2024. gada decembrī apritēja 30 gadi, kopš Rīgā tika atvērts pirmais “McDonald’s”. Vai to dēvēt par restorānu vai par ēstuvi, tas lai paliek katra paša ziņā. Šoreiz Travelnews.lv ar autora atļauju publicē žurnālista un žurnālistikas pasniedzēja Kārļa Streipa atskatu uz Makdonalda ienākšanu Latvijā.
Ai, kas tā bija par jezgu! "Kārtīgi" latvieši vaimanāja, ka, pirmkārt, amerikāņu ievazātā ēstuve bija pārāk tuvu Brīvības piemineklim! Kas par bezkaunību! Otrkārt, telpās, kurās atvērts Makdonalds, pirms tam bija grāmatu veikals! Kas par necieņu! Vai dieniņ, kas tā kaut ko varētu būt iedomājies?
Reklāma
Par to visu lasot, padomāju pie sevis, atradušies, par ko kašķēties. Uzrakstīju komentāru laikrakstam "Diena," kurā konstatēju, ka, pirmkārt, Brīvības piemineklim nekādu emociju nav un, ja Milda par kaut ko būtu sašutusi, tad drīzāk tas būtu par to, ka reizēm baloži viņai sēž uz galvas un uzvedas nesmuki. Otrkārt, starp grāmatu bodi un Makdonaldu telpās bija sieviešu apakšveļas veikals, kas arīdzan nebūtu uzskatāms par tautiskuma iemiesojumu, kura dēļ vajadzētu bļaut.
Uzrakstīju komentāru, drīz pēc tam devos uz Ameriku ciemos pie māsām uz Ziemassvētkiem - un pēc pāris nedēļām atgriezos Latvijā, lai konstatētu, ka pirmo, bet ne pēdējo reizi biju pasludināts par īstenu latviešu tautas ienaidnieku.
Pirms Makdonalda situācija ar ātrām ēstuvēm Rīgā bija nosacīta. Divas vietas atceros konkrēti. Pirmkārt, Kronvalda bulvārī pāri pretī no Nacionālā teātra, jau 1989. gadā, šķiet, parādījās ēstuve, kurā tirgoja hamburgerus, bet nevis hamburgerus uz bulciņām, bet gan uz vafelēm tādām, kuras citreiz cilvēki ēd brokastīs. Otrkārt, LU Žurnālistikas katedra tajā laikā atradās Visvalža ielā (man šķiet, tolaik to sauca citādāk), un Birznieka-Upīša ielā bija stipri nosacīta picērija. Katedrā tolaik strādāja viesprofesors no Amerikas, kura pētniecības intereses bija par baltu rakstniecību 19. gadsimtā, un šajā kontekstā viņš cita starpā bija iemācījies lasīt latviešu valodu vecajā un ķeburainajā drukā, kāda izmantota līdz pat pirmajam brīvvalsts periodam. Pēc lekcijām mēs reizēm devāmies uz picēriju pusdienās.
Un tad uzradās Makdonalds. Ar visu bļaušanu un aurošanu no "tautiskuma" viedokļa, tur sākumā bija dikti garas rindas un liela gaidīšana. Atceros lasījis par pirmo Makdonaldu Maskavā, kas bija jau 1990. gada martā, kad pirmajā dienā vēl pirms restorāna atvēršanas bija sapulcējusies rinda ar 5000 cilvēkiem. Viens, kas restorāna darbiniekiem bija jāmāca, bija stāvēšana nevis tā ka visi stāv gar leti kā tas ir Centrāltirgū, bet gan rinda jāveido pie katras kases atsevišķi. Arī atceros, ļaudis bija pārsteigti, ka Maskavas Makdonalda darbinieces visas smaidīja. Valstī, kur pārdevējas veikalos mēdza būt līdzīgas gorgonam, vien nepieklājīgākas.
Šorīt par šo tēmu domājot paskatījos, un biju pārsteigts, ka pirmais Hesburgers mūsu dievzemītē parādījās tikai 2004 gadā. Igaunijā jau 1996. gadā, pie mums vēlāk. Tas veidoja alternatīvu ar piebildi, ka Hesburgera galvenais burgeris ir ar tik daudz mērces, ka to apēst bez visai universālas aptašķīšanās vienkārši nav iespējams. Bet garšīga tā mērce.
Kaut kur pa vidu no amerikāņu ēstuvēm Rīgā parādījās Subway, kur tirgo garās sviestmaizes. Kādu laiku Vecrīgā bija restorāns TGIF, kas nebija ātrā ēdināšana, bet ne pārāk tālu no tā. Un arīdzan mums tagad ir Kentucky Fried Chicken ar dažādiem vistas paēdieniem.
Viens, uz ko visu laiku dikti cerēju, bija, ka Rīgā kāds atvērs Burger King franšīzi, ne tikai tā, lai Makdonaldam radītu konkurenci, bet arī tāpēc, ka man Burger King Whopper garšo labāk nekā Makdonalda Bigmeks. Gaidīju, gaidīju, tad parādījās ziņa, ka būs - un tad uzradās Covid-19 pandēmija un viss apstājās. Bet tāpat kā tas ir ar visām lietām, arī pandēmija beidzās, un nu Rīgā arī ir Burger King. Man personīgi prieks par to.
Tomēr Makdonalds ir visu ātro ēstuvju vectētiņš, un viens, kas par to ir universāli zināms, ir apstāklis, ka Bigmeks Rīgā garšos tieši tāpat kā Bikmeks Ņujorkā, Kopenhāgenā vai Parīzē. Deli būs cūkgaļa, nevis liellops, jo liellops indiešiem skaitās svēts un aizsargājams un nemaļams burgeru vajadzībām. Bet Makdonaldā pastāviba un konsekvence ir būtiska. Blakus Bikmekam man arī garšo vistas nageti un it īpaši Makdonalda sinepju mērce, kuru es principā būtu gatavs dzert spaiņiem vien.
Pandēmijas laikā arī parādījās cita amerikāņu ēdmaņa, lai gan šajā gadījumā tai pirmsākumi bija Eiropā un konkrēti ebreju vidē. Runa ir par beigeļiem, kas ir apaļa bulciņa, uz pusēm pārgriežama, tosterī uztostējama, ar Filadelfijas sieru apsmērējama un tā ir viena dikti laba lieta. Arī tur bija problēmas ar pandēmiju saistītiem ierobežojumiem, bet ar laiku Big Bad Bagels bija klāt, un kādu laiku portālā TripAdvisor tas skaitījās vēl populārāks nekā leģendārais Vincenta restorāns Elizabetes ielā. Mūsdienās Big Bad Bagels arī atrodams Vecrīgā. Arī par to prieks.
Tādas, lūk, būtu manas vēsturiskās pārdomas par ātro ēdināšanu. Pieļauju, būs daži, kuri to izlasījuši nāks ar pārdomām par lētām amīšu ēstuvēm, no kurām nekāda labuma nav vispār un kārtīgam latvietim vajag ēst karbonādi ar kartupeļiem un nevis kaut kādu tur Bigmeku vai Whopper. Tādiem ļaudīm bildīšu - ja nepatīk, mierīgi vari turp nedoties un Makdonaldam/Burger King/Big Bad Bagels gabals tāpēc nenokritīs.
Un viena pēdējā piebilde, kurai ar ātro ēdināšanu nav nekāda sakara. Decembrī aprit 40 gadu, kopš jūsu padevīgais kalps ieguva bakalaura grādu raidorganizāciju žurnālistikā no Ziemeļilinoisas universitātes. Jau nākamajā dienā padevīgais kalps sāka strādāt televīzijā Ilinoisas štata pašos dienvidos. Televīzijas būšanas man ir nākušas līdz visu laiku kopš tam. Arī par to man ir prieks.
.jpg "Darba laiks Ziemassvētkos un gadumijā Bauskas TIC")
pix-LAT.3860.gif)
