Viņa lepojas ar līdzcilvēkiem un atklāj stāstus, kas ceļo laikā. Viņas teiktais sagulst kā pļavas, dārzi un meži, ieziemoti burciņā, lai īstajā brīdī sapurinātu gaisu un liktu piedzīvot vasaru ziemā vai otrādi. Viņa stāsta par citiem, bet stāstā par viņu pašu neparastais un īpašais ir ienākuši uz palikšanu.
Par Rūjienas pilsētas un apkārtnes vēstures pētniecību un popularizēšanu, tādējādi stiprinot lokālpatriotismu, par vēlmi un prasmi stāstīt par lepošanās vērto iedzīvotājiem saistošā veidā, esot dziesminiecei un stāstniecei, rīkojot dažādas norises, par Rūjienas kultūrvēstures saglabāšanu, uzturēšanu un popularizēšanu, par aktīvu darbību, saglabājot un attīstot kultūrmantojumu Rūjienā, apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 17. novembrī saņēma Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa.
Reklāma
“Iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē, pēc tam apguvu finanšu lietas un biju apdrošināšanas inspekcijā galvenā grāmatvede. Kad sākās Atmodas laiks un iestādi likvidēja, paliku bez darba. Tad mani uzrunāja toreizējā pilsētas vadība, ka macītājmuižas zirga stallī atvēršot mākslas galeriju un vajadzīgs darbinieks. Staigāju garām vietai, kur agrāk dzīvoja cūkas, govis un pilsētas vienīgais zirgs, nekāda doma nebija, ka varētu tur strādāt. Tolaik mans vīrs atjaunoja baznīcu pēc nodegšanas. Nesu viņam maltīti un ieraudzīju, ka strādnieki atjauno veco stalli. Intereses pēc iegāju paskatīties. Kā tur smaržoja pēc koka! Sapratu, ka man tur ir jābūt, ka tā tomēr ir man piemērota vieta. Kopš strādāju Rūjienas Izstāžu zālē, apritējuši vairāk nekā 30 gadi,” stāsta Līga Siliņa.
Sākotnēji ideja bijusi izveidot vietu mākslas izstādēm. Bet jau pavisam drīz pie Līgas atnācis viņas sirds uzdevums – cilvēkstāstu saglabāšana un pētīšana. “Tolaik mācītājs Birzulis savai sievai bija pieteicis, ka pēc viņa aiziešanas mūžībā baznīcas grāmatas var uzticēt tikai man. Neilgi pēc tam, kad biju sākusi strādāt mākslas izstādēm atjaunotajā vietā, mācītāja sieva ieradās pie manis, stumjot pilnu ķerru ar senajām grāmatām. Tolaik, lai atgūtu zemi, pēctečiem bija jāpierāda sava saistība ar īpašumu, un ieraksts baznīcas grāmatā derēja kā pierādījums. Tā nu sanāca, ka mākslu uz manu jauno darbavietu nāca skatīties diezgan maz, taču vakarā pie mājas vārtiņiem mani gaidīja cilvēku pūlis – rakstīju viņiem izziņas par baznīcas grāmatās pieejamo informāciju. Lūdzu pilsētas vadībai, lai ļauj man šo uzdevumu veikt Izstāžu zālē. Cilvēki plūda straumēm – no Rūjienas, citām Latvijas vietām un pat ārvalstīm. Kamēr rakstīju izziņas, viņi apskatīja mākslas darbus. Noteikums man bija viens – samaksu noteikti neņemšu. Iespējams, kāds jutās parādā, tāpēc, ja jaunatgūtajos īpašumos atrada kādas senas fotogrāfijas vai dokumentus, atdeva tos man. Apbiru ar vēsturi. Šo gadu laikā jau gandrīz visu tolaik iegūto vēsturisko materiālu esmu apzinājusi, noskaidrojot, kādi cilvēki atainoti fotogrāfijas, kādi dokumenti man uzticēti. Tā tas arī sākās, ka māksla un vēsture iet roku rokā.”
Arī šobrīd apmeklētāji ne tikai apskata jaunākās izstādes, bet vēršas ar lūgumu palīdzēt atšķetināt dzimtas vēstures līkločus. Tāpēc pētniecības darbs ir nepārtraukts. Tāpat arī Līga ir gids, tūristiem atklājot īpašos Rūjienas stāstus. “Arvien atklāju ko jaunu. Piemēram, salīdzinoši nesen to, ka tautasdziesma Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē pirmo reizi ir nodrukāta tieši Rūjienā – 1807. gadā mācītāja Gustava fon Bergmaņa, kurš vāca latviešu tautasdziesmas, grāmatu spiestuvē. Krišjānis Barons vēl nemaz nebija dzimis. Ievērojams ir arī stāsts par Dziedāšanas svētku, kas ir Vispārējo latviešu Dziesmu svētku pirmsākums, relikvijām, kas atrastas Rūjienā – 1864. gadā uz pirmajiem Dziedāšanas svētkiem Dikļos ar īpaši šim notikumam izgatavotu karogu devās Rūjienas vīru koris, ilgu laiku karoga atrašanās vieta nebija zināma, bet 1938. gadā to atrada Rūjienā, un sudraba ozollapas piespraude, kas bija pie krūts visiem Rūjienas Dziesmu svētku dalībniekiem. Abas relikvijas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.”
Līga uzskata, ka cilvēks ir galvenā vērtība. Lūgta raksturot rūjieniešus, viņa saka: “Rūjienieši ir izglītības alkstoši. Tas mums ir dots jau no pirmsākumiem. Rūjienā zemnieki zemi izpirka desmit gadus ātrāk, pateicoties vācbaltiešu muižniekam Vilhelmam Hamilkāram fon Felkerzāmam, jo viņš iestājās par brīvlaisto zemnieku tiesībām iegādāties muižu zemi. Rūjienieši sāka audzēt linus, tas deva ienākumus, ko viņi novirzīja bērnu skološanai. Tas ir aizvijies līdz mūsdienām – rūpēties par saviem bērniem, piedāvājot labākās iespējas izglītoties. Un visi, kuriem saknes ir Rūjienā, ar to lepojas. Par to, kā arī redzot pilsētā daudz bērnu ratiņu un zinot, ka pirmajā klasītē ir vairāk nekā 60 bērnu, man ir pozitīvs noskaņojums. Tā ir pilsētas nākotne.”
Lai apkopotu Rūjienas cilvēkstāstus un ļautu citur dzīvojošiem rūjieniešiem just piederību savai pilsētai, Līga tīmekļvietnē saknesrujiena.lv publicē gan cilvēkstāstus, gan vēsturiskos atklājumus, ir digitalizētas arī baznīcas grāmatas, kas palīdz atrast senčus. “Neatkarīgi, kur esi, vari sēdēt čībās un šiverēt pa Rūjienas stāstiem. Es Rūjienu redzu citādāk. Man ir vairāk nekā 200 senās Rūjienas fotogrāfijas, staigājot pilsētā, redzu, kā te izskatījies senāk. Tā ir izpēte, kas nenogurdina, tieši pretēji – mans darbs ir mans hobijs, atklāt ko jaunu ir īpaša sajūta.”
Jautāta, ar ko lepojas, Līga atbild nedomājot: “Ar rūjieniešiem. Reizēm cilvēki jautā, vai neizdegu, dodot tik daudz, bet es ļoti daudz labā saņemu pretī – ja izdodas atrast un atšķetināt kādu ģimenes vēstures stāstu, ja zinu, ka mūsējiem viss izdodas, ja redzu, ka tūristiem pēc stāsta mirdz acis. Daudzi aizbrauc ar pārliecību, ka Rūjiena ir viena no labākajām vietām pasaulē, un tas nav nekas izfantazēts.”
