Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com
Par garlaicību kulinārijas jomā mūsdienās nudien būtu grēks sūdzēties. Ja vien vēlamies, varam pirmdienā ēst japāņu suši, otrdienā ukraiņu boršču, trešdienā spāņu paelju, ceturtdienā taizemiešu nūdeles, un tā tālāk. Dažkārt gribas aizdomāties, no kurienes un pa kādiem ceļiem tas viss līdz mums ir atceļojis, un kā vispār veidojušies dažādu tautu ēšanas paradumi. Nevajag pat eksotiskus ēdienus .. Vai esat iedomājušies, ko liela Eiropas daļa, mūs ieskaitot, ēstu, ja vēsturiski nebūtu sagadījies tā, ka Amerikas atklājēji 16.gadsimtā atveda šurp tam laikam eksotisku brīnumu – kartupeli. Kā būtu veidojusies Eiropas vēsture, ja šis sātīgais un pielāgoties spējīgais dārzenis nebūtu glābis lielu daļu iedzīvotāju daudzajās bada ziemās?
Līdzīgu sakarību pasaulē ir daudz, tādas var atrast ik uz soļa. Palūkosimies uz tagadējo Meksiku. Šīs valsts vēsturiskajā piemērā sevišķi uzskatāmi redzams, kā, atspoguļojot pasaules vēstures norises, uz dažādiem zemeslodes nostūriem ceļo arī pārtikā izmantojamie produkti, iedzīvojas jaunajās vietās, ieaug vietējā ēšanas kultūrā, simboliski paši kļūstot par cilvēces vēstures daļu.
Reklāma
Pirms kolonizācijas periodā teritorijā saimniekoja varenās acteku un maiju impērijas, kuru iedzīvotājiem savus vēsturiskos varoņdarbus nācās veikt patukšiem vēderiem. Reģions bija tuksnešains, neauglīgs, medījamu savvaļas dzīvnieku tikpat kā nebija. Pamatā viss iedzīvotāju uzturs balstījās uz trim "lielajiem vaļiem" – kukurūzu, pupiņām un čili pipariem, ko papildināja vēl daži dārzeņi un reizēm pieticīgs mednieku un zvejnieku loms – zivis, ķirzakas, iguānas, bruņurupuči, olas.
Lielas pārmaiņas pirmiedzīvotāju ēdienkartē atnāca līdz ar spāņu konkistadoru ierašanos 16.gadsimtā, liekot pamatu tam, kas mūsdienās pazīstams kā meksikāņu nacionālā virtuve. Kā jau teju katrā iekarošanas un pakļaušanas gadījumā, grūti būtu teikt ko pozitīvu par spāņu nodarījumiem kā tādiem .. tomēr, kas attiecas uz kulinārijas jomu – tā piedzīvoja pozitīvas pārmaiņas. Pirmkārt, spāņi sev līdzi atveda mājdzīvniekus (govis, cūkas, kazas, aitas, vistas, u.c.) un parādīja, kā tie audzējami un izmantojami pārtikā. Tā vietējo iedzīvotāju regulārajā ēdienkartē beidzot parādījās gaļa un piena produkti, īpaši iecienīti vēlāk kļuva dažādi sieri. Otrkārt, tika atvestas arī līdz tam nezināmas graudaugu kultūras, dārzeņi un garšvielas, kā arī jauni gatavošanas paņēmieni (piemēram – cepšana). Nozīmīgāko "jaunpienācēju" vidū minami kvieši, rīsi, sīpoli, ķiploki, olīvu eļļa, oregano, koriandrs, kanēlis, krustnagliņas, safrāns un citas garšvielas.
Brīdī, kad spāņi ieradās Meksikā, viņiem aiz muguras jau bija 8 gadsimti arābu ietekmē, kas, protams, bija atstājis iespaidu arī uz virtuves tradīcijām, izmantojamiem produktiem. Koriandrs, kanēlis – vai tas jums ko neatgādina? Savukārt 15.-16. gadsimts bija Spānijas koloniālās impērijas un aizjūru tirdzniecības ziedu laiki, Centrālamerika nebūt nebija vienīgais viņu interešu reģions .. un rezultātā no tālās Dienvidāzijas uz Amerikas kontinentu aizceļoja rīsi, vairākas tropisko augļu sugas (piemēram, citrusi, ananāsi), garšvielas. Vēlāk piekrastes reģionos tika ievesti vergi no Āfrikas, kas arī atstājis raksturīgas nianses – piemēram, ieviesa uzturā zemesriekstus, kurus uz Āfriku savulaik bija aizveduši portugāļi. Cik daudz lielu vēsturisku notikumu atbalsis var būt koncentrētas vienā pusdienu šķīvī!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
