Foto: Pixabay.com/PublicDomainPictures/17913 images

Surinama austrumos robežojas ar Franču Gviānu (robežas garums - 510 km), rietumos ar Gajānu (robežas garums - 600 km), dienvidos - ar Brazīliju (robežas garums - 597 km), bet valsts ziemeļu daļu apskalo Atlantijas okeāns.

Reklāma

Pirms 1975. gada, kad Surinama ieguva neatkarību no Nīderlandes, to sauca par Holandiešu Gviānu. Surinama ir mazākā suverēnā valsts Dienvidamerikā - tās platība ir 163 820 kvadrātkilometri, kas nozīmē, ka tā ir 91. lielākā valsts pasaulē. Surinamas augstākais kalns Julianatops, ir 1286 metrus augsts.

Surinamā ir trīs ģeogrāfiski atšķirīgi rajoni: šauras un vietām purvainas piekrastes zemienes, neliels plato, ko aizņem savannas zālāji un skrajmežs, un plašas biezu tropisko lietus mežu joslas. Lietus meži klāj 90% valsts teritorijas, un tos caurvij tikai daži ceļi. Atšķirībā no kaimiņvalstīm Gajānas un Franču Gviānas, Surinamas teritorijā ir vairāki lieli ezeri. Šeit uz dienvidiem no Brokopondo, atrodas arī Dienvidamerikas lielākais mākslīgais ezers - ūdenskrātuve pie hidroelektrostacijas.

Surinamas piekrasti atklāja Alonso de Oheda un Visente Jaņess Pinsons 1499 gadā. Vietā, kur mūsdienās Surinamas upes krastos atrodas galvaspilsēta Paramaribo, angļi 1651. gadā nodibināja koloniju. 1667. gadā Lielbritānija un Nīderlande samainīja savus Amerikas īpašumus: Lielbritānija atdeva Surinamu pret Jauno Amsterdamu, kas šodien pazīstama kā Ņujorka ASV. No 1667 gada Surinama bija Nīderlandes īpašums, izņemot no 1799.-1802. un 1804.-1816. gadus.

XVII gadsimta beigās Surinama kļuva par vienu no vadošajām cukura piegādātājām Eiropai.

1922. gadā Surinamu oficiāli beidza saukt par koloniju un tā kļuva par Nīderlandes Karalistei pievienoto teritoriju.

1954. gadā Surinama ieguva autonomiju. Nīderlande nodarbojās tikai ar aizsardzību un ārlietām.

Neatkarību no Nīderlandes Surinama ieguva 1975. gada 25. novembrī.