Traģēdija Nepālā nav atstājusi vienaldzīgos. Turpinām raidīt visumā labās domas. Taču šī traģēdija ir izgaismojusi arī citus aspektus par svētceļojumiem un retrītiem. Viedokli pauž meditācijas pasniedzēja Daiga Konošonoka.
Facebook izlasīju pārgājienu grupas paziņojumu. Neraugoties uz notikušo katastrofu Nepālā, šogad ieplānotie visi braucieni notikšot. Grupa dosies uz vietu, kurā nenotika nogruvums, un tā esot iespējams atbalstīt vietējo ekonomiku.
Reklāma
Ar paziņojumu “mēs brauksim tur, kur nenotika nogruvums” profesionāls risku izvērtējums ir beidzies.
Tas pats jautājums rodas, kad Facebook lasām aicinājumus doties svētceļojumos uz Indiju, Bali, pārgājienos uz Gruziju, Peru, Maroku. Galamērķi un riski ir dažādi, bet atbildības trūkums un likuma pārkāpums ir vienāds. Jā, likuma pārkāpums un nelegāla ceļojuma organizēšanas darbība! ASV tas nebūtu iespējams, pat Vācijā ne, jo ceļošanai ārpus valsts uzraugošās iestādes ir ļoti striktas.
Ja kāds Facebook izveido piedāvājumu, savāc grupu, nosaka cenu, organizē maršrutu, naktsmītnes, transportu, gidus vai citus pakalpojumus un cilvēki maksā, tas nav nekāds ģimenes brauciens!
Latvijā ES tūrisma pakalpojumu organizēšanas regulējums stājās spēkā 2018. gadā. Visa ES ceļojumu rīkošanas bilde mainījās. Tad arī es vēl organizēju pēdējo svētceļojumu uz Indiju, atbilstoši vecajai likuma kārtībai.
Pēc tam starptautiskajā jogas kopienā bija ļoti daudz diskusiju - ko un kā varēsim darīt kā starptautisko retrītu organizatori, kā jogas un meditācijas pasniedzēji, lai ievērotu regulējumu. Meklējām ļoti praktisku atbildi jautājumam: ko drīkstam organizēt mēs paši un kurā brīdī jau nepieciešams licencēts tūrisma partneris?
Nemeklējām veidu, kā regulējumu apiet, bet gan kvalitatīvāko modeli, kā tajā strādāt korekti.
Vienalga kā mēs braucienu nosaucam - retrīts, svētceļojums, tūrisma ceļojums, kalnu pārgājiens, SPA brīvdienas, būtiski, kādi pakalpojumi tajā faktiski tiek organizēti un pārdoti. Arī retrīts, svētceļojums, pārgājiens vai “savējo brauciens” nav izņēmums no ES tūrisma regulējuma.
Jāsaka, regulējums mūs ļoti ierobežo tieši finansiāli. Licence un apdrošināšana organizatoram ir vairākos tūkstošos eiro mērāma, tāpēc plaukst un zeļ nelegāli organizatori.
Diemžēl arī nelaimīgajā Nepālas gadījumā jogas skolotājas vai uzņēmums nedrīkstēja iekasēt no jogotājiem 3500 eiro, jo nav tūrisma operators vai aģents, kuram ir noteikts atbildības un drošības loks attiecībā pret retrīta dalībniekiem.
Tāpat Konsulārajā reģistrā reģistrēties ir pašsaprotami. Tomēr jāsaprot, ka tas NAV bezmaksas starptautisks glābšanas dienests. Ārlietu ministrija krīzē var sazināties ar cilvēkiem, sniegt informāciju, koordinēt konsulāro palīdzību un informēt par izceļošanas iespējām. Taču nevar automātiski nodrošināt cilvēka izvešanu no jebkuras krīzes zonas vai apmaksāt atpakaļceļu tikai tāpēc, ka ceļotājs nonācis sarežģītā situācijā.
Retrīta, pārgājienu, tematisku atpūtas braucienu vadītāju kompetence ir izveidot programmu, saturu, vadīt prakses. Bet, tiklīdz starptautiskā braucienā klāt nāk naktsmītnes, transfēri, pārvietošanās starp pilsētām vai valstīm, sākas cita profesionālā atbildība.
Tāpēc mēs izvēlējāmies sadarboties ar oficiāliem tūrisma partneriem un arī šobrīd meklējam partnerus ārvalstīs, kuri ne tikai juridiski drīkst organizēt ceļojumu, bet arī saprot retrītu un svētceļojumu specifiku.
Tas ir krietni sarežģītāk. Tas maksā krietni vairāk. Ir vairāk līgumu, noteikumu un jautājumu, kas jārisina.
Un tādēļ man ir grūti pieņemt argumentu, ka pietiek ar to, ka organizators ir tikai jogas skolotājs, pieredzējis ceļotājs, pazīst konkrēto valsti vai daudzkārt ir vedis cilvēkus kalnos vai svētceļojumos. ES regulējums ir korekts, bet arī stingrs un saprotams.
Ja cilvēki tev uztic ne tikai savu brīvo laiku, bet arī naudu, drošību un situācijā, kad kaut kas noiet greizi, dzīvību, tad ļoti būtiski, ka sadarbības partneri attiecīgajā valstī ir juridiski un profesionāli augstā līmenī.
Es pati organizēju tikai starptautiskus retrītus un svētceļojumus. Un arī tad, ja cilvēks brauc uz garīgu retrītu, ceļojuma juridiskā un profesionālā atbildība nepazūd tikai tāpēc, ka tā mērķis nav ierastais tūrisms. Atbildības izjūta ir ļoti augsta.
Lūdzu, neskatieties, cik jauks cilvēks, cik sekotāju un vai cilvēka Instagram ir fantastiski kalnu skati un draudzene ar viņu jau ir braukusi.
Labs retrīta vai brauciena vadītājs nav automātiski tūrisma operators.
Tāpat kā izcils pavārs automātiski nekļūst par aviokompāniju tikai tāpēc, ka viņa klientiem ir jānokļūst uz restorānu citā valstī.
Katram ir sava profesionālā kompetence. Diemžēl, atbildība sāk kļūt redzama tad, kad kaut kas notiek. Kad strādā līgumu, apdrošināšanas, partneru, kontaktu, naudas, rīcības algoritmi un skaidri noteiktas atbildības.
Mūsdienās diez vai mēs pirktu trīs tūkstošus eiro vērtu datoru no cilvēka stāvlaukumā tikai tāpēc, ka viņš šķiet patīkams, daudz zina par datoriem un kāds mūsu draugs no viņa jau reiz kaut ko nopircis...
Bet par vairākiem tūkstošiem eiro pērkam braucienu uz Nepālu, Gruziju, Indiju vai Indonēziju un pat nepajautājam, kas juridiski mums šo pakalpojumu pārdod.
Paradoksāli.
Jo šajā gadījumā mēs riskējam ar savu veselību, naudu un dažkārt arī dzīvību. Sākumā minētajā piemērā - vietējās ekonomikas atbalstīšana ir laba ideja. Bet tā nav riska vadība.
Tāpat savas atbildības pārnešana uz vēstniecību vai Konsulāro departamentu nav korekta un nestrādā.
Ceļot vajag. Bet prasīt arī vajag!
- Kurš tūrisma operators konkrēti rīko šo braucienu, arī garīgu vai tematisku. Tūrisma operators.
- Kas notiek, ja brauciens jāatceļ vai jāmaina?
- Kas organizē palīdzību, ja saslimstu vai gūstu traumu?
- Kas ir vietējie partneri?
- Kāds ir galamērķa valsts riska reitings (normāli gan tādas nemaz nepiedāvā).
Labs organizators par šādiem jautājumiem neapvainosies. Tieši otrādi. Uz tiem jau būs gatavas atbildes info materiālos!
Svētceļojums, retrīts, pārgājiens un brīvība ceļot nav pretstats atbildībai. Esam, lūdzu, apzinātāki un laužam šo kultūru!
