Savu stāstu konkursam pieteica Anete Dzērve, kas baudīja 10 dienu ceļojumu Melnkalnē un ar vienu no tām iedvesmos Travelnews.lv lasītājus.
Piektajā dienā pēc izbraukšanas no Rīgas dodamies izpētīt Melnkalnes piekrasti. Pēc Kotoras un Budvas apskates, dodamies uz Cetinji, kas ir kādreizējā Karaliskā Melnkalnes galvaspilsēta. Kad 1910. gadā Melnkalni pasludināja par karalisti, Cetinje bija pasaulē mazākā kādas valsts galvaspilsēta ar 5,895 iedzīvotājiem. Mūsu ceļabiedrs un gids Rihards lieliski spēj šo ainu iedzīvināt mūsu prātos:
Reklāma
"Iedomāsimies, ka ciematā, kas ir aptuveni tikpat liels kā Koknese, visas pasaules lielvaras pēkšņi sāk būvēt savas pārstāvniecības, tiek uzbūvēta karaļa mājvieta, parlamenta māja un tā tiek nodēvēta par galvaspilsētu!"
Mums šajā vēsturiskajā vietā sanāk pavadīt aptuveni 40 minūtes – paskrienam garām teātrim, vēstniecībai, izejam cauri parkam un brīdi pakavējamies pie Zilās Pils jeb Melnkalnes prezidenta rezidences vārtiem. Ar zīmēm pajautājam stīviem durvju sargiem, vai drīkst izstaigāt dārzu, bet pretī saņemam tik tikko samanāmu pirksta pakratīšanu.
Stāvvietā saprotam, ka līdz pēdējās ekskursijas sākumam Lipas alā palikušas 15 minūtes, tāpēc ņemam kājas pār pleciem un dodamies uz Lipu.
Meklējot īsto ceļu, mums kārtējo reizi noveicas, jo ceļš, lai gan šaurs, ir labi asfaltēts un salīdzinoši lēzens. Lipas alas stāvvieta ir milzīgs helikopteru nosēšanās laukums, kurā vieta paredzēta kādiem 10 tūristu autobusiem vienlaicīgi. Sajūta, ka esam ieradušies apskatīt lielāko alu Eiropā.
Brīdī, kad mūsu mašīna ieripo stāvvietā, vagoniņš pilns ar tūristiem lēnām sāk virzīties ārā no laukuma. Rihards vēl mēģina to apturēt, bet biļešu pārdevēja paskaidro, ka mums būs pašiem jābrauc līdz alai, jo vagoniņā vietu vairs nav.
Ievelkam elpu un turpinām ceļu pakaļ vagoniņam. Lai gan ar nedaudz bēdīgāku segumu, šis ceļš tiešām nav slikts. No tā paveras lielisks skats uz ieleju, kura pretējā malā redzam otru variantu, pa ko varēja atbraukt līdz alai – tas izskatās pat daudz stāvāks un ar lielākiem serpentīniem, tāpēc šoreiz bonusa punkts navigācijai.
Pie alas ieejas izrādās, ka labākais, ko gids var no sevis izspiest, ir krievu valoda. Ar šo variantu ir apmierināta aptuveni puse no mūsu bariņa, pārējie noklīst no lielās grupas un savā gaitā sākam lēnām pētīt alu. Lai gan sākumā tā izskatās diezgan iespaidīga – ar lielu eju pašā sākumā un gaismiņām visapkārt, beigās secinām, ka ala ir pamatīgi izvarota. Uz grīdas tai ir uzliets betona celiņš, kas aizved līdz pašai tālākajai alai, kurai viss pamats ir nobetonēts. Celiņa malās vēl šur tur var redzēt būvgružu kaudzes. Lielajā alā stalaktītu grupas izskatās kā ar nazi nogrieztas, visi alas griesti šķiet apdauzīti. Kopskats briesmīgs – sāp sirds par šīs dabas vērtības brutālo izpostīšanu.
Pēc alas pa to pašu ceļu dodamies atpakaļ un priecājamies, ka pretī negadās neviens lielais tūristu autobuss. Šīs dienas mērķis bija sagaidīt saulrietu uz Kotoras mūra, bet tā kā dienas laikā vairākas reizes sanāca aizkavēties, šī doma karājas mata galā.
Mašīnu novietojam benzīntankā kilometra attālumā no vecpilsētas un skriešus metamies uz mūra pusi. Diemžēl jau pusceļā var redzēt, ka mūra augšdaļa iesārtojas un tad kļūst aizvien tumšāka. Spītīgi turpinām ceļu un vecpilsētā uzduramies kādam sargam, kas mums paprasa ieejas maksu. Tā arī netikām skaidrībā, vai tas bija krāpnieks vai patiešām par piekļuvi Kotoras mūrim ir jāmaksā. Ņemot vērā līdzšinējo un turpmāko pieredzi Melnkalnē, tagad es teiktu, ka tas drīzāk bija krāpnieks.
Katrs savā tempā tiekam līdz kādai mazai kapellai vai baznīciņai mūra malā, no kuras paveras vienreizējs skats uz līci. Vienīgi ceļabiedrs Artūrs mūrim atmetis ar roku un nozudis vecpilsētā. Saulrietu mēs esam nokavējuši, bet pāri līcim cienīgi slīd milzīgs prāmis, kura miljons gaismiņas atstarojas ūdenī. Turpat zem mums dzirkstī Kotora, nedaudz tālāk Dobrota un visapkārt līcim var manīt svītru ar gaismām, kas iezīmē krastu.
Kotora ir 3 gadsimtus jaunāka par Budvu, bet turpmākā vēsture abām pilsētām ir līdzīga. Aptuveni 400 gadus Kotoru pārvaldīja Venēcija, kas sniedza pilsētai tipisko venēciešu arhitektūru un arī nocietinājumus. 14. gadsimtā Kotora tirdzniecības apjomu ziņā sacentās ar pašu Venēciju un Ragusas Republiku (tagadējie Dubrovņiki). Pirmā Pasaules kara laikā Kotora bija viena no trīs mājvietām Austroungārijas flotei. Līdz 20. gadsimta sākumam lielākā Kotoras līča iedzīvotāju daļa sastāvēja no horvātu katoļiem un vēl joprojām Kotorā atrodas Horvātijas Katoļu Kotoras Bīskapija. Tās galvenā mītne ir Svētā Tripona katedrāle, kurai mums ar Rihardu sanāca paskriet garām.
Ieskrienam pāris ieliņās, pasmaržojam vēsturisko venēciešu / dalmāciešu / horvātu / melnkalniešu gaisu un steidzam atpakaļ uz benzīntanku, kur Artūrs jau priekšā.
"Man ļoti patika vienīgais apskates objekts Kotorā - benzīntanks!"
Dobrotā nonākam desmitos. Saimniece ir izžāvējusi un izgludinājusi mūsu drēbes un sagaida mūs ar skaļu "Hi!" no otrā stāva balkona. Abas ar Ingunu noejam pie viņas paņemt drēbes un tā starp citu ieminamies, ka dosimies pasēdēt ārpus mājas. Viņas atbilde ir strups "No!" Saskatos ar Ingunu, viņa izskatās tikpat apjukusi kā es. Mēģinām viņai to pateikt citiem vārdiem un viņas atbilde man ilgi paliks atmiņā:
"You go! …and I…" viņa pasmaida un saliek plaukstas zem galvas.
Dzirdot šo tekstu, es padomāju, ka viņa grib nākt mums līdzi, un uz brīdi iestājās panika – ja nu Melnkalnē ir pieņemts, ka vai nu saimnieki iet kopā ar viesiem vai viesi vispār neiet ārā no mājas? Un kā izkļūt no šīs situācijas? Bet Inguna bija pamanījusi plaukstas un pareizi novērtējusi situāciju – saimniece bija tieši otrādi padomājusi, ka mēs viņu aicinām līdzi un atteicās, mēģinot mums parādīt, ka dosies gulēt.
Komunikācija ar šo saimnieci bija neaizmirstama. Uz lielāko daļu mūsu jautājumu viņa atbildēja:
"It’s ok, no problem!"
Tas mums tā pielipa, ka visu atlikušo dienu laikā uz visiem sarežģījumiem bija tikai viena atbilde: "It’s ok, no problem!"
Pēdējais piedzīvojums šajā ar Melnkalni piesātinātajā dienā mums lieku reizi pierādīja, ka vietējiem labāk rēķināt līdzi. Atrodam pēc skata lielisku vietu, kur pasēdēt – tieši jūras krastā un 5 soļus no mājas. Visi laimīgi pasūtam alu, bet gaidītā 0.5 vietā glāzes atnes pārsteidzoši tukšas. Turklāt glāžu malās pat ir atzīme, ar kuras palīdzību skaidri un gaiši redzams, ka alus nepārsniedz 0.4 atzīmi.
"I’m sorry – is it 0.5 or 0.3?"
"Yes, it’s 0.5…"
"But can you see? It’s only 0.4…"
Aptuveni tā notiek mana saruna ar mulstošo oficiantu, kurš sāk taisnoties, ka glāzes lējuši viņa kolēģi, ne viņš pats. Pieslēdzas Inguna, kura veselu glāzi salej pa visām citām, tā lai visās būtu 0.5. Glāze beigās ir tukša, kas uzskatāmi pierāda mūsu argumentu. Oficiants aizsteidzas un drīz vien atnes vēl vienu glāzi, kuru uzsauc uz restorāna rēķina.
Ēdiens tiek atnests pēc laba brīža un miniatūrās porcijās. Vēl pirms tā uz galda parādās mistiska maize, kuru neviens nav pasūtījis, bet padomājam, ka to tāpat kā vietām Latvijā uzsauc pats restorāns. Beigās gan rēķinā ieraugam mistiskus 7 eiro, kas neiet ne ar ko citu kopā. Jautājam oficiantam un protams šie 7 eiro ir pieskaitīti par maizi. Prasām viņam, kurš no mums maizi ir pasūtījis. Oficiants atkal samulst un nevar paskaidrot, mēs tik bliežam pretī, ka šādi ieraksti rēķinā nav likumīgi un drīz vien viņš atnes izlabotu variantu. Samaksājam un mūkam.
Pīļu gājienā ejam uz savu pusi, bet paejam garām mājai, gadījumā, ja nu restorāna oficianti mums seko ar skatieniem. Pastaigājam nedaudz gar jūras krastu un tad gar pašu maliņu ātri ātri iemūkam pa vārtiņiem mūsu mītnes vietā.
Melnkalnes dienā redzējām lielu daļu no vēsturiskā valsts reģiona, ievērtējām izpostītu alu, kurai lemts kļūt par izdaudzinātu valsts mēroga apskates objektu, ieskrējām bijušajā karaļu galvaspilsētā, uzkāpām vairākus gadsimtus vecā mūrī un cīnījāmies ar vietējo ieradumu mānīt tūristus pa labi un kreisi.
