Slēpošanas ceļojums uz lielajiem kalniem daudziem šķiet vilinošs, taču, ja līdz šim slēpots tikai Latvijas kalnos vai uz slēpēm nav būts vispār, doma par augstām kalnu nogāzēm var radīt arī zināmu nedrošību. Vai izdosies tikt galā ar trasēm? Kā izvēlēties piemērotu inventāru un izmantot pacēlājus? Un vai slēpošanas prasmes patiešām ir priekšnoteikums, lai baudītu kalnus? Tūroperators “Novatours” iedvesmo nebaudīties un ir apkopojis noderīgu informāciju, kas palīdzēs gan sagatavoties pirmajam ceļojumam, gan justies droši trasēs.
Vai var braukt, ja vēl nemāku labi slēpot?
Reklāma
Īsā atbilde - droši! Augsto Eiropas kalnu kūrorti nav paredzēti tikai pieredzējušiem slēpotājiem, kuri pārliecinoši traucas lejup pa stāvām nogāzēm. Lielākajos slēpošanas reģionos pieejamas dažādas grūtības pakāpes trases, tostarp īpaši iesācējiem piemērotas zonas, kur mierīgā tempā apgūt pirmās iemaņas.
Pirmajās dienās noderīgas var būt slēpošanas skolas nodarbības, kurās, instruktora vadībā, var iemācīties pareizi nostāties uz slēpēm, bremzēt, veikt pirmos pagriezienus un kontrolēt ātrumu. Tas palīdz ne tikai ātrāk apgūt nepieciešamās prasmes, bet arī justies drošāk uz kalna. Ja slēpošanas pieredzes nav vispār, vērts apsvērt vairākas nodarbības pēc kārtas, nevis cerēt visu apgūt patstāvīgi.
Vai netraucēšu pārējiem slēpotājiem?
Šādas bažas ir saprotamas, īpaši tad, ja ceļojumā dodas kopā ar draugiem vai ģimeni, kuri slēpo jau gadiem. Tomēr uz kalna nav jācenšas turēt līdzi pieredzējušākajie, bet katram jāizvēlas savām prasmēm atbilstoša trase un ātrums.
Slēpotāju drošību lielā mērā nosaka savstarpēja cieņa un uzmanība. Jāievēro distance, jākontrolē ātrums un jāņem vērā citi trases lietotāji. Ja nepieciešams apstāties, to nevajadzētu darīt trases vidū vai vietā, kur citi slēpotāji laikus nevar pamanīt. Tāpat pirms nobrauciena jāpārliecinās, ka trase ir brīva.
Svarīgi atcerēties, ikviens pieredzējis slēpotājs reiz ir bijis iesācējs. Tāpēc nav pamata justies neērti par lēnāku tempu vai nepieciešamību apgūt pamatus. Galvenais ir nesteigties, izvēlēties piemērotu trasi un ievērot drošības noteikumus.
Kā izvēlēties trasi?
Slēpošanas trašu grūtības pakāpi apzīmē ar krāsām, kas palīdz orientēties plašajā piedāvājumā. Iesācējiem vispiemērotākās ir zilās trases – tās parasti ir lēzenākas un paredzētas pamatiemaņu apgūšanai. Sarkanās trases ir vidējas grūtības un piemērotas slēpotājiem, kuri jau pārliecinoši kontrolē ātrumu un prot veikt pagriezienus. Savukārt melnās trases ir stāvas un sarežģītas, tāpēc tās paredzētas pieredzējušiem slēpotājiem.
Pirmajā ceļojumā nevajadzētu steigties izmēģināt sarežģītākas trases tikai tāpēc, ka turp dodas draugi. Labāk izvēlēties drošu un savām prasmēm atbilstošu nogāzi, pakāpeniski palielinot grūtības pakāpi.
Pirms došanās uz kalnu noderēs kūrorta trašu karte – tā pieejama gan tradicionālā drukātā formātā, gan mūsdienās arvien biežāk arī viedtālruņa ekrānā. Tajā redzams ne tikai trašu izvietojums un grūtības pakāpe, bet arī pacēlāji un savienojumi starp dažādām slēpošanas zonām. Digitālās kartes viedtālrunī ļauj ērti sekot līdzi savam atrašanās vietpunktam un orientēties plašajos kalnu maršrutos. Ja tomēr rodas šaubas, padomu vienmēr var lūgt instruktoram vai kūrorta informācijas centrā.
Kā nenokrist no pacēlāja?
Daudziem iesācējiem pacēlāji sākumā šķiet gandrīz tikpat liels izaicinājums kā pašas trases. Īpaši satraucoša var likties doma par iekāpšanu un izkāpšanu no krēslu pacēlāja ar slēpēm vai snovborda dēli kājās. Taču pacēlāju izmantošana ir prasme, ko var apgūt, un nav jābaidās lūgt palīdzību, ja kaut kas nav skaidrs.
Kabīņu pacēlāji jeb gondolas (gondola lift): slēgtas kabīnes, kurās iekāpjot, slēpes un snovborda dēlis tiek novietoti speciālos ārējos turētājos, tāpēc nav jāuztraucas par līdzsvara saglabāšanu vai iekāpšanu un izkāpšanu ar inventāru kājās. Iesācējiem tas bieži vien ir ērtākais pacēlāja veids.
Gaisa tramvaji (aerial tramway): līdzīgi kabīņu pacēlājiem, taču parasti ar lielākām kabīnēm, lai varētu uzņemt lielāku skaitu cilvēku. Tos bieži izmanto, lai nogādātu slēpotājus lielākā augstumā vai savienotu dažādas kalnu zonas.
Krēslu pacēlāji (chairlift): atvērti krēsli, kuros slēpotāji un snovbordisti iekāpj ar inventāru kājās. Piebraucot pie iekāpšanas vietas, jāieņem pareizā pozīcija, jāapsēžas un pēc tam jānolaiž drošības barjera. Augšā jābūt gatavam laikus piecelties un aizslīdēt prom no izkāpšanas zonas.
Striķa pacēlāji (rope tow): vienkārši vilcējpacēlāji, kas bieži sastopami iesācēju zonās. Slēpotājs vai snovbordists paliek uz inventāra un, pieturoties pie kustīgās tauvas, tiek vilkts augšup pa lēzenu nogāzi.
Konveijera pacēlāji (magic carpet jeb conveyor lift): slīdošs gumijas celiņš, kas līdzinās eskalatoram bez pakāpieniem. Uz tā uzbrauc ar slēpēm vai snovborda dēli un mierīgi slīd augšup pa nelielu nogāzi. Šis ir viens no vienkāršākajiem pacēlāju veidiem, ko bieži izmanto iesācēju zonās.
Enkura jeb T veida pacēlāji (T-bar lift): pie kustīgā T veida stieņa vienlaikus nostājas divi cilvēki, novietojot to aiz augšstilbiem. Stienis balsta slēpotājus, kamēr tie, paliekot uz slēpēm vai dēļa, tiek vilkti augšup pa nogāzi.
Šķīvīša pacēlāji (button lift jeb platter lift): vilcējpacēlājs vienam cilvēkam. Tam piestiprināts neliels, šķīvītim līdzīgs balsts, ko novieto starp kājām un atbalsta pret augšstilbiem. Braucējs paliek stāvus uz savām slēpēm vai dēļa un, pieturoties pie stieņa, tiek vilkts augšup.
Pirms pirmā brauciena ir vērts palūgt zinošākam līdzbraucējam vai instruktoram parādīt, kā izmantot konkrēto pacēlāju. Jāseko norādēm, personāla instrukcijām un nav jāsteidzas. Ar katru nākamo braucienu pārliecība pieaug, un tas, kas sākumā šķita sarežģīti, drīz kļūst par ierastu slēpošanas dienas daļu.
Ar kādām izmaksām ir jārēķinās?
Plānojot slēpošanas ceļojumu, jāņem vērā, ka tā izmaksas veido ne tikai ceļa izdevumi un naktsmītne. Atsevišķi jārēķinās ar slēpošanas karti jeb skipass, inventāra nomu, slēpošanas skolas nodarbībām un ēdināšanu.
Skipass cena ir atkarīga no kūrorta, sezonas un dienu skaita, uz kuru tas iegādāts. Dažviet iespējams izvēlēties karti vienai slēpošanas zonai, citviet – plašākam reģionam ar lielāku trašu un pacēlāju tīklu. Ja plānots slēpot vairākas dienas, vērts salīdzināt vairāku dienu piedāvājumus.
Pirmajam ceļojumam parasti izdevīgāk ir nomāt slēpošanas inventāru, nevis to iegādāties. Nomas punktos pieejamas slēpes, zābaki, nūjas un ķiveres, turklāt darbinieki var palīdzēt piemeklēt atbilstošu inventāru, kā arī izskaidrot, kas un kāpēc ir labāk. Arī slēpošanas brilles daudzviet iespējams iznomāt. Atsevišķi jāparedz arī budžets instruktora nodarbībām, īpaši, ja slēpošanas pieredzes nav.
Savukārt slēpošanas apģērbs gan jāsagādā pašam. Svarīgi izvēlēties vairākās kārtās velkamu apģērbu: termoveļu, siltu vidējo slāni, piemēram, flīsa jaku, un ūdensnecaurlaidīgu, vēju aizturošu slēpošanas jaku un bikses. Neaizmirsti par siltiem slēpošanas cimdiem, kakla sildītāju un kvalitatīvām slēpošanas zeķēm. Tām jābūt pietiekami siltām, bet ne pārāk biezām, lai zābaki ērti piegulētu un nespiestu.
Ne mazāk svarīgi ir pārbaudīt ceļojuma apdrošināšanas nosacījumus. Parastā ceļojumu apdrošināšana ne vienmēr sedz slēpošanu, tāpēc jāpārliecinās, ka polisē iekļauti ziemas sporta veidi un nepieciešamie glābšanas izdevumi kalnos. Tāpat ir vērts noformēt arī Eiropas veselības apdrošināšanas karti (EVAK), kas ļauj saņemt nepieciešamo valsts apmaksāto veselības aprūpi ES valstīs, taču neaizstāj ceļojuma apdrošināšanu. Precīzu ceļojuma budžetu vislabāk plānot, pirms rezervācijas noskaidrojot, kas jau iekļauts piedāvājumā un par ko būs jāmaksā papildus.
Vai piecas dienas uz kalna nenogarlaikos?
Varētu šķist, ka vairākas dienas pēc kārtas jādara viens un tas pats – jābrauc augšā ar pacēlāju un lejā pa nogāzi. Taču kalnos katra diena var būt citāda. Slēpošanas reģioni piedāvā plašu trašu tīklu, un, uzlabojoties prasmēm, iespējams pakāpeniski izmēģināt jaunus maršrutus un atklāt arvien citas kalnu ainavas.
Turklāt slēpošanas ceļojums nebūt nenozīmē, ka visa diena ir jāpavada uz kalna. Pusdienu pauze kalnu restorānā ar skatu uz sniegotajām virsotnēm, nesteidzīga pastaiga pa kalnu ciematu vai atpūta spa var būt tikpat patīkama ceļojuma daļa. Daudzviet pieejamas arī citas ziemas aktivitātes, piemēram, distanču slēpošanas trases, pārgājieni ar sniega kurpēm vai braucieni ar ragaviņām.
Un, protams, ir arī après-ski jeb kalnu kūrortu tradīcija, kas apzīmē atpūtu pēc slēpošanas. Tā var būt gan mierīga vakara pasēdēšana restorānā, baudot vietējo virtuvi, gan dzīvīgāka atmosfēra ar mūziku un izklaidēm. Tāpēc arī tiem, kuriem slēpošana nav vienīgais ceļojuma mērķis, kalnos netrūks, ko darīt.
Pirmais ceļojums uz augstajiem kalniem neprasa iepriekšēju profesionāļa pieredzi - galvenais ir zinātkāre, pareiza sagatavošanās un vēlme atklāt ko jaunu. Tiem, kuri šoziem vēlas dot sev iespēju piedzīvot lielo kalnu nobraucienu maģiju un baudīt sakārtotu slēpošanas infrastruktūru, lieliska vieta, kur sākt, ir Francijas un Itālijas Alpi. Abi galamērķi vienlīdz viesmīlīgi uzņem gan iesācējus, gan pieredzējušus ziemas sporta cienītājus. Ir laiks sākt plānot savu sniegoto piedzīvojumu Eiropas kalnos!
