Foto: Pixabay.com/ analogicus / 1110 images
Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/History.com/Wikipedia.org
Pasaulē nekas nenotiek
"tāpat vien" un arī 1479. gadā, kad Portugāle atteicās no Kanāriju salām,
tās atdodot Spānijai (tobrīd Kastīlijas karalistei), to nedarīja tāpat
vien. Portugāle ar šo darījumu centās pastiprināt savu kontroli
Rietumāfrikā.
Kastīlijas karaliste, dēvēta arī par
Kastīlijas-Leonas karalisti, bija karaliste, kas laikā no 1035. gada
līdz 1516. gadam pastāvēja Pireneju pussalas ziemeļrietumu un centrālajā
daļā - lielākajā daļā pašreizējās Spānijas teritorijas. Galvaspilsēta
sākotnēji bija Burgosa, pēc tam Valjadolida. Kastīlijas nosaukums radies
8. gadsimtā, kad Astūrijas karalis Alfonso I nostiprināja savas valsts
dienvidu robežas, būvējot pilis (castello).
Reklāma
Runājot par Kanāriju
salām - pirmie te dzīvojuši guanči, kas dzīvojuši visai noslēgu dzīvi
(kā nekā Kanāriju salas meklējamas okeāna vidū). Guanči minēti
feniķiešu, grieķu un romiešu rakstiskajos avotos. Tomēr salu
pirmiedzīvotāji cieta no nemitīgiem arābu iebrukumiem. Franču pētnieks
Jean de Bethencourt 1402. gadā kļuva par ekspedīcijas vadītāju un devās
uz salu. Viņš izkāpa Lansarotes salas ziemeļu puses krastā. Turpmākajos
pāris simtos gadu, par Kanāriju salām cīnījās vairākas Eiropas valstis,
jo tās bija labs punkts, no kurienes uzsākt ceļojumus tālāk pāri
Atlantijas okeānam. Īpaši par salām interesejās Spānija. Salu
iedzīvotāji pretojās spāņu iebrukumam gandrīz simts gadus, tomēr 1495.
gadā Kanāriju salas neizturēja un padevās spāņu spiedienam.
Bagātās
salas piesaistīja visas Eiropas tirgotāju un dēkaiņu uzmanību.
Kristofora Kolumba 1492. gadā atklātie jaunie kuģošanas ceļi palielināja
Kanāriju salu nozīmi.
Līdz 19. gadsimtam salu valdības centrs
atradās Grankanārijā. Palmas salas galvaspilsētas ostā, krājumu
papildināšanai pirms tālā jūrasbrauciena piestāja visi Eiropas kuģi, kas
devās jauno zemju meklējumos, bet vēlāk pēc Amerikas un Rietumindijas
ceļa atklāšanas piestāja arī visi tie kuģi, kuri devās uz jaunajiem
kontinentiem.
20. gadsimta sākumā divas Kanāriju salu lielākās
pilsētas – Laspalmasa Grankanārijas salā un Santakrusa Tenerifes salā –
sāka sacensties savā starpā par to, kurai ir vairāk tiesību būt par
salas galvaspilsētu. Šā strīda dēļ izveidojās divas provinces, Austrumu
un Rietumu un arhipelāgā ir divas galvaspilsētas.
1982. gadā
Kanāriju salas ieguva autonomiju. Kopš 1982. gada Kanāriju salas kā
Spānijas autonomais apgabals ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada ir
arī Eiropas Savienības teritorija.
Kanāriju salas ir Spānijas
Karalistes autonomais apgabals, ko veido septiņas lielas un sešas mazas
vulkāniskas izcelsmes salas, kas atrodas Atlantijas okeānā. Salas sastāv
pārsvarā no vulkāniskas izcelsmes ieža - bazalta. Salu kopējā platība
ir 7 493 km2 un tās aizņem 1,5% no Spānijas kopējās platības. Tās ir
vistālākais jaunās Eiropas teritorija, tās no Āfrikas kontinenta rietuma
piekrastes šķir 108 kilometri, bet no Spānijas kontinentālās daļas šķir
aptuveni 1500 kilometri.
Visa gada garumā Kanāriju salās ir silti
un vidējā gaisa temperatūra svārstās no 18°C līdz 24°C grādu robežās,
bet gaisa temperatūra Atlantijas okeānā svārstās no 19°C līdz 20°C grādu
robežās. Šādu maigu un siltu klimatu nosaka ģeogrāfiskais tuvums
Āfrikas kontinentam, siltajai Golfa straumei un vējš, kas pāri
Atlantijas okeānam nemitīgi pūš no Sahāras tuksneša.
Galvenā
ekonomikas nozare Kanāriju salās ir tūrisms, kas veido 32% no Kanāriju
salu IKP. Katru gadu vidēji Kanāriju salas apmeklē divpadsmit miljoni
tūristu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
