200 m. nobraucieni beidzas ātrāk nekā sākušies un jau atkal jāstāv rindā uz pacēlāju, tomēr tas ir pietiekošs laiks, lai saprastu – nav ko minstināties, jābrauc uz lielajiem kalniem.
Reklāma
|
|
Pāršķirstot interneta kilobaitus, uzduramies jēdzienam Val Gardena, kas pievērš sev uzmanību ar lielu trašu skaitu un labām atsauksmēm, vēl jo vairāk, ieleja atrodas jau kādu gadu iepriekš ar tūrisma kompāniju nedaudz iepazītajām vietām DienvidTiroles Dolomītos. Lai nu kā, braukt ar tūristu busu negribas, kaut gan tur viss gatavs un nekas pašam nav jārūpē, bet mums, kas pat organizētas grupas ietvaros saorganizē savu mērķa braucienu ar sabiedrisko transportu, tas liekas pārāk ierobežojoši. |
Tātad ValGardena, vietējā tūrisma informācijas centrā pasūtu katalogu, kas pēc divām nedēļām tiešām tiek atsūtīts, bet arī bez tā mums aptuveni ir skaidrs, ko gribam – Alpu stila mājiņu kalna nogāzē ar savu virtuvi. Meklēšana, kas ietver jēdzienus farm, apartaments utml, aizņem zināmu laiku, bet vainagojas ar, kā vēlāk izrādās, veiksmīgu izvēli. Lai arī ferma (RitschHof.com), kuras saimnieki iznomā divus dzīvoklīšus kalnus alkstošajiem neatrodas rokas stiepiena attālumā no pacēlāja, to veiksmīgi kompensē cena un tas, ka mums būs savs auto. No otras puses, ja visu dienu esi plosījies pa kalniem un alkohols nav brauciena primārais mērķis, tad jaukā kompānijā pasēdēt viesistabā ar draugiem ir gandrīz vienīgais, kam pietiek spēks, jo rīt taču atkal uz kalnu. Bet, ja jaudas ir lielākas, tad attālums 10-15min ar auto līdz pilsētai nav šķērslis atrast publiskās izklaides iespējas.
|
Saskaņojot naktsmāju izvēli, lidmašīnas reisus, auto nomu, kā arī piedāvājot pievienoties draugiem, kuri gatavi slēpot vienmēr un visur, esam gatavi ceļam.
Četri dēļotāji vienai ģimenei ir daudz, pat, ja lido ar Ryanair, tādēļ stiprinājumi tiek noņemti un dēļi sapakoti vienā dēļu somā, papildu iemānot tajā pāris zābakus un stiprinājumus. Lai nu kā, tas viss godam turas kopā un nebēdnīgā sejas izteiksme dēļu maisu uzmetot uz lentas, lidostas krāvējiem nerada vēlmi mūs iekaustīt par lielo svaru. Tā kā brauciens notika pāris gadus atpakaļ, tad līdz Milānai varam tikt tikai ar pārsēšanos Hānas lidostā un arī turp lido viens vienīgs reiss, kas nolaižas pilnīgi neizprotamā laikā - 23:30, bet nākamais reiss jau 7 no rīta, t.i. nekādas domas par viesnīcu pat netiek pieļautas. |
|
|
|
Tā nu mēs atrodamies uz grīdas blakus Igauņu bāleliņiem, kas lidostā jau dzīvo kādu diennakti. Sabīdām krēslus, sakraujam slēpes, somas un mūsu sešu cilvēku kompānijai ir savs privātīpašums, kurā, izklājot reklāmas avīzes, var tīri labi iekārtoties pāris stundu cauram miegam. |
Milānas (Bergamo) lidosta vēl tikko modusies, tomēr auto nomas kantorīši jau dun. Iepriekšējās pieredzes mudināti caur alamo.de esam pasūtījuši pašu mazāko auto (noķerot Rīgā uz ielas līdzīga auto īpašnieku un ieskatoties salonā, nākas secināt, ka mūsu kompānija tajā varētu ielīst tikai plikā veidā un pamatīgi ieziepējoties), jo Vācijas autonomās tādu vienkārši nav un vietā saņem svaigu Opel Astra vai ko tamlīdzīgu. Itālijas auto ieradumi tomēr ir citi un, lai arī pasūtītais mazauto, protams, stāvvietā nav, piedāvātais Fiat Punto ir tikai nedaudz lielāks. Tomēr trakākais ir tas, ka, lai arī esam pasūtījuši jumta stiprinājumus sniegadēļiem, mums izsniedz slēpju turētājus un līdzjūtīgi paziņo, ka citu nav. Tā kā citas iespējas nav, ar shuttle busiņu dodamies uz stāvvietu, kur, liekot lietā izdomu un padomju cilvēka pieredzi, daļu savu mantu ievietojam draugu auto. Aptuveni 300km garais ceļš līdz laimes ielejai var sākties.
|
|
Lai arī varonīgi esam atteikušies no navigācijas ierīces (8 eiro par dienu liekas tā kā par lieku maksāts) un vairākiem ceļu remontu apvedceļiem, neizprotamā kārtā nonākam uz pareizās auto maģistrāles un tādu pat neskaitāmu mazauto maniakālajā 130km/h lidojumā dodamies ziemeļu virzienā. |
Draugu (sveiks Arni un Marina) mazās Lancijas dīzeļmotors strādā ar maksimāliem apgriezieniem, lai tik spētu noturēties līdzi mūsu Fiata jestrumam. Laikam jau tādēļ viņiem īsti nesanāk laiks pavērot apkārtni un ierodoties mūsu viesu namā, vienīgais ko pamana ir tās nosaukumā esošo "Hof". Tas, protams, nepaglābj viņus no apmaldīšanās, kad esam nejauši pašķīrušies pirmajā mazpilsētas apskates reizē, jo nogriežoties no galvenā ceļa vienu pagriezienu iepriekš draugi nonāk ciematā, kas atrodas krietni augstāk kalnā. Itāļu palīdzīgie centieni atrast, sazvanīt mūsu saimniekus nevainagojas panākumiem, jo gandrīz katras saimniecības nosaukumā ir šis Hof, bet viņu mobilais telefons par nožēlu Rīgas lidostā ir pārceļojis kāda garnadža kabatā. Secinājums – pirms dodies prom no mājām, vai kāda cita atslēgas punkta, pieraksti vismaz pilnu nosaukumu.
Val Gardenas kalnu kūrorts apvieno sevī trīs ciemus Selva Gardena, S.Cristina, Ortisei un to apkārtni, mums tuvākā ir mazā Ortisei. Trases savā starpā savienotas un 175 km liekas gana pieņemams skaitlis, lai nedēļas laikā to visu pat nespētu apgūt, tomēr pacēlāju biļetes pērkam DolomitiSuperSki (1 220 km trašu) kategorijai, jo tad nav jādomā, kur brauc un vai tiksi atpakaļ. Tāpat iespēja apbraukt apkārt SellaRonda kalnu masīvam liekas diezgan saistoša, bet draugiem kārdinošs liekas Marmolada ar savām melnajām trasēm. Trases tiešām izrādās labi koptas un platas, daudz meža un ainavisku nobraucienu, iespēja apbraukt melnos posmus, ja nesi par sevi pārniecināts, krodziņi saulainajā pusē.
Tiešā centrālo pacēlāju tuvumā ir maksas auto stāvvietas, bet pie mazākajiem auto var (varēja) atstāt bez maksas. Atšķirība ir tā, ka uz bezmaksas stāvvietām atpakaļceļš būs jāmēro kājām, jo nobrauciena līdz tai nav. Tāpat iepriekš jāparēķina vai 1,1 litra auto spēs uzrāpties kalnā, ja vīrieši vēlas piedāvāt savām meitenēm iekāpt auto tieši pie kādas no trasēm.
|
Lai arī marta beigas kalnos ir īstais brīdis (subjektīvi, protams), kad tvert gan sniega, gan saules baudu, laiku var atlicināt arī Bolzano / Bozen apmeklējumam. Patiesi smuka pilsētiņa ar tirgus ielu, baznīcu, krāsainu dakstiņu jumtiem un pasaulslaveno ledus mūmiju vietējā muzejā. Turpat blakus, Austrijas virzienā Brixen ar savu baroka stila katedrāli, kas savā laikā bijusi bīskapa rezidence un kuras krusta ejas griestu zīmējumi fascinē joprojām, nu ja, tur pilsētas pievārtē arī „Gorbanta” iecienītais Ploses kalns (nez kamdēļ kāda diena netiek atvēlēta arī ValGardenas iekarošanai, tas taču tik vien kā 12 km attālumā) un burbuļvannu parks. Tad tālāk uz Bruneku un vakarā pa tumsu jau atpakaļ ValGardenā. |
|
Nedēļa aizlido vēja spārniem un atkal jādodas uz Milānu. Tā kā lidmašīna ir tikai nākamās dienas agrā, ļoti agrā rītā, tad īsti nav kur steigties (iepriekš noskatītā viesnīca atteikta, jo celties 4 naktī, lai dotos prom īsti neiegribas), tādēļ vienmuļā maksas ceļa vietā tiek pieņemts lēmums braukt caur kalniem, kas pēc kartes izskatās pat uz pusi īsāk. Tomēr, lai arī kalni ir skaisti un skati paveras neaprakstāmi, ceļš laika ziņā ievelkas un 3 stundu laikā neesam nobraukuši pat 1/3 paredzētā attāluma, tādēļ Milānas apmeklējums tiek operatīvi nomainīts uz Veronu un atkal ieņemta maģistrāles ātrgaitas rinda. Neveiksmīgi. Trento vajadzēja apbraukt pa pilsētas ieliņām, jo maģistrāle ir sastrēgusi un pilsētas robežu 10km braucam kādu stundu. Verona mūs sagaida ar diviem skaidri zināmiem mērķiem, atrast stāvvietu pēc iespējas tuvāk centram un Džuljetas balkons. Pirmais izdodas diezgan vienkārši tikai pēc otrā apļa. Apakšzemes stāvvietā atstājam auto un pēc pieprasījuma tā atslēgas aizdedzē, lai gan uz sarga būdiņas skaidri un gaiši uzrakstīts – par atstātajām mantām neatbildam. Doma esot tāda, ka auto tiekot pārdzīts citviet ciešākai stāvēšanai, ja rodas tāda vajadzība.
Veronā, kā jau Itāļu pilsētā kūsāt kūsā dzīve, melnādainie mēģina pārdot D&G vai vienkārši ubagot tramīgi skatoties apkārt, vai karabinieri šamos netaisās izdzenāt. Tirgus laukums - dārzeņu un Venēcijas masku, dažādu nieku, saldumu un vīnu valstība. Džuljetas pagalms, kā stāsta Travelnews šogad tikšot restaurēts un ir jau ar, arkas eja uz to ir aprakstīta, izlīmēta ar post-it no vienas vietas, šie mīlestības „apliecinājumi” izskatās pat nežēlīgāk nekā mūsu nabaga tiltiņi ar savām piekaramajām atslēgām.
Iedzimtās kārtības un lietu pareizības tieksmes dēļ, auto degvielas bākas piepildīšanu atstājam pēdējam brīdim lieta un lepni palidojam garām daudzajām degvielas stacijām uz automaģistrāles, ko pēc pusstundas nākas nožēlot, lidostas tuvumā nav nevienas benzīna uzpildes stacijas, kurā mēs varētu piepildīt sava auto bāku. Ir gan pāris, kurās uzpildās kluba „šitas benzīns tikai mums” biedri, citu kredītkartēm iesakot mēģināt laimi citviet. Dodamies uz Bergamo, kur ap 10 vakarā (cilvēku maz, kam pajautāt nav) atrast degvielas staciju nenākas viegli. Uzduramies pāris „klubu” automātiskajām uzpildes stacijām, līdz atrodam vajadzīgo, kura, protams, nepieņem mūsu kredītkarti, bet vismaz sola iedot benzīnu par skaidru naudu. Tātad jāmeklē bankomāts. Izrādot savu neapmierinātību par šo shēmu un saprotot, kāpēc, auto saņemot, tā bāka bija pustukša, atpakaļceļā uz lidostu pāršķirstām nomas dokumentus un atrodam lapiņu, kurā skaidrā itāļu valodā uzzīmēts bākas degvielas līmenis auto saņemšanas brīdī, t.i. mūsu pūles atstāt auto ar pilnu bāku bija pilnīgi liekas un mēs droši varējām izmantot maģistrāles stacijas.
|
|
Milānas lidostā nakšņojam speciāli tam atvēlētā angārā, miegs ir vēl caurāks nekā Hānā, jo te uz grīdas nepagulēsi, bet krēslos tas ir grūtāk organizējams. Bet toties mums bagāžā ir nedēļa ĪSTA sniega un gandarījums pavasarim, kas lido mājās kopā ar mums. |
