Autors: Jekaterina Miezīte
Avots: Jekaterina Miezīte
Savu stāstu konkursam pieteikusi Jekaterina Miezīte, kas piedzīvojusi savu skaistāko vasaru Grieķijā.
Šie bija manas dzīves, pagaidām, neaizmirstamākie 2 mēneši. 2014. gadā, strādājot Grieķijā, visiem apgalvoju, ka otro reizi, visticamāk, tur neatgriezīšos. Taču kāre pēc saules, jūras un piedzīvojumiem izrādījās pārāk stipra. Un šādi es attapos uz vienas no skaistākajām Grieķijas salām - Mikonosā.
Reklāma
Neilgi pēc vidusskolas absolvēšanas, nolēmu, ka man ir jādodas pagarināt savu vasaru. Biju iemantojusi vairākus draugus, 3 mēnešus strādājot par viesmīli tūristu pilsētā Pargā. Uzzināju, ka viens no viņiem 2015.gada vasaras sezonā strādā uz Mikonos salas, kas mani "iekārdināja" ar savu pasakaino skaistumu. Tā nu es devos turp darba un piedzīvojumu meklējumos.
Augustā uzsāku savu ceļojumu no Kuldīgas uz Mikonosu. Bija jāmēro garš ceļš, kura laikā arī izbaudīju miegu uz palodzītes Atēnu ostā. Nonākot galamērķi, pašā pirmajā vakarā jau devos iepazīt salas galvaspilsētu Horu. Mikonos ir pazīstama kā slavenību un vislielāko ballīšu sala Grieķijā, tāpēc vakaros tā ir īpaši dzīvīga. Mazās ieliņas vasaras sezonas laikā ir pārpildītas ar tūristiem, kas man, protams, bija iemesls nedaudz apmaldīties.
Nākamajā dienā devos darba meklējumos. Apstaigāju vairākus restorānus un kafejnīcas, taču tuvojās sezonas beigas un jauni darbinieki nebija nepieciešami. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast darbu, sazinājos ar darba aģentūru Atēnās, kas man piedāvāja darbu uz jahtām Mikonos salā. Tajā pašā dienā devos uz pārrunām ar Mykonos Yachting priekšnieku. Viņš man īsi izstāstīja galvenos darba pienākumus un pavēstīja, ka dzīvošana ir jahtas kajītē. Piekritu izmēģināt pastrādāt vienu dienu. Nākamajā dienā uzvilku Mykonos Yachting krekliņu un uz jahtas Azimut 55 devos savā pirmajā kruīzā ar vēl vienu meiteni no Čehijas, Petru, un kapteini Filipu no Grieķijas. Uz klaja bija 2 pasažieri un mēs devāmies uz Paros salu. Nogādājām pasažierus uz salas, bet paši palikām uz jahtas, baudot siltos Egejas jūras ūdeņus un neveselīgas uzkodas. Tajā brīdī viss šķita perfekti, kaut gan mani biedēja tas, ka iepriekš nebiju strādājusi šāda veida darbu, un jūrnieku mezgli likās melna bilde manām smadzenēm. 8 stundu kruīzam beidzoties, biju nolēmusi piekrist šim darba piedāvājumam, tāpēc nākamajā dienā ar savu koferi uzkāpu uz jahtas klaja, kur pavadīju 2 mēnešus.
Pirmajās nedēļās lēnām apguvu visas nepieciešamās prasmes – iemācījos siet šķietami sarežģītos mezglus, pirmo reizi trīcošām kājām ielēcu ūdenī, lai piesietu jahtas virvi pie klints akmens. Mēneša laikā jau spēju patstāvīgi veikt visu nepieciešamo kruīza laikā. Visinteresantākā man likās dzīve uz jahtas. Lielāko daļu sava laika tu pavadi jūrā, kas nozīmē, ka tās šalkoņu dzirdi 24/7. Un šī burvīgā jūras tuvība ir viena no lietām, kas man tik ļoti pietrūkst. Pirmajās divās nedēļās, izkāpjot krastā, likās, ka visa zeme šūpojas zem kājām, tāpēc mana gaita, iespējams, izskatījās diezgan amizanta. Ieguvu jaunus draugus, ar ko pavadījām neaizmirstamus brīžus kopā gan uz jahtām, gan ārpus tām. Vairākas reizes izbraucām uz Horas pilsētu apskatīt slavenās Mikonos dzirnavas un pastaigāt pa mazajām ieliņām. Izdevās arī izbaudīt Mikonos nakts dzīvi. Cilvēki šeit sabrauc no daudzām pasaules malām, lai pavadītu neaizmirstamas ballīšu brīvdienas. Grandiozākās ballītes ar populārākajiem dīdžejiem notiek pludmalēs Paradise un Superparadise.
Pirmais mēnesis darbā bija grūts lielā darba apjoma un vēl līdz galam neapgūtu iemaņu dēļ. Manas kājas bija skaisti izdaiļotas ar sasitumiem, kurus guvu uz asajiem akmeņiem, sienot virvi. Bet nesadzijušās rētas man vienmēr atgādinās par skaisto jūru un sauli. Strādājot uz jahtas, man bija vienreizēja iespēja apskatīt populārākās Mikonos pludmales, kā arī citas vietas, piemēram, Paros, Santorini un Delos salas. Vēlāk iepazinos ar vēl vienu jauku meiteni Gaļinu. Viņa kļuva par cilvēku, ar ko bija ļoti žēl šķirties. Vienmēr atcerēšos mūsu kruīzu uz Santorini salu. Abas cerējām šo vietu apskatīt, un te nu mēs bijām ceļā. Nogādājām pasažierus uz salas un paši atgriezāmies atpakaļ uz Mikonos. Viļņi bija tik stipri, ka viss iespējamais gāzās uz grīdas no skapīšiem un ledusskapja. Es gulēju uz zemes un turēju skapīšu durvis ar visām četrām, kamēr Gaļina centās glābt ledusskapī esošos dzērienus. Tajā dienā mēs stipro viļņu dēļ netikām līdz Mikonos, bet palikām pa nakti Paros salas ostā. Tikām sveikā ar dažām saplēstām limonādes bundžām un no tualetes izlijušā ūdens sekām.
Oktobra vidū es beidzu savu darbu, un, pirms devos mājās, apskatīju mītiem apvīto Delos salu, un nepilnu nedēļu pavadīju Atēnās. Neskatoties uz grūtībām darbā un atpūtas trūkumu, es šo ceļojumu atminos ar smaidu. Kā saka, pasaule ir grāmata, un tie, kas neceļo, izlasa tikai vienu lapaspusi. Tāpēc, draugi, ceļojiet!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
