Klimata pārmaiņas, mežu izciršana, jūras līmeņa celšanās – tie ir tikai daži no iemesliem dzīvnieku un putnu sugu populāciju nonākšanai uz izmiršanas robežas, taču vairākas apdraudētās sugas, kas bija teju izzudušas, ir izdevies glābt, vēsta kanāls “National Geographic”.
Viens no galvenajiem dzīvnieku apdraudējuma iemesliem diemžēl ir cilvēku rīcība. Proti, joprojām pasaulē ik dienu peļņas dēļ tiek nogalināti gan lauksaimniecības, gan savvaļas dzīvnieki, tostarp arī apdraudēto sugu dzīvnieki. Piemēram, tīģerus medī, lai iegūtu skaisto kažokādu. 20. gadsimta sākumā pasaulē dzīvoja vairāk nekā 100 000 tīģeru, bet mūsdienās to skaits savvaļā ir sarucis līdz 4500 tīģeriem.
Reklāma
Par dzīvnieku tiesībām sāka runāt jau Senajā Grieķijā. Slavenais filozofs un matemātiķis Pitagors jau 6. gadsimtā pirms mūsu ēras aicināja cienīt dzīvniekus, jo sengrieķi ticēja dvēseļu pārceļošanai starp cilvēku un dzīvnieku.
Kopš 1997. gada 10. decembrī pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā dzīvnieku tiesību aizsardzības diena, aicinot aizdomāties par mūsu mazāko brāļu tiesībām, pirmkārt, jau tiesībām uz dzīvību.
Kanāls “National Geographic” sveic Starptautiskajā dzīvnieku tiesību aizsardzības dienā un piedāvā iepazīties ar dzīvniekiem un putniem, kas bija uz izmiršanas robežas, tomēr tos ir izdevies paglābt no iznīcības!
Amerikas stārķis jau teju desmit gadus nav izmirstoša suga
Teju trīs desmitgades, no 1984. gada līdz 2014. gadam Amerikas stārķis bija uz izmiršanas robežas ļoti straujas sugas populācijas samazināšanās dēļ. Par iemeslu tam bija kļuvuši gan ilgstoši sausuma periodi, gan dabiskās vides iznīcināšana.
Līdzīgi notika arī Brazīlijā, no 1960. gadu beigām līdz 1990. gadu vidum suga bija uz izmiršanas robežas, taču tagad Amerikas stārķi atkal ir sastopami šajā valstī, jo īpaši Tubarao upes reģionā.
Šie masīvie putni barojas pēc taustes, tas nozīmē, ka tie ieliek knābi ūdenī un brien līdz atrod zivi. Līdz ko zivs ir atrasta, knābis acumirklī aizcērtas, padarot Amerikas stārķus par vieniem no ātrākajiem medniekiem dzīvnieku pasaulē. Bet, ja zivju nav pietiekoši daudz, tiem ir grūti atrast pārtiku.
1970. gados Amerikas stārķi migrēja uz ziemeļiem, kur tie sāka ligzdot un meklēt barību. 2000. gadā tika uzsākts projekts, kas palīdzēja atjaunot dabisko ūdens plūsmu, lai Amerikas stārķi atkal varētu atgriezties uz dienvidiem un medīt savā dabiskajā vidē – Floridas štata ūdeņos. Sākot ar 2014. gadu putnu skaits pieauga visā pasaulē un šī suga vairs nebija uz izmiršanas robežas.
Savā dabiskajā vidē atgriezies Amerikāņu aligators
Amerikāņu aligators ir liels zīdītājs, kas sastopams galvenokārt Ziemeļamerikas dienvidaustrumu reģionos, piemēram, Floridā, Luiziānā un citos Dienvidu štatos. Pasaulē ir sastopamas tikai divas aligatoru sugas – Ķīnas aligators un Amerikāņu aligators.
Amerikāņu aligatori var sasniegt ievērojamus izmērus, pieauguši indivīdi bieži pārsniedz 4 metru garumu un sver vairāk nekā 450 kilogramus. Aligatori ir atzīti par ļoti veikliem plēsējiem, to uzturā ietilpst zivis, rāpuļi, putni un mazāki zīdītāji. Tie ir pazīstami ar savu spēcīgo žokli un spēju izturēt gan aukstas, gan karstas temperatūras.
Tomēr, neskatoties uz to, 20. gadsimta vidū Amerikāņu aligatora suga bija apdraudēta un gandrīz sasniedza izzušanas robežu, jo no tā ādas izgatavoja aksesuārus, kurpes un somas. 1967. gadā tas tika iekļauts apdraudēto sugu sarakstā.
Taču, pateicoties Amerikas štatu un federālo aģentūru, kā arī dabas aizsardzības grupu kopējām pūlēm, tos ir izdevies glābt. Šobrīd lielākais rāpulis Ziemeļamerikā vairs nav apdraudēts, un savvaļā ir sastopami aptuveni pieci miljoni aligatoru, kas bieži redzami to dabiskajā vidē.
Kuprvalis atguvis dzīvotspēju
Majestātiskais milzonis – kuprvalis, pazīstams arī kā jūras līdaka, mājo visos pasaules okeānos un ir piedzīvojis gan dramatisku populācijas samazināšanos, gan atgriešanos pie dzīvotspējas.
Kuprvaļi ir slaveni ar savu acīmredzamo peldēšanas stilu, kas ietver biežus lēcienus virs ūdens un spēcīgus spuras sitienus pret ūdeni. Viņu garās priekšējās pleznas ir proporcionāli garākas nekā citiem vaļiem, kas dod tiem spēju veikt dramatiskus virsūdens lēcienus.
Tomēr arī kuprvaļi 19. un 20. gadsimtā tika intensīvi medīti komerciāliem mērķiem. To āda, tauki un citas ķermeņa daļas bija ļoti pieprasītas, kas noveda pie kuprvaļu populācijas izsīkuma. Kad 1966. gadā tika aizliegtas vaļu medības, kuprvaļu populācija bija samazinājusies par 90%. Proti, visā pasaulē to skaits bija nokrities līdz aptuveni 1200.
Kopš moratorija ieviešanas populācija lēnām atjaunojas. Lai gan tie joprojām saskaras ar draudiem, piemēram, var sapīties zvejas tīklos, to skaits visā pasaulē ir pieaudzis, sasniedzot aptuveni 135 000 īpatņu. Šodien to populācija tiek uzskatīta par stabilu, un kuprvaļi ir kļuvuši par simbolu veiksmīgai dzīvnieku aizsardzībai.
Zaļie jūras bruņurupuči atkal sastopami savvaļā
Aptuveni 136 kilogramus smagais zaļais jūras bruņurupucis ir lielākais jūras bruņurupucis pasaulē. Jāpiebilst, ka šīs sugas pārstāvji, atšķirībā no citiem jūras bruņurupučiem, galvenokārt ir veģetārieši, tie barojas ar aļģēm un jūraszālēm.
Zaļie jūras bruņurupuči saņēmuši savu nosaukumu no to taukaudu krāsas. Zem to cietās čaulas redzami taukaudi zaļā krāsā. Viņu čaula ir plakana un sirds formas, un pieauguši bruņurupuči var sasniegt pat 1,5 metru garumu.
Zaļie jūras bruņurupuči ir bijuši apdraudēti vairāku iemeslu dēļ, tostarp barošanās un perēšanas vietu iznīcināšanas, piesārņojuma, kā arī medību dēļ. Klimata pārmaiņas un paaugstināta jūras temperatūra arī rada papildu riskus, ietekmējot olu dēšanas un perēšanas vietas.
1990. gados savvaļā bija palikuši pavisam maz zaļo jūras bruņurupuču sugas pārstāvji. Proti, viņu skaits bija samazinājies līdz aptuveni 50 īpatņiem. Lai glābtu šos dzīvniekus no iznīcības, 1989. gadā Amerikā tika izveidots Arčija Kera vārdā nosaukts nacionālais savvaļas dzīvnieku rezervāts. Šobrīd, pēc trīs desmitgadēm ilgas aizsardzības saskaņā ar Apdraudēto sugu likumu, zaļo jūras bruņurupuču skaits ir palielinājies līdz aptuveni 13 000.
Luiziānas melno lāci ir izdevies glābt
Luiziānas melnajam lācim ir nozīmīga loma ASV vēsturē, jo 20. gadsimta sākumā to populācija sāka strauji samazināties, galvenokārt dzīvesvietas zuduma un medību dēļ. To dzīvotnes tika nopietni apdraudētas, jo mitrāji tika izžāvēti un pārveidoti lauksaimniecības un apbūves vajadzībām.
1992. gadā Luiziānas melnais lācis tika iekļauts ASV apdraudēto sugu sarakstā, kas deva impulsu sākt veikt pasākumus to populācijas atveseļošanai. Tika veiktas dzīvesvietas atjaunošanas un aizsardzības programmas, kā arī veicināta sabiedrības izpratne par šīs sugas aizsardzību.
Sugas atveseļošanas programmas ietvaros iestādītie ozolu stādi nodrošināja aizsegu lāčiem un ļāva tiem pārvietoties starp biotopiem. Tas ir svarīgi, jo lāči ir no blīvuma atkarīga suga, kas nozīmē, ka viņi savā teritorijā var paciest tikai noteiktu skaitu dzīvnieku. Ja viņiem nav pietiekami daudz vietas, viņi iznīcina savus sugas brāļus, sacenšoties par barību un mātītēm.
Šis ir bijis viens no veiksmīgākajiem dzīvnieku aizsardzības stāstiem ASV, parādot, ka apņēmīga un koordinēta pieeja var panākt reālus rezultātus sugu aizsardzībā. Tā Luiziānas melnais lācis kļuva par simbolu sugu atjaunošanai Amerikā. Tiek arī uzskatīts, ka tieši šī lāču suga iedvesmoja "Teddy's bear" radīšanu, kas vēlāk kļuva par populāro rotaļlietu – Tedi lāci.
Teju visas pasaules sugas apdraud globālās klimata pārmaiņas, medības, biotopu iznīcināšana, piesārņojums, slimības vai invazīvās sugas. Taču mēs varam to mainīt, palīdzot sugām atgūties – vienkāršas darbības biotopu atjaunošanā un dzīvnieku aizsardzībā apvienojumā ar šo apbrīnojamo sugu noturību var radīt ilgstošas pārmaiņas. Tāpēc dabas aizsardzības speciālistiem un pārējiem līdzcilvēkiem ir svarīgi turpināt cīnīties par dzīvnieku aizsardzību.
Šobrīd mēs dzīvniekiem esam vajadzīgi vairāk nekā jebkad agrāk. Neskaitāmi piemēri rāda, ka cilvēki var pozitīvi ietekmēt vides saglabāšanu un dzīvnieku populāciju atveseļošanos. Kanāls “National Geographic” sveic Starptautiskajā dzīvnieku tiesību aizsardzības dienā un aicina ikdienā aizdomāties par dzīvnieku un putnu sugu tiesībām uz dzīvību.
