokli. Lai gan pasažierus lūdza palikt savās vietās, jo cilvēkam nepieciešama telpa un gaiss, visi spāņu līdzbraucēji bija gatavi cietušajam uzkāpt uz galvas, lai tikai redzētu un apspriestos, kas noticis. Rezultātā lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Kopenhāgenas lidostā, kur jau sagaidīja mediķi un aizveda cietušo uz slimnīcu. Lai veselība kungam!
Šis negadījums pagarināja četru stundu lidojumu par pusotru stundu. Parēķināju savas iespējas paspēt uz pēdējo autobusu. Pirmais iespaids – nu nez vai... Tātad plkst.19:07 ielidojām Madridē, bet 19:45 pēdējais autobuss uz Sorija. Kur ir autobusu termināls – nav ne jausmas. Vai var paspēt 28 min – nezinu… Labi, ka bagāža neliela un pa rokai. Tātad skrienu pa lidostu, meklēju autobusu terminālu. Nepietiek, ka nomaldos, pat uzjautājot, atbildes par virzienu biežāk nav, kā ir. Kolēģei vēl sarežģītāk – jāgaida bagāža un arī jāpaspēj uz šo pašu autobusu. Atrodu busu terminālu, bet ir jau 19:43… Pāris minūtes līdz atiešanai. Izmisīgi meklēju savu autobusu – nav…uzraksta nav. Jau rokas nolaidās. Tad pagriežos, lai ietu atpakaļ , ieraugu uzrakstu SORIA, bet busa - nav. No klātesošajiem saprotu, ka autobuss vēl nav bijis. Zvanu kolēģei, ka vēl var mēģināt paspēt. Paiet vēl 6 min, autobuss vēl nav. Kolēģes arī. Vēl minūte un autobuss ir klāt. Raiti tiek sakrāmētas somas. Jautāju, vai var uzgaidīt vēl 5 min, bet nu nē, nevarot – jau tā ir ieradies vēlu.
Sakāpjam autobusā, bet šoferis vēl kaut ko pārbauda savos gadžetos. Zvanu atkal, vai vēl tālu, nu jau sākam kustēt. Kolēģe saka, ka tūlīt būs. Piesteidzos pie šofera, atkal mēģinot lūgt, lai mirkli uzgaida . Un mēs abi ar šoferi ieraugām kolēģi. Paspēja…..
Pats brauciens raits. Divas stundas 15 minūtes un esam Sorijā. Tumšs, pāri 23:00, taksometru nav. Lai izsauktu, jāinstalē aplikācija. Ja nav taksis, ir kājas un google map. Aptuveni 20 min un esam katra savā viesnīcā.
Lieki piebilst, ka viss ir tikai spāņu valodā. Ne šoferis, ne autoostas un arī ne viesnīcas darbiniece nerunā citā valodā.
Par istabiņu un kārtību gan sūdzēties nevaru – viss tīrs, svaigs. Brokastis diezgan trūcīgas – liela apcepta maizes šķēle, keksam līdzīgs gabaliņš, 6-7 šķēlītes augļu, vārītā šķiņķa šķēle, un pāris vītinātās gaļas šķēlītes, siera šķēlītes un apelsīnu sula. Principā arī viss. Ļoti dozēti 😊Kafija gan garda.
Pāris dienas kā jau komandējumā, aizņemtas. Laika prognozes nebija iepriecinošas – sola, ka līs un līs un atkal līs, protams arī aukstums – naktī divi līdz četri grādi, dienā - 14/15 grādi. Aukstāk kā Latvijā ☹
Pēc pirmās dienas sanāksmes un izbrauciena ārpus pilsētas, aizdevos uz veikaliem meklēt kādu siltāku apģērbu. Kā tad… Ne jakas, ne vestes. Visi jau dzīvo vasarā. Nopirku pusaudžu hūdiju, ar domu, ka gan jau kādam no puišiem derēs. Veselība arī sašķobījās. Klepoju, šķaudu, iesnas. Vārdu sakot, viss norit gana veiksmīgi.
Otrās dienas rīts – laikam krīze iestājās ar veselību. Par laimi kolēģei bija kādi medikamenti līdzi. Tie palīdz izturēt līdz noslēgumam ap plkst. 14.
Visu laiku sola lietu, bet par laimi lietus robeža atkāpjas vairāk uz vakaru. Tā kā pilsētiņu apskatīt arī gribas, saņemos un dodos gūt iespaidus, kamēr nav lietus. Izklaiņojos, cik nu bija spēka un līdz pirmajām lāsēm. Tad uz viesnīcu un zem segas.
Nākamajā rītā jau jūtos labāk, brokastis ir bagātākas kā iepriekšējos rītos. Iespējams tāpēc, ka mēs tikai pāris brokastotāji palikuši. Sapakoju mantas un dodos kājām uz autoostu, 15 min un klāt esmu. Sagaidu autobusu un laicīgi ierodos Madridē.
Te nu atkal lidojums tiek atlikts un rezultātā no lidostas uz skrejceļa pusi aizdodamies divas stundas vēlāk. Varbūt arī labi, jo Varšavas lidostā nekā interesanta nav. Ja būtu jāpavada iepriekš plānotās četras stundas, būtu mokoši. No Varšavas izlidojam laicīgi un Rīgā esmu pēc vieniem naktī. Varētu teikt, ka viss ir forši, kamēr neieraugu savu koferīti, kam ir salauzta slēdzenes vieta.
Ceru, ka nākamais ceļojums būs vienkāršāks 😊
