Salīdzinājumā
ar apjomīgu finansiālo atbalstu un iespēju turpināt darbu, ko savu valstu
tūrisma nozares uzņēmumiem nodrošina Lietuva un Igaunija, Latvijā tūrisma
eksports tiek nogalināts. Atbalsta trūkums krīzes apstākļos sekmēsies ar
lielāko tūrisma kompāniju aiziešanu no Latvijas, atstājot tirgū vien nelielos
uzņēmumus, kas iespējams pāries pelēkajā zonā, norāda "Baltic Travel Group" vadītājs
Vlads Korjagins.
Lielākais nozares nodokļu maksātājs paliek bez atbalsta
Reklāma
Aizvadītais
gads kompānijai bija veiksmīgs – Latvijā tika sasniegts gandrīz 21 miljona eiro
apgrozījums, Lietuvā – 4,6 miljoni eiro, bet Igaunijā – 1,85 miljoni eiro. Mēs
pārcēlāmies uz jaunām biroja telpām, kā arī aktīvi ieguldījām līdzekļus jaunu
tirgu apguvē un tehnoloģiju izmantošanā. Saskaņā ar 2018. gada datiem tūrisma
nozarē mēs bijām viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā. Gada laikā
nodokļos Latvijā tika nomaksāts gandrīz 1 miljons eiro, no tiem 300 000
sastāda PVN maksājumi, savukārt vairāk nekā pusmiljons ir tieši ar nodarbinātību
saistītie nodokļi. Esam godprātīgs nodokļu maksātājs, ko Valsts ieņēmumu
dienests iekļāvis starp sudraba līmeņa uzņēmumiem. Jāpiezīmē, ka Lietuvā
nodokļu maksājumi pagājušajā gadā sastādīja 160 000 eiro, bet Igaunijā –
100 000 eiro.
Tūrisms sasniedza nulles punktu
Līdz
šī gada 12. martam "Baltic Travel Group" Latvijas birojs nodarbināja 57
darbiniekus. Mums bija vērienīgi attīstības plāni, piemēram, dalība muzikālā
festivāla "Rīga – Jūrmala" un dažādu konferenču organizēšanā. Patiesībā 2020. gadu
mēs prognozējām kā rekordu gadu, t.sk. sasniegt 30 miljonu eiro apgrozījumu
visās trīs Baltijas valstīs kopā. Divas nedēļas pirms pilnīgas biznesa
apstāšanās atzīmējām arī kompānijas 20 gadu jubileju. Ja citās nozarēs krīzes
ietekmē bizness saruka par 20% vai par 30%, tad mēs sasniedzām nulles punktu.
Apgrozījums nokritās līdz nullei, turklāt klientiem bija jāatmaksā nauda par
iegādātajām pakalpojumiem, kurus viņi nevar izmantot un mēs nevaram nodrošināt.
Kā vidutājs starp klientu un piegādātāju, mēs esam salīdzinoši neapskaužamā
situācijā, jo klienti naudu vēlas saņemt uzreiz, bet ne visi pakalpojumu
sniedzēji spēj to nodrošināt. Tad robu aizpildām mēs.
Padomju tradīcijas 21. gadsimta tirgus ekonomikā
Viss,
ko mēs kā godīgs darba devējs un apzinīgs nodokļu maksātājs būvējām šos
divdesmit gadus, sabruka vienā mirklī. Turklāt brīdī, kad bijām sasnieguši
visaugstāko pacēlumu. Zaudējumi, kurus nebūs iespējams atgriezt, pasākumi,
kurus atcēla vienā mirklī – tas viss sākotnēji radīja lielu šoku. Pirmās nedēļas
pavadīja arī liela neziņa, kā rīkoties un vai var rēķināties ar valsts
atbalstu? Parādoties iespējai pieteikties uz t.s. dīkstāves pabalstiem, uzplaiksnīja
zināma cerība, kas tomēr neattaisnojās. Ja vidējais atalgojums mūsu kompānijā
ir vairāk nekā 1 000 eiro pēc nodokļu nomaksas, attiecīgi gandrīz
2 000 eiro pirms nodokļu nomaksas, dīkstāves pabalsta apmērs daudz nespēja
palīdzēt. Kaut gan, protams, jāsaka paldies arī par to pašu. Jāpiezīmē, ka daļa
augsti kvalificētu darbinieku šādu risinājumu atteicās pieņemt un šobrīd jau
darbojas citās nozarēs vai meklē darba iespējas ārpus Latvijas. Dīkstāves pabalstus
var salīdzināt ar centieniem visus padarīt vienlīdzīgus padomju labākajās
tradīcijās, kas 21. gadsimta tirgus ekonomikā, diemžēl, nedarbojas.
Igaunijā 60 000 eiro, Lietuvā - 23 000 eiro, Latvijā - ?
Mazliet
mulsina arī resursu apjomi, ko valsts patērē, lai kontrolētu dīkstāves pabalstu
saņēmējus un uzraudzītu, vai viņi patiešām nestrādā? Lai labāk atspoguļotu
situācijas absurdumu var izmantot analoģiju ar olimpiskajām spēlēm, kas šogad
tiek atceltas. Ja mūsu sportistiem nav iespējas piedalīties, tad valsts izmaksā
nelielu kompensāciju pie nosacījuma – ja redzēsim, ka trenējaties, saņemsiet
sodu! Radās iespaids, ka valsts mēģina slāpēt, nevis sekmēt uzņēmējdarbību.
Dīkstāves laikā uzkrājās virkne problēmjautājumu, jo mēs vienkārši nedrīkstējām
tos risināt. Salīdzinājumam jāmin situācija Igaunijā, kur valsts sniedza
finansiālu atbalstu, bet uzņēmumi vienlaikus varēja turpināt strādāt. Valsts
subsīdija granta veidā, kas nav
jāatmaksā, mūsu uzņēmumam Igaunijā sastādīja 60 000 eiro, bet Lietuvā - 23
000 eiro.
300 eiro pēc trīs mēnešiem
Arī
uz valdības plāniem nozares glābšanai raugos gana skeptiski. Šobrīd publiskajā
telpā ir izskanējis, ka tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumiem būs iespēja
saņemt subsīdijas algu izmaksāšanai 300 eiro apmērā mēnesī. Turklāt, subsīdiju
par katru darbinieku darba devējs saņems tikai pēc trīs nostrādātiem mēnešiem.
Tāpat izskan idejas par kredītu iespējām no Altum,
tomēr jāņem vērā, ka tūrisma nozares uzņēmumiem visbiežāk nav tādu
pamatlīdzekļu, kas ļautu pretendēt uz šiem kredītiem. Iedomājieties, ka par
darbinieku, kurš pārvalda vismaz trīs svešvalodas, ir ieguvis vairākas augstākās
izglītības un līdz šim saņēmis vairāk nekā 1 000 eiro lielu atalgojumu, uzņēmums
saņem 300 eiro subsīdiju algas izmaksāšanai un arī tos - tikai pēc trīs
nostrādātiem mēnešiem.
Tūrisma plūsmas kontrole tiks zaudēta
Ļoti
žēl, ka valsts neņem vērā tūrisma nozares ieguldījumu tautsaimniecības
attīstībā. Turklāt, žēl ir ne tikai tāpēc, ka ir cietis mūsu uzņēmums, bet gan
tāpēc, ka kopējās sekas var būt ļoti smagas. Mūsu kompānija pārstāv trīs
dažādus darbības virzienus – vietējo klientu korporatīvais tūrisms, ienākošo un
konferenču tūrismu. Vietējam korporatīvajam tūrismam šobrīd ir labākās
atveseļošanās iespējas, jo pakāpeniski sāk atvērties dažas robežas, bet
jautājums, kas notiks ar ienākošo un konferenču tūrismu? Kā jau minēju, Lietuvā
un Igaunijā valsts atbalsts ir būtiski lielāks, kamēr Latvijā kompānijas, kas
nodarbojas ar tūrisma eksportu, tiek nogalinātas. Rezultātā valsts riskē zaudēt
šāda veida uzņēmumus, un, ja tūrisma plūsmas gada vai divu laikā zināmā mērā
atjaunoties, tās vairs nebūs Latvijas uzņēmumu kontrolē, bet gan Lietuvas vai
Igaunijas kompāniju pārziņā. Tādu kompāniju, kurām valsts grūtā brīdī sniedza
atbalstu un bija gatava sadarboties.
Nodokļus atliek, nevis atlaiž
Mūsu
kompānijas darbiniekiem Lietuvā sešu mēnešu periodā tiks izmaksāta minimālā
alga (pārējo uzņēmums ir tiesīgs piemaksāt no saviem resursiem), valsts uzņemas
praktiski visus izdevumus, ko rada biroja uzturēšana, kā arī ir izsniegts jau
pieminētais vienreizējais grants
23 000 eiro apmērā. Un tas viss tiek sniegts, neraugoties uz to, ka
Lietuvā esam mikrouzņēmuma statusā. Latvijā kopš 12. marta esam saņēmuši
dīkstāves pabalstu 32 darbiniekiem. Pārējie kļuvuši par darba meklētājiem. Vēl
esam saņēmuši nodokļu brīvdienas – centīsimies, lai maksājumi tiktu atlikti uz
maksimālo laiku, proti, trīs gadiem, bet tā ir tikai atlikšana. Protams, arī
Igaunijā esam samazinājuši darbinieku skaitu, atlikušie darbinieki saņem
dīkstāves pabalstu, kuram uzņēmums piemaksā nelielu summu, bet būtiskākā
atšķirība, ka viņi var turpināt strādāt un pelnīt.
Iespējams varēsim aizmirst par starptautisko konferenču tūrismu
Šī
brīža situācija mudina prognozēt, ka lielākie tūrisma nozares uzņēmumi pametīs
Latvijas tirgu. Diemžēl, bet arī mēs šobrīd izskatām variantu pārcelt pamatdarbību
uz Lietuvu, uzsākot darbinieku piesaisti. Un visus nodokļus, ko līdz šim
ieskaitījām valsts kasē Latvijā, būsim spiesti turpmāk novirzīt Lietuvai. Daļa
no tirgū atlikušajām nelielajām kompānijām var turpināt darboties t.s. pelēkajā
zonā, kas valstij atkal nozīmēs papildus galvassāpes. Jau pirms krīzes Latvijas
tirgū aktīvi ielauzās kompānijas no Lietuvas, kurām šeit pat nebija biroju vai
darbinieku. Domāju, ka krīzes ietekmē viņu konkurētspēja tikai pieaugs, kamēr
vietējiem uzņēmumiem – saruks. Pats negatīvākais scenārijs nozīmēs arī to, ka
varēsim aizmirst par starptautisko konferenču tūrismu! Ja iepriekš Latvijā
darbojās vien piecas kompānijas, kas vienlaicīgi spēja atvest uz Latviju
vērienīgus starptautiskus pasākumus un konferences, tad pēc krīzes nebūs arī
to.
Nozares un personīgā katastrofa
Tūrisma
nozare šobrīd piedzīvo katastrofu. Arī es personīgi, jo uzņēmumam esmu atdevis
vairāk nekā divdesmit savus dzīves gadus. Atbalsta, uz kuru cerējām, realitātē
nav un domāju, ka daudziem nozares uzņēmējiem šobrīd sagrūst visu ideāli par
to, ka Latvijā iespējams izveidot pasaules līmeņa uzņēmējdarbību. Izrādījās, ka
visiem godīga un atklāta biznesa gadiem nav nekādas nozīmes un vajadzīgā brīdī
nav palīdzīgas rokas no atbildīgajām instancēm. Tas ir arī viens no iemesliem,
kādēļ tūrisma nozare pēdējās nedēļās ceļ trauksmi, bet, diemžēl, mēs paliekam
nesadzirdēti.
Autors: "Baltic Travel Group" vadītājs Vlads Korjagins
