Latviete Grieta Grīnberga stāsta par nejaušu nokļūšanu Šrilankā, kultūršoku, dzīvi tropu salā un to, kāpēc pēc vairāk nekā četriem gadiem viņa joprojām nesteidzas atgriezties Latvijā.
Pirms četriem gadiem man nebija ne mazākās domas, ka kādreiz saukšu Šrilanku par savām mājām. Patiesībā tajā laikā es pat īsti nezināju, kur Šrilanka atrodas. Man vienkārši bija ziema Latvijā, es gribēju sērfot, un janvārī Latvijā to izdarīt bija diezgan sarežģīti. Tāpēc sāku meklēt vietu, kur janvārī būtu silts un būtu viļņi. Tā es nonācu līdz Šrilankai.
Reklāma
Nebija ilgas sapņu brīvdienu plānošanas, nebija dzīves plāna, kurā būtu ierakstīts “pārcelties uz Šrilanku”. Es nopirku vienvirziena biļeti un domāju, ka palikšu aptuveni trīs mēnešus. Paskatīšos, kā man te patiks, pasērfošu, pabūšu siltumā un tad jau redzēs.
Šodien, atskatoties atpakaļ, ir gandrīz grūti noticēt, ka lēmums, kas toreiz šķita tik nejaušs, izmainīja visu manu dzīvi.
Taču interesantākais ir tas, ka mana pirmā satikšanās ar Šrilanku nemaz nebija romantiska. Pirmais iespaids nebija tāds, kādu biju gaidījusi.
Es Šrilankā ierados janvārī, vēlu vakarā. Izgāju no lidostas, un pirmās sajūtas bija ļoti tālu no tā, ko šodien es saistu ar vārdu “mājas”. Bija skaļi. Bija haotiski. Cilvēki bija ļoti tuvu. Daudz kas notika vienlaikus, un man, kura bija pieradusi pie Latvijas un Eiropas ikdienas, tas viss šķita pārāk intensīvi. Es atceros sajūtu, ka esmu nonākusi pilnīgi citā pasaulē.
Arī tīrības ziņā pirmie iespaidi bija sarežģīti. Latvijā es biju pieradusi pie citas vides, citas infrastruktūras un citas izpratnes par kārtību. Šeit daudzas lietas izskatījās citādi. Toreiz es vēl nezināju, ka lielākā kļūda būtu mēģināt Šrilanku vērtēt pēc Latvijas standartiem. Tas ir kaut kas, ko sapratu tikai ar laiku.
Sākumā man šķita, ka cilvēki ir pārāk uzbāzīgi. Viņi nāk klāt, uzrunā, interesējas, grib palīdzēt, kaut ko piedāvā. Latvijā personīgā telpa ir daudz lielāka, un mēs bieži vien pat nepazīstamam cilvēkam autobusā negribam pārāk ilgi skatīties acīs.
Šrilankā tas ir citādi. Un tikai pēc laika es sapratu, ka tas, ko es sākumā uztvēru kā uzbāzību, ļoti bieži nemaz nebija ļaunprātīgs nodoms. Tā vienkārši ir cita kultūra.
Šrilankieši ir vieni no sirsnīgākajiem un atvērtākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi. Viņi interesējas par tevi. Viņi var uzdot jautājumus, kas Latvijā dažkārt šķistu pārāk personiski. Viņi var vienkārši sākt sarunu uz ielas. Viņi var uzaicināt kopā paēst. Sākumā tas var mulsināt. Pēc četriem gadiem es to uztveru pavisam citādi.
Šrilanka nav Eiropa ar palmām
Ja man būtu jānosauc viena lieta, ko es gribētu, lai katrs latvietis saprot pirms pirmā brauciena uz Šrilanku, tā būtu šī: Šrilanka nav Eiropa ar siltāku klimatu. Un, manuprāt, tieši tāpēc tā ir interesanta. Šeit ir okeāns, pludmales, palmas, tropu klimats, kalni, tējas plantācijas, džungļi, ūdenskritumi un viss tas, ko cilvēki parasti redz ceļojumu fotogrāfijās. Arī pati Šrilankas tūrisma industrija lielu uzsvaru liek uz salas dabu, kultūru, cilvēkiem un daudzveidīgajām pieredzēm.
Bet starp skaistu pludmales bildi un dzīvi šeit ir milzīga atšķirība. Ja atbrauc uz divām nedēļām un dzīvo viesnīcā, daudz ko no ikdienas realitātes vienkārši neredzi.
Tu redzi saulrietu. Tu redzi kokosriekstu palmas. Tu ēd vakariņas pie okeāna. Tu dodies ekskursijā. Un pēc divām nedēļām lido mājās.
Es pati Šrilanku sāku saprast tikai tad, kad pārstāju uz to skatīties kā tūriste. Kad sākas ikdiena, parādās arī lietas, kas nav Instagram bildēs. Dažkārt kaut kas nenotiek laikā. Kaut kas tiek sarunāts un pēc tam mainās.
Kāds var atnākt stundu vai pat divas vēlāk, nekā bijāt sarunājuši. Kādreiz taksis neatbrauc tad, kad gaidīji. Kādreiz naktsmītne pēkšņi atceļ rezervāciju. Un sākumā tas var ārkārtīgi kaitināt. Man arī kaitināja.
Tagad es daudz biežāk vienkārši ieelpoju un domāju: labi, ko mēs varam darīt tālāk?
Šeit iemācās nesteigties
Latvijā es biju pieradusi pie diezgan strukturētas dzīves. Ja kaut ko sarunājām pulksten desmitos, tad loģiski bija sagaidīt, ka tas notiks pulksten desmitos. Šrilankā attieksme pret laiku daudzos ikdienas gadījumos ir elastīgāka.
Protams, tas nenozīmē, ka “šeit neviens nestrādā” vai ka viss vienmēr kavējas. Taču dzīves ritms kopumā ir lēnāks, un lietām ne vienmēr ir tāda pati steidzamība, kādu mēs tām piešķiram Latvijā. Sākumā man tas bija grūti. Vēlāk tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc man šeit tik ļoti patīk.
Šrilanka man ir iemācījusi, ka ne katrai problēmai nepieciešama tūlītēja reakcija. Ja kaut kas nenotiek pēc plāna, tas vēl nenozīmē, ka viss ir sabojāts. Ja kāds kavējas, tas vēl nenozīmē, ka jābūt dusmīgai. Ja plāns mainās, varbūt vienkārši jāizveido jauns plāns. Šī domāšana man ir ļoti palīdzējusi.
Jo ilgāk dzīvoju šeit, jo vairāk saprotu, cik daudz enerģijas mēs ikdienā iztērējam, mēģinot kontrolēt lietas, kuras nemaz nevaram kontrolēt.
Konflikti? Labāk mierīgi
Vēl viena lieta, ko esmu iemācījusies, ir saglabāt mieru situācijās, kurās Latvijā varbūt ātrāk sāktu dusmoties. Man ir sajūta, ka šrilankiešiem kopumā nepatīk agresīva konfrontācija. Ja tu nāc ar dusmām, paceltu balsi un pārmetumiem, situācija var kļūt tikai sarežģītāka. Toties, ja mierīgi izstāsti, kas noticis, un mēģini kopā atrast risinājumu, ļoti bieži cilvēks būs gatavs palīdzēt. Tas man bija labs dzīves treniņš.
Es neesmu kļuvusi par cilvēku, kuru nekas neietekmē, bet esmu iemācījusies pirms reakcijas uztaisīt pauzi. Dažreiz tieši tas ir viss, kas nepieciešams.
Mazs Šrilankas “sīkums”, ko būtu gribējusi zināt sākumā
Dzīvojot šeit, esmu sapratusi arī praktiskas lietas, kuras tūrists sākumā var nezināt. Piemēram, pirms rezervēt kādu aktivitāti, transportu vai pakalpojumu, es vienmēr iesaku skaidri noskaidrot cenu un to, kas tieši tajā ir iekļauts. Ne tāpēc, ka visi mēģinātu tevi apkrāpt. Tā vienkārši ir viena no lietām, kurai kā ārzemniekam ir vērts pievērst uzmanību. Ja cena nav skaidri sarunāta sākumā, vēlāk var rasties pārpratumi.
Man pašai šādas situācijas ir bijušas, un ar laiku vienkārši iemācies uzdot vairāk jautājumu. Cik maksā? Kas ir iekļauts? Cik ilgi tas būs? Vai par kaut ko būs jāmaksā papildus? Četri gadi dzīves citā valstī māca, ka dažkārt viens papildu jautājums var ietaupīt daudz nervu.
Arī tīrība šeit ir citāda
Vēl viena lieta, ko nevaru nepieminēt, ir tīrība. Ja esi ieradies no Latvijas, tu noteikti pamanīsi atšķirību. Dažās vietās atkritumu apsaimniekošana un publiskās vides uzturēšana nav tādā līmenī, pie kāda esam pieraduši Eiropā. Manuprāt, arī šeit ir svarīgi nesākt ar vienkāršu secinājumu, ka “vietējiem vienalga”.
Realitāte ir daudz sarežģītāka, atšķiras infrastruktūra, sistēmas, iespējas un sabiedrības ieradumi. Un, ja mēs ierodamies kā viesi, mums nav nepieciešams visu uzreiz nosodīt. Mēs varam pamanīt atšķirības. Mēs varam par tām runāt. Bet mēs varam arī mēģināt saprast, kāpēc tās pastāv. Man tas ir palīdzējis daudz vairāk nekā mēģinājums salīdzināt katru detaļu ar Latviju.
Varbūt svarīgākais, ko es pati esmu iemācījusies, ir ļoti vienkāršs princips: Tu esi viesis. Kad brauc uz Šrilanku, nevajag sagaidīt, ka šī valsts pielāgosies tev. Tieši otrādi, ir vērts pašam pielāgoties.
Ja ej uz templi, ir jārespektē vietējās tradīcijas un apģērbs. Pleciem un ceļgaliem daudzviet jābūt piesegtiem. Ir vērts interesēties par vietējo kultūru. Ir vērts būt gatavam izmēģināt ēdienu, kuru nekad iepriekš neesi ēdis. Ir vērts saprast, ka reliģijai daudzu cilvēku dzīvē ir ļoti liela nozīme.
Pilnmēness dienas jeb Poya dienas Šrilankā ir īpašas, tās ir valsts brīvdienas, kad daudzi cilvēki dodas uz tempļiem, lūdzas un veic ziedojumus. Ja esi atvērts šīm lietām, ceļojums kļūst daudz interesantāks. Ja visu laiku domā: “Latvijā tas notiek citādi”, tu vari palaist garām pašu svarīgāko, iespēju ieraudzīt, kā dzīvo cilvēki citā pasaules malā.
Rīsi, karijs un ļoti daudz asuma
Par vienu lietu es gan joprojām neesmu kļuvusi par vietējo. Par asumu. Tradicionālais Šrilankas ēdiens bieži ir ļoti ass. Es esmu cilvēks, kurš restorānā var vairākas reizes pateikt: “Lūdzu, tiešām, neasu.” Un pēc tam saņemt ēdienu, kas man joprojām ir ass. Tomēr ir smieklīgi vērot, kā ar laiku garšas kārpiņas mainās.
Tagad, ja ilgāku laiku ēdu vietējo ēdienu, kaut kas, kas kādreiz man šķita pikants, var šķist pavisam normāls. Savukārt, ja pēc ilgāka laika apēdu pavisam vienkāršu ēdienu bez garšvielām, dažkārt liekas, ka tam vispār nav garšas.
Rīsi un karijs ir viens no klasiskajiem ikdienas ēdieniem, un, ja esi gatavs ēst vietējo pārtiku un dzīvot vienkārši, ikdienas izmaksas šeit var būt ievērojami zemākas nekā Latvijā.
Manuprāt, aptuveni 500 eiro mēnesī ļoti vienkāršam dzīvesveidam noteiktos apstākļos var būt iespējami, taču tas ļoti atkarīgs no dzīvesvietas, paradumiem un tā, ko cilvēks vēlas no savas ikdienas. Es pati noteikti neesmu labākais piemērs minimālam budžetam. Man garšo arī Rietumu ēdiens. Man garšo smoothie bowls. Un, ja man ir izvēle starp kaut ko ļoti asu un kaut ko neasu, izvēle parasti ir skaidra.
Dzīvot Šrilankā un ceļot pa Šrilanku nav viens un tas pats
Vēl viena lieta, ko cilvēki dažkārt nesaprot, ir atšķirība starp dzīvošanu šeit un ceļošanu. Kad tu ceļo, tu maksā par transportu, viesnīcām, ekskursijām, restorāniem un aktivitātēm. Tas viss summējas.
Savukārt, dzīvojot vienā vietā, tu daudz vairāk dzīvo vietējā ritmā. Tu zini, kur nopirkt pārtiku. Tu zini, kur paēst. Tu nebrauc katru nedēļu uz citu salas malu. Tu sāc iepazīt cilvēkus. Tu neesi vairs tūrists. Un tieši tad Šrilanka kļūst daudz interesantāka.
Cilvēki, kuri sākumā bija svešinieki, kļūst par ģimeni
Jo ilgāk es dzīvoju šeit, jo vairāk vietējo cilvēku man kļuvuši kā ģimene. Var aiziet kaut kur brokastīs un sākt sarunu ar cilvēku, kuru iepriekš neesi pazinis. Kāds uzaicina paēst pusdienas. Kāds pajautā, kā tev klājas. Kāds vienkārši grib zināt, no kurienes tu esi un ko tu dari Šrilankā. Šī atvērtība ir viena no lietām, kas man šeit patīk visvairāk.
Arī valodas barjera man nekad nav bijusi nepārvarama problēma. Kad pirmo reizi ierados, mana angļu valoda nebija perfekta. Bet mēs izmantojām žestus. Izmantojām Google Translate. Atkārtojām. Smējāmies. Mēģinājām vēlreiz. Un kaut kā vienmēr sapratāmies.
Man šķiet, ka komunikācija lielā mērā sākas nevis ar perfektu valodu, bet ar vēlmi saprast otru cilvēku.
No Latvijas uz pasauli
Šrilanka nebija pirmais punkts manā dzīves pārmaiņu ceļā. Apmēram pirms pieciem gadiem es aizbraucu no Latvijas ar vienu mugursomu. Esmu dzīvojusi un ceļojusi pa dažādām vietām, Indonēziju, Bali, Lomboku, Jaunzēlandi, Portugāli, Nīderlandi un, protams, Šrilanku. Toreiz man bija vajadzība kaut ko mainīt. Es gribēju saprast, kā es jūtos ārpus savas ierastās vides. Gribēju iepazīt pasauli. Bet, iespējams, vēl vairāk gribēju iepazīt pati sevi.
Kā es jūtos, ja man nav ierastās rutīnas? Kā es risinu problēmas, ja blakus nav ģimenes un draugu? Kā es jūtos valstī, kurā nevienu nepazīstu? Un kas notiek, ja pārstāju dzīvot pēc tā, kā “vajadzētu”? Šrilanka izrādījās vieta, kur uz šiem jautājumiem saņēmu visvairāk atbilžu. Es atgriezos atkal un atkal.
Pēc pirmā ceļojuma es Šrilanku negribēju vienkārši atstāt. Nākamajos gados es atgriezos uz vairākiem mēnešiem. Man patika tropiskais klimats. Man patika okeāns. Man patika palmas. Man patika saule.
Man patika tas, ka vienā valstī var iegūt tik daudz dažādu pieredžu, no okeāna un sērfošanas līdz kalniem, ūdenskritumiem un vēsākam klimatam salas centrālajā daļā. Man vienmēr ir paticis iegūt “mazliet no visa”. Un Šrilanka tam ir ļoti piemērota.
Pēc laika sapratu, ka atgriešanās vairs nav tikai par ceļošanu. Es sāku domāt par to, kā būtu šeit dzīvot.
Divi suņi, kas kļuva par mājām
Īstais pagrieziena punkts notika aptuveni pirms diviem gadiem. Mēs atradām divus mazus kucēnus uz ielas. Kāds tos bija atstājis netālu no atkritumu vietas. Es un mans draugs viņus paņēmām pie sevis. Sākumā tas bija vienkārši stāsts par diviem kucēniem, kuriem vajadzēja palīdzību. Bet ar laiku viņi kļuva par kaut ko daudz vairāk.
Viņi man deva sajūtu, ka man šeit ir mājas. Ka man ir vieta, kur atgriezties. Ka es vairs neesmu vienkārši ceļotāja, kura pēc pāris mēnešiem dosies tālāk. Pēkšņi man bija ikdiena. Bija suņi, par kuriem jāparūpējas. Bija cilvēki, kurus pazinu. Bija vietas, kuras pazinu. Bija okeāns, pie kura es varēju aiziet gandrīz jebkurā laikā. Un kaut kur tajā brīdī es sapratu, laikam ir pienācis laiks palikt.
Manas mājas ir pie okeāna
Šobrīd dzīvoju nelielā Šrilankas pilsētiņā dienvidos, Madijā. Man dienvidi vienmēr ir bijuši mīļākā Šrilankas daļa. Iespējams, tāpēc, ka šeit ir okeāns. Mūsu māja atrodas aptuveni minūtes attālumā no okeāna. Mans draugs var iet sērfot praktiski katru dienu. Es varu nodarboties ar jogu. Varam aizbraukt uz kādu jaunu vietu, atrast ūdenskritumu vai vienkārši pavadīt dienu pie okeāna.
Un tas ir dzīvesveids, kuru es šobrīd nevēlos mainīt. Šeit nav lielpilsētas trokšņa, kāds ir Kolombo. Dzīve ir mierīgāka. Mazliet atgādina dzīvi mazā ciematā. Un man tas ļoti patīk.
Mana ikdiena ir ļoti lēna
Mans dzīves ritms šobrīd ir ļoti atšķirīgs no tā, kādu dzīvi kādreiz dzīvoju Latvijā. No rītiem nesteidzos. Man var būt divas stundas brokastīm. Pēc tam eju uz sporta zāli vai jogu. Strādāju sezonāli, bet ārpus sezonas daudz vairāk laika veltu savam blogam un projektam. Un, lai gan dzīvoju šeit jau vairākus gadus, joprojām ik pa laikam atrodu kādu jaunu vietu, kur neesmu bijusi.
Šrilankā ir tik daudz ūdenskritumu, pludmaļu, kalnu un mazāku vietu, ka pat pēc gadiem nav sajūtas, ka viss būtu redzēts. Bet svarīgākais ir tas, kā šis dzīves ritms mani ir mainījis. Man šķiet, ka dzīve Šrilankā ir ļoti nomierinājusi manu nervu sistēmu. Es daudz labāk saprotu, kādu dzīvi vēlos.
Un, kad aizbraucu uz Latviju, dažkārt pat nesaprotu, kā agrāk varēju dzīvot tādā tempā. Cilvēki skrien. Visi kaut kur steidzas. Visiem kaut kas jāpaspēj. Un es dažreiz vienkārši stāvu un domāju, kāpēc? Kāpēc mēs visu laiku steidzamies?
Vai Šrilankā ir droši?
Man pašai šajos vairāk nekā četros gados nav bijusi situācija, kurā es justos patiesi nedroši. Protams, tas nenozīmē, ka ceļotājam nav jāievēro elementāra piesardzība. Tāpat kā jebkur citur pasaulē, ir jāskatās, kur dodies, jāpievērš uzmanība savām mantām un jāizvērtē situācijas. Taču man nav bijusi sajūta, ka Šrilanka būtu vieta, kur man pastāvīgi jābaidās.
Arī veselības ziņā mana personīgā pieredze ir bijusi laba. Esmu sastapusies ar zinošiem ārstiem un saņēmusi nepieciešamo palīdzību, kad tā bijusi vajadzīga.
Tajā pašā laikā ceļotājiem nevajadzētu balstīt veselības lēmumus tikai uz manu pieredzi. Pirms brauciena vienmēr ir vērts pārbaudīt aktuālās veselības rekomendācijas un ceļošanas prasības, jo tās laika gaitā mainās. Arī Latvijas Ārlietu ministrija aicina pirms ceļojuma pārbaudīt aktuālo informāciju un veselības profilakses ieteikumus.
Man svarīgākais ir tas, ka Šrilanka nav tā vieta, no kuras man pašai būtu radusies vēlme aizbraukt tāpēc, ka jūtos apdraudēta.
Tieši otrādi, pēc četriem gadiem šeit es jūtos ļoti komfortabli.
“No kurienes tu esi?”
Viena no sarunām, ko Šrilankā esmu piedzīvojusi neskaitāmas reizes, ir: “No kurienes tu esi?” “Latvija.” “Kur tas ir?” Un tad sākas mans mazais Latvijas prezentācijas stāsts. Eiropā. Pie Baltijas jūras. Blakus Igaunijai un Lietuvai. Valsts ar savu valodu. Valsts, kur ziemā ir auksti. Ļoti auksti, salīdzinot ar Šrilanku. Man patīk stāstīt par Latviju.
Un man patīk, ka, dzīvojot šeit, es pati esmu sākusi daudz vairāk domāt par to, no kurienes nāku. Kad dzīvo Latvijā, tu bieži vien nemaz neaizdomājies par savu kultūru. Kad atrodies otrā pasaules malā, pēkšņi saproti, ka arī tu pats esi sava veida kultūras vēstnesis.
Šrilanka kļūst arvien populārāka
Pēdējos gados arvien vairāk latviešu man raksta par Šrilanku. Kur palikt? Kad braukt? Kā pārvietoties? Vai ir droši? Cik maksā dzīve? Ko darīt? Kur sērfot? Ko labāk neēst? Kādu apģērbu ņemt? Vai vajag vīzu?
Un tieši šie jautājumi man lika saprast, ka interese par Šrilanku Latvijā ir daudz lielāka, nekā sākumā biju domājusi.
Es pati dažkārt šo valsti jokojot saucu par “jauno Bali”. Ne tāpēc, ka Šrilanka būtu jāpielīdzina Bali, bet tāpēc, ka redzu līdzīgu interesi no ceļotājiem.
Bali daudzās vietās ir kļuvis ļoti populārs un pārpildīts, savukārt Šrilanka daudziem joprojām šķiet kā vieta, kur var iegūt tropu salas pieredzi, bet vienlaikus piedzīvot daudz vairāk dažādības.
Arī oficiālā Šrilankas tūrisma informācija šobrīd izceļ ne tikai pludmales, bet arī dabu, kultūru, savvaļas teritorijas, labsajūtu, ēdienu un digitālo nomadu dzīvi.
Taču es gribu, lai cilvēki pirms brauciena redz ne tikai skaisto pusi. Tāpēc radās “Dzīve tropos” Apmēram pirms gada es sāku veidot Instagram kontu @dzivetropos Sākumā tas bija vienkārši veids, kā dalīties ar savu ikdienu.
Ko es šeit daru? Kā izskatās mana dzīve? Ko ēdu? Kur dzīvoju? Kā ir dzīvot tik tālu no Latvijas? Kā ir dzīvot valstī, kuru pirms dažiem gadiem pati gandrīz nemaz nepazinu?
Taču ļoti ātri sapratu, ka cilvēkiem tas patiešām interesē. Sāku saņemt arvien vairāk ziņu no Latvijas. Cilvēki jautāja ne tikai par skaistām vietām. Viņi gribēja zināt praktiskas lietas. Un tas man šķita pats interesantākais.
Jo Instagramā var parādīt skaistu saulrietu. Bet cilvēkam, kurš plāno braucienu uz Šrilanku, dažkārt daudz vērtīgāk ir zināt, cik ilgi aizņem pārvietošanās starp pilsētām, kā darbojas vietējais transports, kādas ir sezonu atšķirības, ko sagaidīt no vietējās kultūras un kā sagatavoties ceļojumam.
No Instagram līdz Srilanka.lv
Tieši tā radās ideja par Srilanka.lv. Es sapratu, ka vēlos informāciju apkopot vienuviet. Ne tikai skaistas bildes un sajūtas, bet arī praktisku pieredzi. Tādu informāciju, kādu pati būtu gribējusi atrast pirms savas pirmās vienvirziena biļetes iegādes.
Mājaslapā vēlos dalīties ar to, ko pati esmu iemācījusies dzīvojot Šrilankā, sākot ar ceļošanas un ikdienas praktiskajiem jautājumiem un beidzot ar savu pieredzi, vietām, kuras esmu iepazinusi, un lietām, kuras man būtu bijis noderīgi zināt jau pirmajā dienā.
Un tas ir ļoti svarīgi, es nepretendēju uz to, ka mana pieredze ir vienīgā patiesība par Šrilanku. Es vienkārši dzīvoju šeit. Es piedzīvoju šo valsti ikdienā. Un es varu pastāstīt, kā tā izskatās no mana skatpunkta. Ko es gribētu zināt pirms četriem gadiem?
Ja es varētu atgriezties tajā janvāra vakarā, kad pirmo reizi izkāpu no lidostas, es sev pateiktu: “Nomierinies.” “Tev nav viss jāsaprot pirmajā dienā.” “Šī nav Latvija.” Es sev pateiktu, ka nevajag baidīties no kultūras atšķirībām. Nevajag dusmoties, ja viss nenotiek pēc plāna. Nevajag uzreiz spriest par cilvēkiem pēc pirmā iespaida. Vajag pagaršot vietējo ēdienu, kaut arī sākumā tas būs pārāk ass. Vajag aiziet uz templi. Vajag parunāt ar vietējiem. Vajag iemācīties dažus vārdus. Vajag aizbraukt prom no tūristu iecienītajām vietām. Un, pats galvenais, vajag atļaut sev kādu laiku vienkārši būt.
Jo Šrilanka nav valsts, kuru, manuprāt, var līdz galam saprast divu nedēļu laikā.
Šrilanka man iemācīja nesteigties
Kad pirms četriem gadiem nopirku vienvirziena biļeti, es domāju, ka došos uz Šrilanku uz aptuveni trim mēnešiem. Es nezināju, kur dzīvošu. Es nezināju, cik ilgi palikšu. Es nezināju, vai man patiks.
Es noteikti nezināju, ka pēc četriem gadiem man šeit būs mājas, draugi, suns… patiesībā divi suņi, cilvēki, kurus saucu par ģimeni, darbs, ikdiena pie okeāna un projekti, kurā stāstu par šo valsti citiem latviešiem.
Dzīve dažkārt aizved pavisam citā virzienā, nekā biji iedomājies. Man šķiet, ka mēs pārāk bieži cenšamies visu saplānot. Kad būs darbs. Kad būs māja. Kad būs nauda. Kad būs īstais laiks. Kad viss būs droši.
Bet manas dzīves lielākās pārmaiņas sākās ar lēmumu, kuram nebija gandrīz nekāda plāna. Vienvirziena biļete. Mugursoma. Un doma: “Paskatīsimies, kas notiks.”
Vai es atgriezīšos Latvijā?
Šobrīd man nav plāna atgriezties Latvijā uz dzīvi. Tas nenozīmē, ka Latvija man vairs nav svarīga. Tieši otrādi. Jo ilgāk dzīvoju prom, jo vairāk saprotu, cik daudz Latvija ir manī.
Bet šobrīd mana dzīve ir šeit. Dienvidu Šrilankā. Minūtes attālumā no okeāna. Ar lēniem rītiem. Ar jogu. Ar sērfošanu. Ar suņiem. Ar tropisku klimatu. Ar cilvēkiem, kuri kādreiz bija pilnīgi sveši un tagad ir kļuvuši par ģimeni. Un ar sajūtu, ka man nav jāsteidzas.
Es nezinu, vai Šrilanka būs mana mājvieta uz visiem laikiem. Tagad arī to vairs necenšos zināt. Pirms četriem gadiem es nopirku vienvirziena biļeti, jo nezināju, kas būs tālāk. Varbūt šī ir viena no lielākajām lietām, ko Šrilanka man ir iemācījusi, dzīvei ne vienmēr ir nepieciešams konkrēts galamērķis. Dažreiz pietiek zināt, ka šobrīd esi īstajā vietā.
Un, ja kādreiz brauksi uz Šrilanku…
Es negribu nevienam teikt: “Tev noteikti jāpārceļas uz Šrilanku.” Un arī negribu teikt: “Šeit viss ir perfekti.” Tā nav. Šeit ir lietas, kas mani joprojām kaitina. Ir lietas, pie kurām es nekad līdz galam nepieradīšu. Ir kultūras atšķirības. Ir neērtas situācijas. Ir dienas, kad gribas vienkārši ēst normālu neasu ēdienu un būt Latvijā.
Bet ir arī okeāns. Ir silti vakari. Ir cilvēki, kuri uzaicina tevi paēst kopā. Ir nejaušas sarunas. Ir kalni, džungļi un ūdenskritumi. Ir sērfošana. Ir joga. Ir tropu augļi. Ir iespēja dzīvot daudz lēnāk. Un ir sajūta, ka katra diena var būt nedaudz citāda.
Tāpēc, ja kādreiz brauksi uz Šrilanku, mans galvenais ieteikums būtu, atstāj daļu no savām gaidām lidostā. Nebrauc šeit meklēt “siltāku Eiropu”. Brauc iepazīt Šrilanku. Ar tās skaistumu. Ar tās haosu. Ar tās cilvēkiem. Ar tās tradīcijām. Ar tās atšķirībām. Un ar gatavību pieņemt, ka ne viss notiks tā, kā tu biji iedomājies.
Jo varbūt tieši tajā arī slēpjas šīs salas lielākais šarms. Es uz Šrilanku atbraucu uz trim mēnešiem. Pēc vairāk nekā četriem gadiem es joprojām esmu šeit. Un man joprojām šķiet, ka šis stāsts tikai sākas.
.jpg "Miķeļa ražas tirgus Daugavas muzejā Salaspils novada TIC")
