Venēcija. Pilsēta, kuras šauro ieliņu labirintā no greizsirdīgo vīru atriebības savulaik bēdzis visu laiku slavenākais mīlētājs – Kazanova, Pilsēta, kur mūsdienās dzirdamas gandrīz visas pasaulē zināmās valodas. Pilsēta, kurā dzīvo tikai 350 tūkstoši iedzīvotāju, taču katru dienu lielā kanāla (Grand kanale) centrālo tiltu šķērso vismaz divi miljoni cilvēku - ar fotoaparātiem un pilsētas karti bruņoti!
HELLO, TAXI!
Reklāma
Iespējas nokļūt Venēcijā ir visdažādākās. Mēs izvēlējāmies "īsāko" ceļu – pa gaisu. Marko Polo lidosta, pašā Adrijas jūras krastā, šķiet tikai nedaudz lielāka par bijušo Spilves lidostu. Pārsimts metri pa rūpīgi bruģētu gājēju celiņu un klāt arī sabiedriskais transports – autobusi, maršruta taksometri un vienkārši taksometri. Mēs izvēlamies maršruta taksometru – lakotu sarkankoka kuteri ar dzeltenas cūkādas sēdekļiem un tonētiem stikliem. Vienam braucējam ceļš izmaksā divdesmit piecus eiro neatkarīgi no braucēju skaita. Parastais taksometrs šo pašu ceļu veic par deviņdesmit eiro. Starpība? Ja nu vienīgi tāda, ka parastais taksometrs ceļu veic trīs reizes ātrāk.
Maršruta taksometrs pa īpašu apsūnojušu baļķu iezīmētu ceļu pilsētas centrā nogādā mūs apmēram četrdesmit minūtēs. Ceļa malā – krastā, degvielas uzpildes stacijas, laivu un kuteru apkopes stacijas, noliktavas. Nu gluži vai man tik ierastais ceļš cauri Rumbulai...
ČETRAS DIENAS – TRĪS MĀJAS
Lai sagādātu vēl plašāku emociju un iespaidu gammu, jau laicīgi rezervējām katrai naktij citu viesnīcu. Pavisam kopā trīs. Katra ar savu auru, raksturu, īpatnībām.
Viesnīca "Torino" šaurā sānielā ar gadsimtiem lielu "pieredzi". Netālu no pilsētas centrālā laukuma – Santa Marko katedrāles. Tepat netālu arī Kazanovas māja. Tiesa gan, tagad tur dzīvo gluži parasti pilsētnieki. Šķiet, viesnīcas sienas smaržo pēc mūsu brīvdabas muzeja. Nekādas liekas greznības, nekādas pārmērības. Tieši tik daudz, lai viesi šeit justos ērti, komfortabli un... Šķiet Kazanovas dzīvesstils kļūst daudz saprotamāks!
Nākamā nakts četru zvaigžņu viesnīcā "Principe". Tikai pāris minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas. Aptuveni trīs kilometrus garais dzelzceļš un autostrāde savieno Venēciju ar kontinentu. Tūkstošiem Francijas un Austrijas studentu un vecāko klašu skolnieku brīvdienās dodas šurp, lai atpūstos no grūtās studentu dzīves. Šķiet, Eiropas Savienības lielvalstu bērniem šāds brīvdienu ceļojums nerada nemazākās materiālās problēmas. Pat tas, ka pudele "kolas" maksā gandrīz piecus eiro...
Viesnīca ar greznām mēbelēm, paklājiem, spoguļiem. Ar somu nesēju, kurš ietiepīgi stāv pie numura durvīm un negrasās doties prom, kamēr čaukstošs papīrītis nav nonācis no mana maka viņa kabatā!
Lai arī viesnīca "Principe" tūrisma ceļvedī tiek uzrādīta kā naktsmītne, kas no pilsētas centra atrodas gandrīz divus kilometrus, skaidrs ir viens – Venēcijā nav iespējams atrasties ārpus centra.
"Hotel de la Skala" - tā saucamajā pilsētas centrā. Smaidīgs puisis palīdz nogādāt mūsu somas numurā, kuru jau laikus bijām rezervējuši. Taču dzeramnaudas vietā šis jaunais cilvēks aicina mūs aplūkot viesnīcas lepnumu – prezidenta numuru. Kāpēc gan ne? Trešā stāvā trīs istabu numurs ar senām gleznām un kokgriezumiem. Ikdienā šis luksusa numurs maksājot ap 700 eiro. Mums jaunais itāļu viesnīcas menedžeris nez kāpēc piedāvā izbaudīt karaliskos apartamentus tikai par nieka 180 eiro. Ņemot vērā, ka šī ir pēdējā nakts Venēcijā un, ka arī savlaicīgi rezervētais numurs maksā tikai trīsdesmit eiro lētāk – esam ar mieru!
LABI, KA GOVIS NELIDO!
Šo leģendāro teicienu neesmu atklājis es. Taču es tam pilnīgi piekrītu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par Venēciju! Manuprāt, visiem, kam uzvārds saistīts ar baložiem, šajā pilsētā pienāktos atlaides visur un vienmēr. Līdzīgi Indijas svētajai govij, Venēcijā augstā godā tiek turēti baloži. Gluži tādi paši, kā Latvijā! Taču Latvijas metropoles baloži pārtiek no tā, ko liktenis devis. Venēcijā ik uz stūra putnu barības tirgotāji cenšas iemainīt kukurūzas graudus, rūpīgi iesaiņotā maisiņā, pret vienu Eiropas savienības naudiņu. Gribētāju netrūkst un centrālajā Santa Marko laukumā putnu barotāju cik uziet.
Svētā Marka (Santa Marko) katedrālē ieeja ir bez maksas. Baznīca taču. Tomēr čaukstošo savienības naudu tūristam ir iespējas šķaidīt pa labi un kreisi. Gribat aplūkot svēto kaulus? Seši eiro un uz priekšu! Vēlaties aplūkot Santa Marko laukumu no katedrāles kupola augstumiem? Astoņi eiro. Drīkst jau arī fotografēt un filmēt, ja laicīgi iegādājaties šim nolūkam paredzētu biļeti – 20 eiro!
VEIKALS "PAREIZAJIEM" PUIŠIEM!
Nu jā. Pat tik romantiskā vietā kā Venēcija, bez "šopinga" neiztikt! Un kā gan tu cilvēks iztiksi, ja katrā šķērsielā veikali ar tik skanīgiem nosaukumiem, kādus mūsu zemē var redzēt tikai "krējuma" fotogrāfiju komentāros dzeltenajā presē. Somas, kurpes, svārki, žaketes... OK! Arī es nespēju palikt vienaldzīgs un eju veikalā. Veikalā, kurš domāts uzņēmējiem no visas pasaules. Nekādu konkrētu zīmolu – tikai kvalitāte un cena.
Pajautāju, vai vīri letes otrā pusē var man piedāvāt kaut ko, kas būtu normāls ierindas galvenajam redaktoram. Nav problēmu. Tūlīt pat uzrodas samtaina žakete un gaiši brūnas bikses, krekls un kaklasaite. Kopējā cena tikai nieka trīs tūkstoši eiro. Mēģinu kaulēties, taču puiši ir pārsteigti – tu taču esi veikalā!
Lai cik tas nebūtu skumji, taču arī turpmāk es rūpēšos, lai lasītāji tiek pie kārotā krietni vien pieticīgākā apģērbā...
KANĀLS, GONDOLA, ROMANTIKA
Būt Venēcijā un neizmest līkumu ar gondolu ir tas pats, kas Rīgā neapmeklēt kādu populāru ēdināšanas uzņēmumu Krasta ielā. Vēl jo vairāk, ka smaidoši "gondolisti" uz katra tiltiņa aicināt aicina. Trīs maršruti – trīs cenas. Garākais (četrdesmit minūtes) simts eiro, vidējais (trīsdesmit minūtes) sešdesmit, savukārt īsais (divdesmit minūtes) tikai četrdesmit eiro. Standarta izcenojumi parastam tūristam. Taču pastāv iespēja vienoties par "individuālu" pieeju lietām un piedevām vēl sarunāt romantiski noskaņotu akordionistu, kurš par zināmu samaksu labprāt vizināsies kopā ar jums.
Tomēr ar vienu lietu Venēcijā jārēķinās ik vienam tūristam. Gan viesnīcā, gan veikalā, bārā vai gondolu piestātnē. Pie teikšanas jūs tiksiet tikai tad, kad venēcietis būs beidzis savu sarunu ar draugu, bosu vai mīļoto sievieti. Tas var aizņemt pat desmit minūtes! Taču tad, kad beidzot esat nonācis uzmanības centrā, saņemsiet vislaipnāko un draudzīgāko apkalpošanu. Iespējams, ka tas pat ir labāk kā nīgrs skatiens, ja pārdevējai jūsu dēļ jābeidz telefona saruna...
Četras dienas paiet nemanāmi. Ceļa soma ar dažādiem suvenīriem, dažas uzberztas tulznas, aptuveni trīssimts digitāli kadri fotoaparātā un trīcoši lūpu kaktiņi. Tas ir ceļojuma komplekts ūdens taksometrā atgriežoties lidostā, lai jau pēc piecām stundām sēstos automobilī Rīgas lidostas stāvvietā un iekļautos kopējā plūsmā. Kaut kur tur palikuši vairāki miljoni tūristu. Kaut kur tur palikuši trīs simti piecdesmit tūkstoši labsirdīgu un jautru venēciešu. Kaut kur tur palikušas zeltā rotātas gondolas un lakotas sarkankoka motorlaivas. Un šķiet, tas nemaz nav bijis...
