Autors: Ilze Salna
Avots: BalticTravelnews.com/Main-netz.de
Madrides Prado muzeja krājumā esošā glezna „Mona Liza” tur atradās gadu desmitiem ilgi, un neviens tai nepievērsa īpašu uzmanību. Glezna tika uzskatīta par vienu no neskaitāmajām itāļu Renesanses lielmeistara Leonardo da Vinči (1452 – 1519) slavenākā darba kopijām.
„Prado Monai Lizai”, kā to parasti dēvē, ar oriģinālu gan bija kopīgs noslēpumainais smaids, tomēr uz tumšā fona gleznotā sieviete drīzāk radīja skumju un nospiedošu iespaidu. Tagad muzeja eksperti nonākuši pie pārsteidzoša atklājuma: Madrides „Mona Liza” nav vis kopija, bet gan drīzāk dēvējama par slavenās gleznas dvīņumāsu.
Reklāma
Glezna ir tapusi gan tajā pašā laika posmā, kad oriģināls, gan arī tajā pašā vietā – da Vinči Florences darbnīcā un viņa paša uzraudzībā. Kad Leonardo 16. gadsimta sākumā strādāja pie savas „Monas Lizas”, viņam līdzās sinhroni esot strādājis viens no viņa skolēniem, gleznojot otru Monu Lizu, paziņojis Madrides Prado muzejs. Eksperti ir pārliecināti, ka šis skolēns ir bijis Frančesko Melci (Francesco Melzi), bet varbūt Andrea Salai (Andrea Salai), vēl viens da Vinči favorīts.
Kā gan iespējams, ka Madrides gleznas patiesā vērtība tik ilgu laiku nav pamanīta? Līdz šim eksperti uzskatīja, ka gleznas autors ir kāds nezināms flāmu vai nīderlandiešu mākslinieks, jo rāmis, kurā bija ievietota glezna, saskaņā ar oficiālo katalogu izgatavots no ozolkoka, kas ir tipiska flāmu glezniecības skolas pazīme. Turpretim Florences skolā gleznu ietvari pārsvarā tika izgatavoti no riekstkoka.
Pirms diviem gadiem Luvras muzejs, kur atrodas Leonardo da Vinči gleznotais oriģināls, lūdza Prado muzeju iedomāto kopiju deponēt – aizdot kādai izstādei. Spāņi izmantoja situāciju un pirms gleznas transportēšanas uz Franciju nolēma to restaurēt, un restaurācijas gaitā ar pārsteigumu tika konstatēts, ka gleznas rāmis nav izgatavots no ozola, bet gan no riekstkoka. Turklāt izrādījās, ka tumšais fons ir uzklāts vēlāk, bet zem tā tāpat kā oriģinālā redzama Toskānas ainava.
Infrasarkano staru analīzes gaitā tika konstatēts, ka gleznotājs savu darbu labojis tieši tāpat kā da Vinči, kas lika domāt, ka abas gleznas tapušas sinhroni. Vienlaikus varēja pārliecināties, ka šī glezna nav paša Leonardo darbs, jo tai pietrūka otas triepiena viegluma, kas raksturīgs māksliniekam. Tāpat šajā darbā nav izmantota Leonardo da Vinči attīstītā sfumato tehnika, kad ainava un priekšmeti tiek attēloti, it kā vieglā dūmakā tīti. Tāpēc Prado muzeja Monai Lizai ir tādas detaļas, kuru trūkst oriģinālam, piemēram, uzacis, kādu nav Luvrā esošajā gleznā. Mācekļa gleznotās Monas Lizas kleitai redzama vīle pie izgriezuma un skaidrāk saskatāmas kleitas ieloces.
Pēc tumšā fona attīrīšanas atklājās, ka Luvras Monas Lizas „dvīņumāsas” portrets ir vismaz tikpat skaists. Tā krāsas ir košākas, noslēpumaini smaidošā sieviete šķiet jaunāka.
Saskaņā ar Madrides Prado muzeja restauratoru slēdzienu kopija ir arī labāk saglabājusies nekā oriģināls.
Maija beigās paredzēta „dvīņumāsu” satikšanās. Kopija pēc restaurācijas darbu pabeigšanas no Madrides tiks nogādāta uz Parīzi un līdz pat jūnijam izstādīta Luvrā kopā ar slaveno gleznas oriģinālu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
