Ķīnu bieži pieminam ekonomikas, biznesa, ģeopolitikas vai tūrisma kontekstā, bet daudz retāk runājam par to, ko tās kultūra var iemācīt par pašu dzīvi. Ķīnā māksla, filozofija, cilvēka ķermenis, daba un ikdiena nav nošķirtas pasaules, bet savstarpēji saistītas - tikai ieraugot un sākot izprast šo saikni, pamazām atveras arī pati Ķīna. Māksla var būt vārds, ķermenis, hieroglifs, filozofija vai saruna, un ceļš uz Ķīnas izpratni var veidoties caur dažādiem mākslas veidiem, soli pa solim - no mīlestības pret vārdu, ķermeni, mākslu un filozofiju. Šīs valsts un kultūras iepazīšana ir kā kāpiens kalnā - dodies uz priekšu, bet nezini, kas pavērsies aiz nākamās virsotnes, un tieši nezināmais šo ceļu padara interesantu. Ar savu redzējumu dalās māksliniece, Āzijas mākslas studijas “Lidojošā ota” un Ķīniešu dārgumu muzeja Rīgā vadītāja Jekaterina Baije.
Viens no ceļiem, caur kuru sākt iepazīt Ķīnu, ir tās ainavu glezniecība, kurā atklājas viegla, plūstoša līnija un telpas izjūta, kas būtiski atšķiras no Eiropas mākslas tradīcijas. Raugoties uz senu darbu, iespējams sajust un gandrīz sadzirdēt mākslinieku, kurš dzīvojis pirms daudziem gadsimtiem. Taču, iedziļinoties šajā mākslā, kļūst skaidrs, ka vienu tās elementu nav iespējams izraut no kopējā konteksta. Lai saprastu hieroglifu vai mākslas darbu, līdztekus jāiepazīst valoda, ķermeņa izpratne, filozofija, kaligrāfija, budisms un cilvēku savstarpējās attiecības. Tieši šī savstarpējā saistība ir viena no atslēgām Ķīnas kultūras izpratnei.
Reklāma
Filozofija, kas dzīvo ikdienā
Kā uzsvēru arī sarunā podkāstā “Atklāti ar Annu”, Ķīnas pasaules uztverē vienlaikus pastāv daoisms, budisms un konfūcisms. Tos ne vienmēr iespējams skatīt caur Rietumos ierasto reliģijas izpratni – tie ir arī filozofija un veids, kā domāt par sabiedrību, cilvēku attiecībām un dzīves kārtību. Ķīnas kultūrai raksturīga spēja pieņemt un pielāgot dažādas mācības, un ļaut tām turpināt pastāvēt līdzās. Rezultātā daba, simboli, arhitektūra, cilvēks un viņa vieta pasaulē neveido atsevišķas kategorijas, bet gan vienotu veselumu.
Viens no jēdzieniem, kuru citā valodā nav iespējams pilnībā pārtulkot, ir “cji” jeb enerģija, kuras izpratne Ķīnas kultūrā tiek apgūta jau no bērnības. Ar to saistāms arī fenšui, kas nav reliģija, bet drīzāk veids, kā harmonizēt iekšējo un ārējo telpu un ļaut enerģijai plūst, nevis apstāties. Šie principi Ķīnā ietekmē arī arhitektūru un ēku izvietojumu. Vienlaikus šāda telpas izjūta nav gluži sveša arī latviešiem – teoriju var nezināt, bet intuitīvi sajust, ka vienā vietā viss šķiet harmonisks un plūstošs, kamēr citā kaut kas traucē.
Bez tukšuma nekas nevar piepildīties
Līdzīgu domāšanu atklāj iņ un jan filozofija – harmonija rodas nevis tad, kad viens pretstats uzvar otru, bet gan to savstarpējās attiecībās. Tukšais un pilnais, aktīvais un mierīgais, spēcīgais un piekāpīgais viens otru neizslēdz, bet papildina. To iespējams ieraudzīt arī ķīniešu mākslā un kaligrāfijā, kur nozīme ir ne tikai uzvilktajai līnijai, bet arī telpai, kas apzināti atstāta tukša. Ja nav tukšuma, nekas nevar kļūt pilns. Tukšums šajā izpratnē nav trūkums – tas rada iespēju kustībai, pārmaiņām un dzīvībai.
Ķīnai jāsagatavojas ne tikai tehniski
Dodoties uz Ķīnu pirmo reizi, nepieciešama praktiska sagatavošanās – tur darbojas citas lietotnes, atšķiras maksājumu vide un daudzas ikdienas norises nav tādas, pie kādām esam pieraduši Eiropā, tomēr tikpat būtiska ir kultūras sagatavošanās. Ķīnas sabiedrības priekšstatiem par cilvēku, dabu un pasauli ir ļoti sena vēsture, un bez šī konteksta daļa pieredzētā var palikt nesaprotama. Arī Ķīnas iepazīšanu ne vienmēr jāsāk ar Pekinu vai Šanhaju - citu skatījumu uz šo valsti var sniegt Guiliņa un Janšuo, Czjaņkuņčžu kalni, ko tautā dēvē par Avatara kalniem. Kalns un ūdens ir būtiski Ķīnas pasaules uztveres elementi – caur tiem iespējams pamazām nonākt līdz plašākai izpratnei par cilvēku, telpu un viņa attiecībām ar apkārtējo pasauli.
Ne visu iespējams pārtulkot
Valoda ir vēl viens apliecinājums tam, cik atšķirīgi iespējams uztvert pasauli. Ķīniešu valodā ir daudz vārdu un jēdzienu, kuriem latviešu valodā nav viena precīza ekvivalenta. Vienā vārdā var būt ietverts vesels notikums, sajūta vai skatījums uz pasauli, kura izskaidrošanai citā valodā nepieciešams vesels teikums, tāpēc citas kultūras iepazīšanai ar vārdnīcu vien nepietiek. Jāmācās saskatīt arī nozīmes, kas atrodas aiz vārdiem, tēliem un simboliem.
Ķīnas kultūra vienlaikus parāda, ka tradīcija un mūsdienīgums nav obligāti pretmeti - jaunākās paaudzes kādā dzīves posmā var no tradīcijām attālināties, bet vēlāk pie tām atgriezties. Turklāt tradīcijas saglabāšana nenozīmē, ka tai jāpaliek nemainīgai. Tai iespējams pievienot mūsdienīgus elementus, to stiprināt un pārveidot, vienlaikus saglabājot pamatu. Īpaši spilgti tas redzams mākslā, kur būtiska ir zināšanu pēctecība – skolotājs savu pieredzi nodod skolēnam, kurš reiz to turpina nodot nākamajiem. Tādējādi tradīcija nav tikai pagātnes saglabāšana. Tā kļūst par dzīvu procesu, kurā iepriekšējo paaudžu zināšanas turpina pastāvēt, vienlaikus iegūstot jaunas formas.
Tieši tajā, iespējams, slēpjas viena no vērtīgākajām mācībām, ko Ķīnas kultūra var sniegt arī mums – pasauli nav nepieciešams sadalīt savstarpēji konkurējošās daļās. Dzīvē līdzās pastāv tukšais un pilnais, senais un mūsdienīgais, kustība un miers. Ja spējam šos pretstatus nevis nostādīt citu pret citu, bet ieraudzīt to savstarpējo saikni, rodas harmonija un dzīve var kļūt par mākslu.
