Ar piedzīvoto Andu kalnos (Kordiljeros) Travelnews.lv lasītājus iepazīstina Hardijs Madzulis, Relaks Tūre vadītājs. Ceļojuma iespaidi tiks publicēti vairākās daļās, tāpēc lūdzu, sekojiet līdzi!!!
5.diena – 6.februāris, svētdiena
Realitātes šovs vai gumijcilvēks Narcisso.
No apmetnes bija jāizbrauc 11.00, jo ceļā bija plānots pavadīt apmēram astoņas stundas, bet aizkavējāmies par 2 stundām, jo apkalpojošais personāls nespēja sakārtot mantas. Visgrūtākais bija dabūt guļammaisus atpakaļ cilindriskajās somās. Beidzot dodamies ceļā, bet pirms tam nofotografējamies uz ielejas fona.
Katrā posmā mums ir cits vietējais pavadonis, kurš vislabāk pārzin šo teritoriju, kalnu pārejas un labākās takas. Šoreiz mūsu pavadoņa vārds ir Narcisso. Grūti nosakāms vecums, bet jau sākumā Narcisso bija ļoti smaidīgs un ... manāmi iereibis. Trešo reizi izbraucam cauri Karsto ūdeņu ielejai, kuras ovālā forma un tai apkārt stāvie klinšainie kalni šodien man asociējas ar pasaulē lielāko amfiteātri. Pa vienu no „tribīnēm” mēs paceļamies arvien augstāk un augstāk, paveroties atpakaļ var redzēt visu Karsto ūdeņu ieleju, bet priekšā izaug jaunas un jaunas Kordiljeru / Andu grēdas.
Jā, skolā mēs mācījāmies, ka Ziemeļamerikā atrodas Kordiljeri, bet Dienvidamerikā – Andi. Tomēr Čīlē uzskata, ka te ir Kordiljeri, vēl vairāk, Čīlei ir otrs vārds – Kordiljera. Čīle, tāpat kā Paragvaja tiek uzskatīta par salu kontinentā, jo to no visām pusēm ieskauj vareni Dabas veidojumi: ziemeļos – Atakamas tuksnesis, austrumos – Kordiljeru kalni, dienvidos Ledāju Nacionālais parks bet rietrumos – pasaules varenākais spēks – Klusais okeāns. Tāpēc Čīlē nav sabraukuši imigranti no visas pasaules, nav tāds tautību kokteilis kāds tas ir vienmēr atvērtajā Argentīnā.
Narcisso jāj pa priekšu, mēs paceļamies aizvien augstāk kalnos. Neaprakstāms skaistums paveras visapkārt. Tā ir kalnu pāreja, kuru šobrīd šķērsojam, atkal elpu aizraujošs skats. Tā ir viena no retajām takām, kā tikt ārā no Karsto ūdeņu ielejas. Taka ir tieši tik plata, lai pa to varētu pārvietoties zirgs. Atvadamies no ielejas, lai dzīvo nākošās! Kāds bezgalīgs plašums! Visapkārt kalni, kalni un kalni... Šeit man rodas dziesmas rindas:
„Aiziesim kalnos, tuvāk pie zvaigznēm mēs kādu dien,
Neprasi man, kapēc te tik skaisti, nezin neviens, neviens....”
Ir tāda sajūta, ka es piedalos kādas indiāņu filmas uzņemšanā, kuri meklē savu nākamo apmetni vai dodas cīņā ar kolonizatoriem... Pa brīdim Narcisso skaļi iebļaujas. Sākumā es nesaprotu kas par lietu, bet vēlāk izrādās, ka pa ieleju līdzi Narcisso seko viņa ganāmpulks, brūngani plankumainas varenas govis un buļļi, kurus gan jau ir grūti saskatīt, jo esam tik augstu, ka liellopi atgādina mazus punktiņus. Tāpēc Narcisso balss paliek arvien skaļāka. Man sāk palikt bail par Narcisso bļaušanu, kura var sabiedēt zirgus. Taka ir tik šaura, un mēs esam tik augstu... Pēkšņi dzirdam, ka priekšā kaut kas ir noticis – izrādās, Narcisso zirgs patiesi nav izturējis savu jātnieku un nometis to no sedliem! Neizpratne mijas ar izbīli, atrodam nelielu placi pie kura Narcisso mēģina sakārtot savas parpalas. Citādi nav iespējams nosaukt pavadoņa ekipējumu kurā var atrast visu sadzīvi un vēl segā ietītu pamatīgu jēra gaļas gabalu! Viss beidzas ar vieglu neizpratni un turpinām ceļu. Manas domas lido virs kalnu grēdām... Bet jau pēc neilga brīža, kad esam lejā no kalna un dodamies mežā, zirgs otrreiz izmet Narcisso no sedliem – šoreiz ar pakaļkājām mezdams viņu sev pāri galvai! Narcisso lidoja kādus 4 metrus, kūleņoja un atsitās pret koku. Mūsu grupas Al Capone, kā tika iesaukts Marcelino no Vigo, jātnieks iekliedzās : „Se mataron” – viņu nosita!... Mēs piejājam klāt pie notikuma vietas, Narcisso bija ar rokām apķēris galvu (varbūt tieši šī pašaizsardzība pasargāja Narcisso?) tad lēnām kā pēc murgaina piedzīvojuma atvēra acis, noņēma rokas, un atkal ... pasmaidīja. Protams, ka viņš bija arī palicis manāmi skaidrāks no šādas zirga terapijas.
Turpinām ceļojumu. Kalnu upes, strauti, akmens krāvumi, pakalni, ielejas, krūmāji. Ainava mainās kā filmā, kur katrs kadrs uzņemts citā vietā. Šādas ainavas var izbaudīt tikai zirga mugurā, jo nav tāda transporta līdzekļa, kurš varētu pārvarēt tādus ceļus kā zirgs, un pat ja būtu, tad vadītājam pašam ir jāstūrē, lai nenoripotu no kraujas, bet uzticīgais dzīvnieks paklausīgi un uzmanīgi meklē labāko vietu, kur atdurties viņa pakavam, ik pa brīdim iestiprinoties ar kila krūmāju lapām, kuras ir līdzīgas mūsu kārkliem. Tie aug kušķos 1,5 – 2 metru augstumā. Tā jājot zirga mugurā raisās domas, un sāku sapņot par aperetīvu pirms vakariņām, par labu Čīles vīnu vai kādu bitter dzērienu – piemēram Araucano, ar īsto, 30.000 gadīgu ledāju ledu, kurš kristāliskās struktūras ziņā ir stiprāks un nekūst kā mūsu Lāču ledus. Bet manas pārdomas atkal pārtrauc Narcisso zirgs, kurš mežā trešo reizi (!) nometa nabaga Narcisso, un šoreiz atbrīvojies no sava neveiksmīgā saimnieka, zirgs aulekšiem metās prom. Nezinu, cits būtu sadauzījies vai saskrāpējies, vēl kāds aizvests uz slimnīcu vai palicis turpat uz visiem laikiem ... bet gumijcilvēks Narcisso ir dzimis laimes krekliņā un viņš piecēlās (lasi piedzima) mūsu klātbūtnē jau trešo reizi! Bet zirgs gan bija nolēmis aizlaisties uz neatgriešanos. Šoreiz jau bez zirga mūsu pavadonis veda mūs uz savām mājām, kur viņaprāt bija devies arī dzīvnieks.
Vienā ceļa posmā, kurā bija ļoti slīpa smilšu kāpa, mēs palaidām zirgus pa priekšu, un ekspedīcijas vadītāja Daniela zirgs paklupa un noripoja no kalna un ievēlās kalnu upē. Arī šo skatu es neredzēju, bet tajā brīdī, kad pats biju nokāpis pie upes atsvaidzināties, Daniels mani palūdza noķert viņa apmulsušo zirgu. Tas izdevās samērā vienkārši, ja neskaita ka man vienu reizi paslīdēja kāja un nedaudz atvēsinājos kalnu upē. Arī šoreiz Marcelino no Vigo bija notikumu epicentrā, jo tajā brīdī, kad Marcelino bija apsēdies lai ieturētu azaidu, Daniela zirgs viņam pārlidoja pāri galvai un iegāzās upē! Nu gluži kā Minhauzena piedzīvojumos! Šajā brīdī šo dienu es nosaucu par „realitātes šovu”, bet grupas dalībnieki mani par Terminatoru.
Dodamies tālāk uz Narcisso mājām. Tās gan grūti nosaukt par mājām, drīzāk tāds malkas šķūnis ielejas vidū. Bet pati ieleja – pasaka! Visapkārt kalni, gan ar sniegotām virsotnēm, gan zaļām mežiem apaugušām un klinšainām nogāzēm! Nu iedomājieties kādu ainavu no otrdienas romantiskā kino filmām un jūs sapratīsiet kādā skaistumā dzīvo Narcisso, tiesa gan, dārza vietā ielejas vidū viņam ir liellopu aploks, bet tas šeit lieliski iederas.
Zirgu tā arī neizdodas noķert, tā viņš arī apsedlots bēguļoja no sava saimnieka, un laiks spieda mums doties tālāk, jo līdz apmetnei vēl bija jāveic liels ceļa posms. Narcisso zināja tuvāko ceļu, bet bez zirga nevarēja mūs pavadīt. Un tā nu mēs, lai neizaicinātu likteni, devāmies pa garāko, bet drošāko ceļu. Jau sāka krēslot, un sapratām, ka līdz ar tumsas iestāšanos nesasniegsim apmetni. Tikai tad es uzzināju, ka zirgi lieliski redz tumsā, un tad, kad pašam bija jātur acīm priekšā plauksta, lai nesaskrāpētu seju ar kāda koku zaru, zirgs veica savu ceļojumu gluži kā dienā! Toties paveroties debesīs, likās ka visas zvaigznes ir atnākušas paskatīties uz mums! Arī mēs galu galā bijām pakāpušies par 2500 metriem tuvāk tām. Šis zvaigžņu paklājs arī neapšaubāmi bija viens no šīs ekspedīcijas neaizmirstamiem skaistumiem.
Apmetnē ierodamies ap 23.30 pateicoties kalnu ganam Rigoberto, kurš sadzirdēja mūsu aūūū saucienus, un atradās starp nometni un mūsu karavānu. Te mūs atkal sagaidīja ekipāža no pirmās apmetnes – tiekamies gandrīz kā seni paziņas! Patiešām, kāds atkalredzēšanās prieks!
Vairāk informācijas: www.relaksture.lv
Ceļojuma pirmo daļu lasiet šeit!
Ceļojuma otro daļu lasiet šeit!
Ceļojuma trešo daļu lasiet šeit!
Ceļojuma ceturto daļu lasiet šeit!
