Atkarībā no mūsu agrākās vai tagadējās dzīvesvietas, bērnībā pavadītā laika pie savām vecmāmiņām utt. izveidojušies mūsu paradumi apmeklēt un apjūsmot kādu no tradicionālajiem Latvijas tūrisma objektiem visdažādākajās pilsētās.

Latvijā šādu tradicionālo tūrisma objektu ne mazums, bet katram savi tie tuvākie. Lieki Cēsu pils parka, Siguldas senlejas cienītājus pārliecināt, ka daudz skaistāki ir Talsi ar saviem deviņiem pakalniem, Ventas rumba vai Liepājas koncertu un festivālu gaisotne. Visticamāk katrs šajās vietās pavadījis daļu savas bērnības un jaunības, katrs stūrītis tur ar savu stāstu un smaržu. Kā salīdzināt ievziedu saldo skurbumu vai rudens zeltainā lapkriša spilgtumu Siguldā ar liepziedu saldo smaržu Liepājā, ja tas nav baudīts gadu no gada?

Kā labāk? Lai šie tradicionālie tūrisma objekti un to mājvietas saglabājas esošajā veidolā? Vai izmaiņas tomēr nepieciešamas?

Tā vienā no tūristu iecienītākajām pilsētām - Siguldā vēl ir liels potenciāls, lai uzņēmēji tūristu tradicionālās gaidas par šejienes skaistumu savienotu ar jaunām atpūtas iespējām. Protams, nesabojājot jau esošo gaisotni. Aizvadītajos gados aktīvie uzņēmēji te gan pietiekami rosījušies, un izstaigāt tradicionālās Siguldas takas, vienlaikus izbaudot jaunās aktivitātes, vienā dienā kļuvis neiespējami. Tomēr pilsētā līdz ar to tūristi ir gan vasarā, gan ziemā.

Iespējams, šī nostaļģija un pieņemtie stereotipi nedaudz traucē tradicionālo tūrisma objektu attīstībai un jaunumu ieviešanai. Pieņemts, ka Jūrmala ir kūrorta pilsēta, un tai pagrūti apgūt kādu jaunu nišu tūrisma attīstībai. Ideja par mākslīgo slēpošanas trasi zem jumta daudziem šķita vairāk utopiska nekā reāla. Jūrmala mums saistās ar sauli, vasaru, ūdensdziedniecību. Ne slēpošanu. Taču, ja tomēr idejas autoriem jebkādiem līdzekļiem būtu izdevies aktīvāk iekustināt šeit tūrismu arī ziemā, viņus sauktu par celmlaužiem. Realitātē tā būtu jauna tūristu plūsma.

Celmlauži savā būtībā ir arī tie aktīvisti Daugavpilī, kuri tic idejai par pasaules slavenā gleznotāja Marko Rotko mākslas klātbūtni viņa dzimtajā bērnības pilsētā un līdz ar to arī pasaules kultūras tūristu pieplūdumu. Daudziem šāda pieeja tūrisma attīstībai šķiet nepieņemama vienā no lielākajām Latvijas pilsētām. Tas ir kaut kas jauns un neapstiprina tradicionālās gaidas par Daugavpili.

Kuldīga tikmēr pamazām atdzimst kā fēnikss no pelniem. Viss jaunais vecpilsētā pasvītro seno, kas tajā bijis. Un to arī tūrists sagaida no šīs pilsētas. Ne jau stikla pilis un nemitīgu transporta plūsmu. Mājām atgriež to jaunības sejas pēc to agrākās līdzības, daudzviet ielās atkal iegulst bruģis. Darbi notiek salīdzinoši lēni, jo nepieciešams milzīgs finansējums, kas šodienas apstākļos nebūt nav viegli iegūstams. Ja arī ziemā te paklusāks, tad tomēr tūrisma aktīvajai sezonai gadu gaitā iegūti daudzi jauni sarīkojumi utt.