Foto: Pixabay.com

Tomēr tieši pirms divpadsmit gadiem - 2007. gada 21. decembrī Latvija atvēra savas robežas kaimiņvalstīm - Lietuvai un Igaunijai, līdz ar to arī visai pārējai Eiropai, fiziski noslēdzot vēl vienu etapu no Eiropas Savienības vienotības.

Reklāma

Šengenas zonas izveide tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem ES sasniegumiem. Tā ir zona bez iekšējām robežām, kurā ES pilsoņi, daudzu ārpussavienības valstu valstspiederīgie, uzņēmēji un tūristi var brīvi pārvietoties bez robežkontroles. Kopš 1985. gada tā ir pakāpeniski paplašinājusies, un šodien tā ietver gandrīz visas ES valstis un dažas asociētās ārpussavienības valstis. Šengenas valstis ir ne tikai atteikušās no iekšējo robežu kontroles, bet arī pastiprinājušas kontroli pie Savienības ārējās robežas, pamatojoties uz Šengenas noteikumiem, kas garantē drošību visiem, kuri dzīvo vai ceļo Šengenas zonā.

Šengenas zonā ietilpst 22 Eiropas Savienības dalībvalstis — Beļģija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija un Zviedrija —, kā arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice. Līgumu par šādas zonas izveidi parakstīja Luksemburgā, netālu no Šengenas piecas no tā laika desmit Eiropas Ekonomikas Kopienas valstīm (Luksemburga, Francija, Beļģija, Nīderlande un Vācija). Līgums gan stājās spēkā tikai desmit gadus vēlāk - 1995. gada 26. martā. Pirms 20 gadiem kā galvenie mērķi šādai zonai tika minēti tūrisma veicināšāna, ekonomisko un kultūras saišu stiprināšana un attīstīšana.

Šengenas zonai paplašinoties, gan tā ik pa laikam tikusi kritizēta - jo tā atļāvusi Austrumeiropiešiem vieglāk aizplūst uz Rietumeiropu. Tāpat pēdējo gadu laikā novērots, ka vairākās Šengenas zonas valstīs uz laiku tikusi atjaunota robežkontrole - tas skaidrojams ar lielo imigrantu kustību Centrāleiropā. Tas gan novedis pie pastiprinātas Šengenas zonas ārējo robežo sargāšanas.