Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/ History.com
1859. gada 5. aprīlī pazīstamais dabas zinātnieks, evolūcijas teorijas autors Čārlzs Darvins beidzot nosūtīja izdevējiem sava pasaulslavenā darba "Sugu izcelšanās" pirmās trīs nodaļas. Grāmatas publicēšana bija teju garu darba gadu rezultāts, un izraisīja īstu apvērsumu ne tikai dabas zinātnēs, bet cilvēku pasaules uzskatā vispār. 19. gadsimtā pasaulē vēl joprojām valda reliģiskas dogmas, un sugu dabiskās attīstības jeb evolūcijas teorija tika uzskatīta par radikālu, zaimojošu un asi kritizēta. Ne velti, redzēdams pret kolēģiem vērstās represijas, Darvins vairākas desmitgades neuzdrošinājās savu darbu publicēt, tā vietā viņas savu teoriju nācās attīstīt gandrīz vai slepenībā. "Sugu izcelšanās" nosaukta par vienu no ietekmīgākajām grāmatām cilvēces vēsturē.
Čārlzs Roberts Darvins (1809-1882) dzimis labi situētā ārsta ģimenē. Vecāki uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Darvins uzsāka medicīnas studijas Edinburgas Universitātē. Tomēr izrādījās, ka Čārlzs nespēj skatīties uz asinīm. Pēc diviem studiju gadiem, kad viņš bija novērojis dažas bez anestēzijas veiktas operācijas, viņš pameta medicīnu un sāka Kembridžas Universitātē mācīties teoloģiju. Drīz pēc tam izrādījās, ka viņu daudz vairāk interesē ģeoloģija un botānika.
Reklāma
Studiju laikā Darvins sadraudzējās ar botānikas profesoru Džonu Stīvensu Henslovu, kurš viņam 1831.gadā piedāvāja iespēju piedalīties kādā pētniecības ekspedīcijā uz Dienvidameriku. Tā izrādījās vēlāk par leģendāru kļuvusī kuģa "Beagle" ekspedīcija, kuras maršrutā ietilpa arī unikālās Galapagu salas – dzīva dabas laboratorija, kas palīdzēja Darvinam izdarīt savus satriecošos atklājumus.
Galapagu salās atrodas tuvu ekvatoram, apmēram 1000 kilometrus no Dienvidamerikas krastiem, un šajās salās sastopamas unikālas endēmiskas augu un dzīvnieku sugas, tai skaitā slavenie Galapagu bruņurupuči. Ģeogrāfiskās izolētības dēļ uz katras salas bija attīstījušās unikālas dzīvnieku pasugas, pielāgojušās konkrētās salas apstākļiem. Tas rosināja Darvinu domāt par sugu dabisko vēsturisko attīstību. Izpētījis visus viņam pieejamos dzīvniekus, Darvins izstrādāja dabiskās izlases teoriju. Saskaņā ar to, kaut arī vairums dzīvnieku mazuļu iet bojā, izdzīvo tie, kas vislabāk piemērojušies dzīves apstākļiem. Ja laiku pa laikam piedzimst dzīvnieks ar kādu īpatnību, kuras dēļ tas ir pārāks par citiem, viņš noteikti izdzīvo, tāpat kā viņa pēcnācēji ar šo pašu īpatnību. Tādā veidā dabiskā izlase liek katrai dzīvo būtņu sugai attīstīties.
Kā jau varēja gaidīt, tai paša 1859. gada novembrī publicētā "Sugu izcelšanās", lai arī tika burtiski izķerta no grāmatnīcu plauktiem, izraisīja spēcīgu sabiedrības sašutumu. Šodien grūti noticēt, ka vēl tik nesenā pagātnē vispāratzītais domāšanas modelis par dzīvības rašanos bija Bībeles radīšanas mācība: dažādās dzīvo būtņu sugas bija vienreizīgi un nemainīgi Dieva radītas. Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu radniecību un kopīgajiem senčiem tajā laikā bija negaidīts. Arī pats Darvins savu domāšanas modeli pieticīgi apzīmējis par "hipotēzi". Par atzīstamu teoriju to paaugstināja tikai viņa sekotāji.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
